Egils Līcītis: Sarkanais vai melnais, vai pamatīga šmaukšana 0
Gudri vīri ir rēķinājuši, ka tas, kurš jaunībā nav bijis revolucionārā gara pārņemts, bet vecumdienās, palēnām atmezdams stiķus un niķus, nav kļuvis par iesīkstējušu konservatīvu mietpilsoni, jādomā, jau no dzimšanas bijis tāds muļķis, ka no visiem it viegli piemānāms.
Doktors Edgars Zalāns izpētījis, cik ērti latvisko svārstīgumu, politiskās identificēšanas mazspēju izmanto partiju mafija, sarkanie, zaļie, zilie, melnie, brūnganie, lāpot (neesošus) uzskatus, kā vien iegribas, un arvien paļaujoties uz vēlētāju sklerozi vai reiboni, kad tie neatceras, kas viņiem katru reizi sasolīts. Un patiešām – tālredzīga politiķa ķermenis ir tikai viņa apvalks, ārējā čaula, kurā pukst karsta, līdzjūtīga, bet svaidīga sirds. Viņam vēl nav sadzijušas brūces uz kājām no būdiņu apstaigāšanas rītausmā, ceļoties ar gaiļiem, kad vakarpusē šo kreiso elementu dzeltenās preses objektīvs jau novērojis pilīs naudasmaisu saviesīgā kompānijā. Cik nav bijis to, kuri ieradušies pie varas kā reformisti, bet darījuši visu pa vecam. Kvēlākie liberāļi – vai viņi nav izrādījušies vēl svētāki un cietāki kristieši par Romas pāvestu? Un arī konservatīvais no lielburžuāzijas aizstāvju pirmajām rindām nēsā kabatā nēzdodziņu un vienmēr gatavs būt sāpēs aizlauzts par nabaga trūkumcietēju nepanesamo dzīvi. Nesen pat lielas avīzes direkcija deklarēja, ka turēsies kā miets pie konservatīvisma politikas, bet, cik ķēde ļaus, paudīs liberālus uzskatus.
Lai vēlētāju deguns jau pa gabalu nesaostu pamatīgu šmaukšanu, partijas maskējas, lai tās neizsekotu pat labākais pēddzinis. Tās afišējas zem smalkām šiltēm – reformpartija, nākotnes partija, attīstības apvienība, organizācija “Grauds un vārpa” vai iekārtojas saskaņas centrā.
Tās uzrunā vēlētājus kā gaismas nesēji – mēs būsim “spēks un zvaigzne”, “Havajas puķe” vai “daile un teikšana”, un ir arī tādas partijas, kas neslēpj, ka pavēles savai darbībai saņem no kosmosa. Kas zīmējas uz šo hibrīdu programmām, tad neskati vīru no cepures, sarakstīti pekstiņi ar tik pavāju argumentāciju, ka simts profesori netiks gudri, kā tas bijis domāts sacerētāja paurī. Kur gan ņemsim politiķus, par kuriem teikt – viņš par to stāvēja tik stingri kā Mārgareta Tečere. Viņa pasaul’s uzskatu ēka bija būvēta no dolomīta, bazalta vai cita krama ieža. Latvieši nav apbalvoti ar valstsvīriem, gara milžiem, kuriem stipri jāpieliecas, lai iekļūtu vēlētāju būdiņās un lai viņi neizceltos pūlī. Esošajiem kungiem septītās debesis ir tikt pie varas, un, tikai atrokot apbedījumu, kļūs skaidrs un saprotams, kas šī cildenā personība īsti bija dzīves laikā.
