Latvijā
Sabiedrība

Egils Līcītis: Nemiers Parīzē0


Feļetonists Egils Līcītis
Feļetonists Egils Līcītis
Foto – Dainis Bušmanis

Tiem Latvijas apdzīvotājiem, rojālistiem un republikāņiem, kuri nesen kā pie baltiem galdautiem ar foies gra piciņu un lāsi burgundieša svinēja Francijas nacionālos svētkus, Bastīlijas ieņemšanas gadadienu, bija apspriežams tālienes politikas jaunums. Āre, ka tumsnējas ādas krāsas bēgļi ieņēmuši un notur savā varā Francijas varoņu atdusas vietu Panteonu.

Parīzes centrā izvietotais Panteons ir sabiedriska, tūristu apmeklēta ēka, kas veltīta izcilu francūžu piemiņai, šeit atrodas apgaismības laikmeta spīdekļu Žana Žaka Ruso un Voltēra, zinātņu izcilību Pjēra un Marijas Sklodovskas-Kirī, lielā rakstnieka Emīla Zolā un citu dižu personību pīšļi. Acīmredzami, starp iebrucējiem bijis kāds literatūras pazinējs, vēstures zinātājs, kurš uzvedinājis lasītnepratējus cilvēkus, kuri ne pārāk labi orientējas zinībās, daiļajās mākslās un franču kultūrā, eksponēties tieši šādā veidā.

Taču tas nekas, ka reti kurais jauneklis pūlī bija no Aleksandrijas bibliotēkas lasītāju kontingenta – jau enciklopēdists Ruso sacījis, ka no mums pieejamām zināšanām dažas ir maldinošas, citas bez praktiska labuma – tik vien kā dažas bagātinot un kalpojot personas labklājības celšanai.

Turklāt Panteonu apmeklējušo vidū daudzi nēsāja dredus, kas Āfrikā tiek uzskatīti par gudru, viedu cilvēku frizūru un simbolizē lauvas mežonīgās krēpes.

Nav zināms, vai satrauktās melnās masas Panteonā neizgāja ārpus normalitātes robežām. Vai divkājaino lauvu uzvedība bija apmierinoša un goddevīga, vai netika veikti vandalisma akti pret “Jaunās Eloīzes” autora un ievērojamo radioaktivitātes pētnieku pīšļiem, vai netika izpostīts Francijas nacionālās kultūras mantojums. Katrā ziņā muzeja administrācija, konfliktus nemeklēdama, pa sētas durvīm steidza evakuēt biļetes nopirkušos ienācējus tūristus.

“Ko mēs gribam?” – kliedza un bļāva Panteonā ielauzies trokšņotāju pūlis ar aktīvu dzīves pozīciju, profilēdamies par “melnajām vestēm”, un deklarēja prasību par statusa legalizāciju, – dokumentus! Un mājokli ikvienam!” Situāciju saasinošs faktors ir apstāklis, ka vēl ir Eiropas pamatiedzīvotāji, kuri iet neviesmīlīgu, konservatīvu ekstrēmistu pavadā un nepiekrīt nelegāļu nekontrolētai uzņemšanai savās mājās par vēlamiem un sengaidītiem viesiem, kuri te, atraduši migrācijas galamērķi, apmestos uz dzīvi.

Dažs baltais eiropietis ir drosmīgāks, daudzi bailīgāki par trusi, bet protestē pret vecā kontinenta pārplūdināšanu ar citas ticības un tradīciju pārstāvjiem, balsojot vēlēšanās par spēkiem, kas sola apturēt, vismaz ierobežot nebeidzamo plūsmu. Lai kā velkomisti, bēgļu sveicēji aicinātu netiranizēt kopienas, nešķelt ģimenes, protestētāji pretojas un uzskata – migrācija ir apgrūtinājums franču nācijai.

Patērētājsabiedrības pārstāvji bez līdzjūtības pazīmēm un akmeni sirds vietā domā, ka jārada neērtības, diskomforts nelegālajiem iebraucējiem un jāraida mucējus uz dzimteni pārcelties atpakaļ uz saviem iglu un slieteņiem. Savukārt patvēruma meklētāju vidū pārsvarā ir puiši pašā spēka gadu ziedonī, varētu teikt, gandrīz zēni, kuri sauc – paēdiniet, apģērbiet mani un dodiet pajumti!

Varēja redzēt, ka Panteonu okupējušie ieceļotāji lielākodaļ ir no melnā kontinenta Aizsahāras džungļiem klātiem apgabaliem, kuri veikuši garu grūtu ceļu līdz apsolītajām mājām Francijā, šķērsojot tuksnešainus apvidus kamieļu kuprī, pārpeldot jūru ar šaubīgu ūdenstransporta līdzekli un Parīzē pelnījuši mājīgu atpūtas vietu.

Tālu ceļu vīri cietuši slāpes un izsalkumu, bet spiesti sastapties ar zināmu aprindu ignoranci, nevēlēšanos pasniegt pat krūzi ūdens!
Saistītie raksti

Diemžēl arī rasisti no Parīzes policijas ar ievingrinātu roku grāba melnās vestes aiz apkakles un izsvieda ārā no lielo ģēniju piemiņas vietas. Tā noslēdzās konfrontācija oficiālo iestāžu un Nelegālo imigrantu apvienības starpā, šai nevalstiskajai organizācijai tā arī netiekoties ne ar franču premjeru Eduāru Filipu, ne ar Eiropas princi Emanuēlu Makronu, atbildē saņemot vien premjera vēstījumu – ka jāciena kultūras pieminekļi un piemiņa, ko tie simbolizē.

Latvijā pie vīna notraipītiem galdautiem sapulcētā Bastīlijas ieņemšanas svinētāju publika konstatēja – par laimi, neesam uz pusāfrikas bēgļu satiksmes artērijas. Ko mēs iesāktu, ja sveši cilvēki, melnīši vai kebabu ēdāji, sāktu ieņemt mūsu garīgos tempļus – Nacionālo bibliotēku, Krasta ielas “Lido” kompleksu vai Raiņa un Aspazijas vasarnīcu – muzeju.

LA.lv