Egils Līcītis
Egils Līcītis
Foto: Timurs Subhankulovs

Egils Līcītis: Padodiet karoti pie biezputras katla 7

Pašreizējās nodarbībās ap valdības veidošanu precīzi kā reizrēķinā un atbaidošā tuvplānā parādās tas, par ko Latvijas bezpartijiskie ļaudis bija ilgāku laiku domājuši. Proti, pastāv divu ātrumu Latvija. Miermīlīgie pilsoņi dzīvo 2016. gada Eiropā un kapitālisma iekārtā, kurpretī partijas attīstības pakāpē atbilst banānvalstiņas līmenim un feodālisma apstākļiem. Atsevišķos brīžos, būdami pakļauti tam, kā pilnmēness ietekmē cilvēka psihi, partijnieki no civilizācijas un apgaismības laikmeta nolaižas vēl dziļākā tumsībā – uz Juras perioda parku, kur lielākie krokodili apēd mazākos krokodilus, un tā ir visa eksistences jēga. Ilgu laiku varējām it kā sadzīvot ar iemīļotajām partijām vienā dzīves telpā Latvijā, bet nu viņu atpalikšanā ātrumā par veselu ēru vairs nešķiet gluži panesama un izturama.

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Mēģināju galvā atcerēties, cik grāmatas uzrakstījuši mūsu politikas spīdekļi? Prof. Janīnai Kursītei ir kapitāli darbi, Rēzeknes science fiction autors Jānis Urbanovičs grāmatplauktiem piegādājis vairākus “Melnrakstus”, kā arī “Mūķene Janīna jeb manas nerātnības”, un dr. Ringolda Baloža spalvai pieder akadēmiski izdevumi priekš citiem romiešu tiesību doktoriem. Ak jā, pieminēsim Ilzi Viņķeli, kas nodarbojās ar noderīgu (gan ne pašrocīgi rakstītu) grāmatiņu izplatīšanu skolu bibliotēkām, bet mācību iestādēs brošūras atzina par kaitīgāku garīgo barību, nekā bulciņas kopgaldā. Pārējos deputātus noteikti var aizbildināt – ka nav literāta dotību vai izspiestie domu ūdeņi nav tik dziļi, lai startētu tālāk par feisbuku un uzstāšanos ar segvārdu interneta forumos. Bet jautājumu uzdevu tāpēc, ka citu valstu politiķi (Latvijā – pensionētais Zatlers) labprāt izvēlas komunicēt ar vēlētajiem klasiskā paņēmienā, uzrakstot grāmatas par politisko procesu un aktuāli notiekošā skaidrojumiem.

Iesim tālāk. Katrs, kam acis pierē, būs televīzijā redzējis ārvalstu līderu uzstāšanos – vai tas Orbāns, Kamerons, Putins, Gribauskaite. Katram savs sakāmais, bet pārsvarā tas ir saprotams vēstījums. Kā diena pret nakti kontrastā ar mūsu pirmo personu iestudētām, tomēr neveiklām deklamācijām. Tās klausoties, vai man vienam šķiet, ka TV skatītājiem piepūlas kaut ko iešmugulēt? Ja otrpus TV shop ekrānam savu preci tādā vīzē reklamētu lietotu auto tirgotājs vai arbūzu pārdevējs, klientūrai neraisītos ne mazākā vēlēšanās pie viņiem iegādāties vecu, nodauzītu vāģi, vai lielo, zaļo augli. No mūsu pasaules varenajiem ar runas dāvanām neatpaliek zemākie gariņi Saeimas tribīnē, kas lej – pat ne karbonizētu ūdeni, bet šķebīgu fruktvaseri.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vēl varētu pajautāt, cik likumprojektus pēdējos gados uzrakstījuši simts ķeizariņi kopā ņemti, cik no viņiem, kas ir pilngadīgi, pirms 25 ziemām bijuši barikādēs (un kurās), bet liksim nost intelekta vai patriotisma metramēru. Itin kā labā kompānijā politiķi ir patīkami galdabiedri, un katra partija ir dzīvs organisms, kas sastāv no ideālistiem un karjeristiem, līderiem un melnstrādniekiem, no līdējiem pie krējumpodiem un no lielas noderīgo idiotu porcijas. Bet kaut kā viss pavēršas kājām gaisā, kolīdz viņi vienojas kolektīvos, pat Latvijas mērogā knišļa izmēra organizācijās. Tās ir kabatas partijas, interešu grupējumi, nedroši sastutētas konstrukcijas bez ideoloģijas, par kurām piedāvāt balsot, ir ņirgāšanās par vēlētājiem. Bet vēlētājam – kad nav, ko ēst, jāēd, kas ir. Atliek piedalīties tai acītē, ko Latvija sauc par vispārējām, demokrātiskām vēlēšanām. Toties blusās ir paslēpts tīģera spēks, kad jārealizē galvenos uzdevumus – novirzīt uz pareizo pusi naudas plūsmas un uzturēt savu sīksaimniecību uz nodokļu maksātāju rēķina, iekārtojot draudziņus parazitēt siltās šeftes vietās.

Es nelokāmi ticu, ka gaišākajos brīžos vismaz ideālisti slauka acis, – jēziņ balto, kas notiks ar valsti! – abet varai pielipušie spekulanti, sponsori, ietekmes pārdevēji, lobijorganizācijas, sabiedrisko attiecību kantori spiež atmest gaišajām domām ar roku. Un lielākais kontingents kā valdošo, tā opozīcijas partiju pamatsastāvā vienādiņ ir rētaini, ar kašķi un ierakumu utīm apsēsti vecie zaldāti, kuriem par katru cenu jāsaglabā kailo dzīvību (lasi, vietu Saeimā), un biezputras katls arvien ir pirmā vietā.

Agrāk dzirdējām par “Roberta Zīles ekonomisko programmu”, par opozīcijas sastādītu alternatīvo budžetu, par ēnu kabineta sarīkošanu, un gaišie spēki plātījās, cik ļoti aizstāv labu pret ļaunu. Siltumnīcas apstākļos, bez konkurences ne labajā, ne kreisajā spārnā mazkustīgie politiskie “spēki” neapgrūtinās ar lieka darba uzņemšanos.

Rezultātā vēlētājiem kaifs. Sakarīgu un jēdzīgu programmu nav. Uzticamu līderu nav. Godīgas politikas nav.

Partijām atbildība ir tukša skaņa, un par argumentiem kalpo tukšvārdība. TV politisko disputu raidījumos tvaiko kā no Inčukalna sasmakušā gudrona dīķa, tas noteikti nav skābeklis politisko visziņu tekstos, bet tvana gāze, un izcilākajiem tautas draugu eksemplāriem gribas aizrādīt papriekš izņemt knupi no mutes. Tie šķiet laiki, pirms Kolumbs uz karavelām sasniedza Ameriku, kad Zatlers sauca, lai naudas varu padzen no politikas. Būs saucis tuksnesī.

Loģisks jautājums – kā tikt vaļā no veselīgā valsts miesā ieperinātā Ebolas vīrusa, kas ved dziļāk muklājā? Vēlēšanu sistēmu politiķi negrib mainīt, jo tā nodrošina satrunējušai sistēmai aizvākotas purvaines veģetāciju.

Reklāma
Reklāma

Kopš apņemšanās, ka par Ministru prezidentu der tikai partiju fīreri un par ministriem pirmā ešelona politiskie bonzas, ārmalniekiem nebūs iespējams ielauzties pie varas ne pa vēdlodziņu, ne sētas durvīm. Ministre Seile būs pēdējā mohikāne, kas šādi iespruka varas noslēgtībā, un zinām, kā bezpartijiskai dāmai gāja. Līdz ar to mūžam dzīvosim partiju monopola un diktāta apstākļos ar novārtā pamestu saimniecību, tautas depopulāciju un tūkstošiem dēlī salaistu, nerisinātu jautājumu, kam jāpiekāpjas interešu grupu lieluma mānijai.

Pieņemsim, esat jauns, izglītots, enerģisks cilvēks, varbūt pat zemessargs, kurš gribētu pārraut vai vismaz pagarināt pseidodemokrātijas ķēdi. To nevarēs izdarīt, jo varneši vienkārši nav paredzējuši jauneklim kandidēt vēlēšanās, ja viņam nav partijas biedra biļete kabatā un ja viņš nav iekļauts attiecīgās sektas listē. Vārgs cerību stariņš pavīd tiesneša Levita norādē, ka Latvija tāda ir vienīgā valsts ES, kur partijām nepiederīgie, neatkarīgie pilsoņi nedrīkst kandidēt par deputātiem. EDSO ievērojusi klizmas situāciju un dzīrusies sabārt mūsu administrāciju. Arī Satversmē taču nav teikts, ka “bezbiļetniekiem” nav brīv kandidēt par parlamentāriem. Un ir daži citi pāraudzinoši varianti, kā “uzspridzināt” mumificēto Sistēmu, kur saujiņa uzurpatoru izštukojuši, ka tautas dzīvošanai jānotiek pēc viņu prāta.