Foto: LETA

Egils Līcītis: No Latvijas pirmās personas jau neprasa daudz 5

Visa tā prezidentu būšana man sāk nepatikt. Kurš nu būšot nākamais – Varaidots vai Visvaris? Stutē tādus mākslinieciskus projektus, sak, derētu liels politisks kukainis vai visas tautas mīlestības objekts, ko apzīmē kā “fascinējošu personību” vai ka viņš būtu ar redzes spēju pasaules piķa melnā tumsībā. Vieni gribētu norājošu, stingru roku kā čīliešu Pinočetam, otriem labpatiktu komunists un dropmanis kā čehu Zemans, vēl citi meklē, kur latviešiem savs Gribauskis. Tas viss no iztēlošanās, ka prezidents ir kā diža priede. Garš, garš un vientuļš, vientuļš.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

Nekā nebij! Prezidentam jābūt kā vienam no mums, pieejamam un nenoslēgtam ziloņkaula tornī. Tādam, ka civildrānās pārģērbies, valsts galva it viegli nomaskotos nepazīts trokšņainā ļaužu pūlī. Aizvienam kādiem divus termiņus ilga tuvība ar vienu prezidentu šķitīs nogurdinoša, tomēr, āre, cilvēkus pozitīvi aizskārusi pašreizējā prezidenta, Lemberga kunga vārdiem runājot, neviltotība un vienkāršība. Latvijas pirmajām personām nekad nekas daudz nav prasīts. Pie prezidentālas iznešanās pieticis ar māku novērtēt lauksaimniecības ražojumu un meža materiālu cenas, parunāt par laika apstākļiem, interesēties par hoķi un sieviešu basketbolu. Mūža gājuma musturā pieļaujamas pavisam nelielas anomālijas, lai amatvīrs neizpelnītos neko vairāk kā Lato Lapsas kārtējo grāmatu sērijā “Ievērojamu cilvēku dzīve” un nepiespēlētu nepieklājīgi daudz tēmu “Charlie Hebdo” un “Dadža” karikatūristiem.

Mēs, latviešu tauta, negribam maksimalizēt pirmās personas lomu un vietu uz Latvijas jumta. Nevēlamies pacelt viņu kalnu masīva augstumā vai par latviešu zemju savācēju. Svarīgi, ka augstais vīrs ir jūtīgs un smalki noskaņots instrumentum regni, varas instruments pret vienkāršo ļautiņu vajadzībām un turētu ciešas saites ar plašākām masām. Politiķiem, kas sagrābuši tiesības izraudzīties valsts galvu, gan ir citi mēri. Vislabāki tie redzētu pilī sēdošo kā cālēnu, kurš izšķīlies no viņu frakcijas olu perēkļa. Tomēr tik aptaurēti deputāti nav, ka prezidenta krēslā liks tādu brenci, kurš Vāczemē nobraucis, runādams lēks no vienas kājas uz otru un tad teiks: – Paklau, kancler. – Nu kas ir? – Nekas. Sūdīgs tu esi kanclers, lūk, kas!

CITI ŠOBRĪD LASA

Mēs nepiedzīvosim apkaunojumu, ka CNN kamera pieķer mūsējo banketā ar citiem prezidentiem, ka viņš bāztu somā uz galda izkaisītās sudrablietas un izmeklētākās pārtikas vielas līdzņemšanai. Un saprotams, ka Valsts prezidentam nav jāizskatās, ka viņš Rīgas pilī nokļuvis skolēnu apmaiņas programmas ietvaros. Viņš nebūs rupjš etiķetes pārkāpējs attiecībā uz oficiālā apģērba ansambli, piemēram, nestaigās sinepju krāsas drēbēs. Mūsu prezidents savureiz pratīs ietērpt sakāmo vajadzīgajā dailē un cienīgumā. Nav par skādi, ka viņš būtu draugos ar grāmatu vai pazīstams operu mīlis, kurš izprot tās dziļākās vietas. Bet izgudrēm un tālredzīgi apspriežot valsts lietas, pietiks, ka valsts galva pats nebūtu, kā galvu pazaudējis.

Tagad nāks saeimieši, dievodamies, ka jau mērcē dvieļus aukstā ūdenī, liek pie paura, domā un domā, kurš zīmētos atbilstošs svētā dzīves aprakstam un rūdījies politisko biszāļu un pulvera dūmos. Bet tepat tās augstās priedes aug! Bērziņa, Levita vai Bondara kungi – ļoti cienījami nacionālie kandidāti. Kur vēl rasies profesionāli, par prezidentiem izmācīti Bērziņtēva vietnieki – amata soliņa rezervisti? Tāpēc saraksts jāslēdz, tautai un sabiedrībai jāsāk vērtēt, kuram no trio esam vairāk pateicību parādā, kurš vispiemērotākais, lai viņam darītu to amata godu.