Egils Līcītis: Partijā dzimis, audzis, mūžu nodzīvojis 6
Jauno deputātu Saeimā ievākšanās priekam kā traucēklis bija Valsts prezidenta īpašais uzsvērums un novēlējums pirmajā parlamenta sēdē – stiprināt, stabilizēt un konsolidēt mūsu partiju sistēmu. Ja pirmā persona izvirza šādu “atslēgas jautājumu”, tad pēc Andra Bērziņa dārdināšanas vajadzēja sekot politiķu atsauksmēm – jā, nītaurietis norāvis vīģes lapu! Galdā celts kas īpašs. Juridiskā komisija bez kavēšanās meklēs jaunus atskaites punktus vēl nenobriedušās Latvijas demokrātijas pilnveidošanai. Tomēr politiskie cilvēki, kuri arvien mīl uzstāties kurā katrā runājošā kastē ar sāpju grimasi sejā par valstī novērotiem trūkumiem, nesteidzas dalīties ar prezidentu entuziasmā reformēt un uzlabot, kad tas skar viņu pašu rūpalu.
Bērziņš nelikās mierā. Referātam viņš pievienoja pilī izgatavotu ekspertīzi. Idilliskā parlamentārismā partijām jāsakņojas sabiedrībā un jābauda papilnam visu pilsonības slāņu uzticību. Turpretī Latvijā iesakņošanās ir niecīga, proti, tikai 1,7% cilvēku darbojas politiskajos spēkos (tātad teorētiski valstī dominē 98,3% bezpartejisko) un tikai 6% iedzīvotāju gatavi atestēt partiju darbību kā apmierinošu. Skaitļi liecina, ka prezidents mūs nav sevišķi apskaidrojis. Visiem bezpartejiskajiem partiju sistēma izskatās sadauzīta un salauzta, tikai cilvēki ar ļoti specifisku skaistuma izjūtu spēj iejūsmināties par šādiem demokrātijas pamatiem. Var gan būt, ka mēs vienkārši nesaprotam, kāda būtu laime iestāties šais šaubīgajās, tomēr varenajās organizācijās, kas pārvalda visas dzīvības formas uz zemes.
Bet valsts pirmā persona turpina stāvēt kā robežsargs par reformām un nosūtījis uz Saeimu konkrētus priekšlikumus, kur galvenie izkristalizējas divi: turpmāk minimālam partijas biedru skaitam jābūt 500 (nevis 200 kā tagad) un politiskai organizācijai “jāiznāk no skapja” , mazākais, gadu pirms kārtējām vēlēšanām. Faktiski tie ir pavisam sīki pasākumi, lai degradēto vidi pārvērstu kaut cik veselīgākā dzīvajā ekosistēmā, taču nešaubieties ne mirkli – cilvēki, kas valda valsti, neparko negribēs pieļaut, lai kaut mazākais mākonītis savelkas par viņu tālāko pastāvēšanu tā, kā viņiem nepatiktu. Un pretī rūgšanai pieaicina arī dumjus politologus, kas steidzas iegalvot – tas neko nedos, neko nav jāmaina.
Tātad ir labi, kā ir, neraugoties, cik daudz neglītu lappušu pāršķirts neskaitāmo partiju “dzīvo ātri, mirsti jauna” dzīvē. Ilgu laiku tās bijušas vieglas uzvedības, bet čaklas ostu strādnieces, jo ostu pilsētas bija gandrīz vienīgā vieta Latvijā, kur glabājās nauda stipendijām un honorāriem, prostituējoties par attiecīgiem pakalpojumiem. Partijas vilkušas eksistenci kā vājas konstrukcijas, nereti tiešā saimnieka un sponsoru pakļautībā. Tās bijušas nevis demokrātijas balsti un sabiedrības interešu paudējas, bet paši deklasētākie elementi parlamentārajā sistēmā. Politiskā spēka uzbūve pārsvarā sastāvējusi no mesijas tipa līdera, pāris izveicīgiem un iztapīgiem pakalpiņiem un no “purva” ar attiecīgo floru un faunu – personāžiem ar āža kāju, ragiem un nagiem vai sūnu vecīšiem, kas jau pagaisuši no tautas atmiņām.
Latvijā reģistrēto politisko partiju pulks svārstījies ap septiņdesmit, tostarp, tādas “Sieviešu sporta savienības”, par kurām vēlētāji dzīves laikā nekad un neko nebija dzirdējuši, un neko daudz neuzzināja arī par to nāvi. Šo sīkpartiju kosmoss beidzas pavārtē, patiltē vai grāvī, tomēr dažas no tām ir tik uzņēmīgas, lai startētu Saeimas vēlēšanās, pretendētu uz deputātu vietām un līdzdalību valsts pārvaldē – Latvijas likumi sīkās, smulīgās organizācijas atzīst par legāliem radījumiem.
Paldies Dievam, ka pilsoņi ir apzinīgāki un lielākodaļ kroplīgo veidojumu vēlēšanu finišā apbalvo ar 0,5% balsu. Toties sabiedrībā mītošiem īpatņiem mūsu demokrātiskās brīvības dod iespēju politikā darboties kā tramvajā dzimušiem, netrūkst eksemplāru, kuri politiskās piederības mainījuši kā zeķes – cilvēks partijā dzimis, audzis, mūžu nodzīvojis. Ja iepriekšējā organizācija deģenerējas un izkalst, kārumnieks aplaizās pēc jauna medus poda, vai komerciālas intereses viņu aizved plašākā politiskās dzīves lielceļā. Tādā vīzē caurkritušais nacionālists bez sirdsapziņas ēdām spēj darboties prokrieviskā partijā, un tas nemaz nav traktējams kā noklīšana maldu ceļos.
Un ir taču politiskie “veiksmes stāsti”! Latvijā partiju dibināt ir vieglāk, nekā izrakt bērnu rotaļu laukumu. Nepieciešami vien 200 biedri, simt litri baltas krāsas, un mājīga izskata uzpucēta gaiša partija gatava – bet peļņa pie labas izdošanās fantastiska! Apvārdojot pāri 5% vēlētāju, šādi aktīvisti momentā kļūst par ievērības cienīgiem spēlētājiem nacionālajā tirgus laukumā. Kazi, rokās iekrīt “zelta akcija” koalīcijas veidošanā. Tas nozīmē spīdošas izredzes pēc amatiem, bezmaksas dzērienus un ēdienus no vairākuma galda, varu un noteikšanu. Jūs tikai parēķiniet peļņu, ko dod notāra apstiprināta kartotēka ar 200 pilngadīgu sieviešu, vīriešu uzvārdiem, kam gods strādāt erzacfirmas labā, kaut divi simti nav pat viena daudzdzīvokļu nama iedzīvotāju skaits!
Pēdējā izteiktā ķēmošanās no šīs sērijas: “Sudraba dibina partiju”. Ir pietiekami ar vienu pavecu, šķīstu jaunavu, lai raisītos mīlestības romāns “ar tautu”, lai arī nevienam nav skaidrs, kādi steigā uzstutētajam izprojektētajam bij. valsts kontrolieres uzņēmumam ir ideāli un vērtības, kas tie par salasītajiem “snīpjiem” aiz Sudrabas muguras. Neviens jau neprasa, lai Latvijas partijās būtu tik daudz biedru kā termītu un siseņu, taču prezidenta uzstādītais 500+ ierobežojums arī ir tikai sistēmas remonta kosmētiskā detaļa.
Necik pievilcīgāka aina nav atklājama, pievēršoties t.s. lielajām partijām, kam uzkrāts kaut drusku politiskā kapitāla un esot pāris tūkstoši biedru. Tās vēlētājiem vienmēr sola augstākus izslaukumus, taču galarezultātā lielāks ir ikgadējais ekskrementu iznākums.
Došana sabiedrībai standarta politiskajam spēkam ir kāda padsmitā vērtība. Dominē ņemšana sev, vēl labāk – izraušana citai partijai no rīkles, pretinieka apspēlēšana. Tā konkurences cīņā tiek kultivēts sportiskais gars, kad paceļas melnā roka ar adatu, ko iegrūst otras partijas sēžamvietā! Un, protams, reitings ir Dievs tas augstākais. Partijas celtniecībā tik nozīmīgas lietas, kā jaunu darbinieku audzināšana, nodaļu reģionālā pārklājuma veidošana, domnīcu, sabiedrības uzmanību saistošu konferenču rīkošana, ideoloģiskie un programmatiskie piedāvājumi – tas ir kategorijā “štrunts par bitēm, ka tik medus”. Par augstākā intelekta klātbūtni politikā liecina fakts, ka saeimieši izdiņģē partijām nodokļu maksātāju naudu, uzraksta paši sev likumu, kā līdzekļi izmantojami, bet pat tik daudz nejēdz, kā pareizi, likumīgi apieties ar naudas piešķīrumu, un KNAB visiem to atņem! Tāpēc tas gan ir aplams prezidenta ekspertu ierosinājums, ka partiju veselību stabilizēs papildu finansējums no budžeta. Neko tādu politiķi nav nopelnījuši. Un baro vilku, cik gribi, viņš vienalga uz mežu skatās. Finansētāji, kas eļļo partijas mašīnu, aizdomīgi bieži pārstāv atraitņu un bāreņu fondus vai indivīdus bez noteiktas dzīves vietas.
Secinājums – no prezidenta pils nāk nevis tēvišķas, pedagoģiskas pamācības, bet steidzami īstenojamas lietas pārtraukt absurdo demokrātiju, sīku vienību uzkundzēšanos visai pārējai Latvijas sabiedrībai, 98 procentiem pilsoņu.
