Egils Līcītis: Mūsu drošais bastions 4
Ar prieku nesu vēsti kā miera balodis, ka pēc Laimdotas Straujumas valdības apstiprināšanas Terra Mariana ir atcelta komandantstunda un likvidēta militārā zona, kurā kuru katru brīdi varēja uzpūst kariņu ugunsgrēku. Esam saņēmuši parastu Rietumeiropas tipa valdību, ieaijātu koalīciju, kura darbosies vērpdama, kā Grietiņa pie ratiņa. Visi ir dabūjuši, ko samangojuši un gribējuši. Iepriekšējā koalīcija brīžam šķita iekritusi galēja sajukuma stāvoklī un, lai gan nav noturējusies solīto pilnu termiņu pie varas, tomēr sapurinājās, ministrēšanā pārvietoja dažus manekenus skatlogā, un valdīs tālāk. Valdis Dombrovskis par nopelniem tēvijas labā tiks pārcelts Eiropas komisāra amatā. Aivars Lembergs ir atkal ticis pie tālvadības pults rokā, un, ticiet man, tik slavens režisors jau nu mācēs apieties ar šo uzparikti. Arī reģioni tiks vairāk paēdināti, nabadzīgajiem neuzgriezīs muguru, un katram, kas klauvēs pie Brīvības ielas 36 durvīm, tās taps atvērtas. Saeimas opozīcija “Saskaņas centrs” turpinās valdīt un saimniekot pa Rīgu kā, Sudrabas kundzes vārdiem runājot, “naudas projekts”. Kāpēc šai partijai raizēties un rauties pēc politiskās varas, ja Krievijas maigās, lienošās varas ietekme jau tāpat ir pietiekami iedarbīga visās dzīves sfērās, un liela daļa latvisko “spēku” ir atmetuši niķi nostāties pret nacionālas valsts pamatu izskalošanu. Ārpusparlamenta opozīcija, lai cik svēti, ar tikumu un daiļrunību apveltīti cilvēki to dibinājuši, droši vien paliks jau aizņemtā vietā, turpat žogmalē. Tāds Šlesera kungs, piemēram, latviešu tautai bijis pārāk smags nodoklis ar savām iepriekšējām četrām vai piecām partijām, nevar saprast, kā atlikušie piekritēji iztur šīs personālijas tik ilgu lietošanu un kāpēc lupatlaši neaiznes Šlesera pašausto runu deķus.
Miers, komforts, ērtības mūsu zemē iestājies uz ilgiem laikiem. Starppartiju ķildošanos pavisam neiznīdēs, bet, salīdzinot ar iepriekšējo vilku plēšanos, tagad tie būs tikai sīki un durstīgi ektoparazītu kodieni viens otram, ko pārsies ar leikoplastu. Tiesiskuma izpratnē pastāvēs zināmas neskaidrības, teiksim, kontinentālajai valdībai šai ziņā būs viedokļu atšķirības ar piejūras pārvaldi, taču, it īpaši pēc Strīķes kundzes aizstaidzināšanas no KNAB, iestāsies silts, mīksts, patīkams klimats, kurā pat valsts nozagšanā apvainotie neko vairāk par iesnām nesaķers. Tie titāni, kas reformēdami gribēja valsti apgriezt kājām gaisā, lai rēķinās, ka nedz valdība ļaus dīvaiņiem eksperimentatoriem kāpelēt pa galvu, nedz vēlētāji pacietīs donkihotu ņemšanos ap vējdzirnavu spārniem.
Šāda tāda pagrūstīšanās būs uz vēlēšanām. Tie, kuri labprāt gribētu tikt atpakaļ pie varas, izturēsies ar pienākošos bardzību pret to, kā pašreizējā samaitātā kliķe izpārdod Latvijas intereses un izsaimnieko valsti. Ja apzinīgi cilvēki vēlētu par jaunām partijām, tad gan sastaptos ar patiesu tieksmi uz labdarību, attīstību un progresu. Tomēr Repšes, Sudrabas vai Šlesera super-duper dotības jau izpaudušās, un, tavu skādi, cilvēki vairs lāgā negribēs ticēt viņu daudzo talantu valdzinājumam. Mums jau bijis tik daudz nepatikšanu, ka vēlētāji labāk ļausies rāma tecējuma stabilitātei, dzīvei drošā bastionā, nevis ieraušanai dziļā, nezināmā haosā un salto mortale lēkšanai.
12. Saeimas vēlēšanās jaunām sejām uz pasakainu klientūru nav ko cerēt arī tamdēļ, ka pagaidu valdība lielā saskaņā, pēctecībā, pārmantojamībā bez straujām kustībām darbosies kā reģistratūra poliklīnikā. Tāds un tāds pacients ienāca – apārstējām, aizgāja. Tādu un tādu slimnieku apvēlām uz otriem sāniem – mierīgs, atkal guļ. Straujumas varas pārvaldē nekas neiekritīs krāterī un neiegāzīsies dzelmē. Visur ievēros vidusmēru un apmierināsies ar sāta sajūtu, lai rudenī šai pašā sastāvā ar nelielām izmaiņām, kas izdarītas pēc sievasmātes spiediena, vēlreiz zvērētu uzticību Latvijai. Kas tanī brīdī sagrābs vairāk amatus, atkarīgs, kā iegriezīsies priekšvēlēšanu cīņa un kā sakritīs kārtis vēlēšanās. Dažiem tautiešiem liksies, ka latvisko partiju panākumus ietekmēs apstāklis, kā tās izlocīsies nacionālās problemātikas jautājumu risināšanā, taču diezin vai tā ir taisnība. Tā vien šķiet, ka lielā daļā sabiedrības ir atrofējusies nacionālas valsts, latviskas Latvijas ideja, un tiem nošķaudīties par valstiskuma pamatu stiprināšanu. Latvijas tautai ir vairāk jādomā par siltām Ēģiptēm un par to labo laiku atsaukšanu, kad baltmaize krita no debesīm. Pret Raivja Dzintara komandu vēršas diapazonā no miermīlīgas prasības “netracināt krievus”, līdz ultraskaņai aizvākt “fašistus” no valdības. Līdz ar to nacionāli noskaņoto deputātu un pilsoņu Latvijā vairs nav tik daudz, lai mēs latviskotu skolas vai stiprinātu nacionālu valsti ar Satversmes preambulas pieņemšanu. Pietiks, ja valdība cilās visiem Latvijas cilvēkiem patiešām svarīgus jautājumus un vērtības, aizstāvot no Eiropas vajāšanām mūsu neatņemamās tiesības Ķekavā žāvēt vistas un Rubeņos kūpināt gaļu.
