Egils Līcītis: Lai uz Saeimu neskatītos pa atslēgas caurumu 1
Reņģēdāji var aplaizīties, jo Saeimas deputātu turēšanas apstākļi uzlabojas. Tagad pastellēts par miljonu eiro, lai Jēkabielas ēku kompleksā izvietotu mājas kinozāli, vietējo krāsainās televīzijas sistēmu ar dārgām ekstrām. Videocentrā iepirks visu nepieciešamo momentānām tiešraidēm, ko novadīs pa 10 000 km garu kabeli un interneta bezgalībā izrādīšanai pieaugušo auditorijai, jo bērniem tomēr nevajadzētu klausīties, ko politiķu onkuļi un tantes runā. Viss būs Eirovīzijas līmenī. Saeimas TV programmas redzēs Mogerīni, Velsas princis un Pans Ki Muns, un ķinītis būs par brīvu. Sagādāti 195 mikrofoni, 9 filmēšanas kameras, sinhronās tulkošanas iekārta, uzstādīta diskobumba un sildlampas. Vecā, sarūsējusī tehnika, pie kuras saeimieši līda filmēties un skaitīt katrs savu tēvreizi, salīdzinot bija vien pirts lodziņš, un tā nodota ekspluatācijai veco ļaužu namiem.
Publika jautās – vai Saeimas TV “Jaunumi” interesēs plašāku skatītāju loku un pēc reitinga pārspēs “Panorāmu”? Vai translācijas no parlamenta nebūs pakaļdzīšanās līdzšinējam videobiogrāfam Artusam, kurš tika galā pa pirmo zorti, atspoguļodams piedzīvojumus Saeimā “Suņu būdā”? Abos gadījumos atbilde ir nē. Skatītāji būs pielipuši un piekalti ekrāniem, jo tik intelektuāli analītisku spriešanu un tādu plurālismu kā pie mūsu parlamentāriem aktieriem, kas dzimuši, lai filmētos, nesastapsi nekur citur pasaulē. Tas burtiski brēc pēc video iemūžināšanas un sit pušu Olgas Dreģes tēlojumu.
Ar jauno, kvalitatīvo aparatūru pieredzējuši kinošņiki uzņems trešo sēriju šausmu gabaliem “Žokļi 1” un “Žokļi 2”. Par atainotām cīņām, kā mūsu politiskie kazragi dunckājas un krīt viens otram spurās, nopelnīsim brangu naudu un Oskara statueti, pārdodot “Žokļus 3” kanāliem “Animal Planet” un “National geography”. Saeimā ir pietiekami glīti sieviešu cilvēki. Kāpēc neuzņemt liriski erotisku stāstu “Emanuela Saeimā”? Arī praktiski paveiktie deputātu varoņdarbi, kas ir viņu ikdiena tāpat kā Hēraklam, ir obligāti laižami ēterā, lai notiktu darbaļaužu estētiskā, kulturālā un patriotiskā audzināšana.
Bet vienmēr atradīsies vīzdegunīgi vēlētāji, kuri dīks – nu gan sadomājušies lielummānijā! Viņiem ir autiņu garāža kā Lauktehnikai, fizkultūras zāle locekļu izvingrināšanai un ziemas dārzs dvēseles veldzēšanai. Vai vēl gribēs, lai pa mūra sienu vijas kāršrozes, uzmūrē kamīnu katrā frakcijā un no tualešu skalojamām kastēm līst citronūdens? Darba intensitāte toties – novilkuši pusmiegā pāra stundas plenārsēdē, tūlīt diedz uz bufeti pēc lašmaizītēm un uzkost kamambēra sieru. Cik un kādus ļodzīgus likumprojektus uzrakstījuši runasvīri? Necik! Ar tādiem panākumiem pietiek ar apmešanās vietu uz celma un klusajiem telefoniem saziņā ar pilsoņiem, nevis jāpērk mājas kinozāle par miljonu, lai izrādītos kā runājošas kāpostgalvas.
Ļoti žēl, ka samērā izplatīts augstprātīgs priekšstats par Saeimas telpu apakšīrniekiem. Politiķi tur vēlējušies iekārtoties pēc iespējas uz ilgāku palikšanu, un kārtīgs iemītnieks parūpēsies par labsajūtu un komfortu, par krēslu mīkstumu un lai allažiņ pabērtas svaigas zāģskaidas.
