Egils Līcītis: Sēņotāji VID verdzībā 0
Cilvēki, kuri mīl saņemt meža veltes, sūdzas, cik mazā sortimentā ir Latvijā augušo sēņu izvēle, cik dārgas ir lācenes vai zilenes, ka nenopirkt vaivariņu tēju. Tas viss tamdēļ, ka beku, vaivariņu un ogu lasītāji nokļuvuši VID nodokļu aplicēju verdzībā un tiks dzenāti ar plēsēju slepenpoliciju, kolīdz mežinieku ievākums no ražas sezonā pārsniegšot 2000 latu atzīmi.
Šķiet, inspektori tik vieglu roku gatavi sastādīt apsūdzības aktus, jo uzskata sēņotājus un ogotājus par kādreizējiem “puķaudzētājiem” līdzīgiem naudas miljonu atmazgātājiem mūsdienās. Ieņēmumu dienesta ļaudis droši vien ir tikai skolas botānikas grāmatā bildēs redzējuši meža ekoproduktus un domā, ka dzērvenes dabā ir arbūza izmēra auglis, un gailenes cepurīte sniedzas līdz cilvēka celim. Acīmredzot naudas piedzinēji nosprieduši, ka uzpircēji Garozas par nododamajām ogām un sēnēm ir mierā maksāt sarkano ikru cenu. Viņu priekšstatos sils cilvēkiem savas dāvanas pasniedz no autobusa pieturas un džipu stāvvietas ērti sasniedzamos saules pielietos izcirtumos un lauku tūrisma piedāvātās dabas tekās. Savukārt pa galvenās kultūras – lielogu melleņu – plantācijām ražas novācējs virzās tehnoloģiskajā sliedē, puszviļus sēdēdams lieljaudas kombaina izpolsterētā kabīnē.
Un pietiek papurināt kazeņu koku, kā skaties, birst saldo plūmju raža, un itin kā pati no sevis pildās mežinieka “cūciņa”, no kuras valstij arī gribētos izņemt augļus. Tā vien lasi, ka no mežiem ik gadu spaiņos un grozos iznes miljonus, un šai sektorā saražotais atbilst treš- vai ceturtdaļai no iekšzemes kopprodukta.
Protams, ka tie ir sagudrojumi! Robotizētās VID prasības aizskar mežiniekus, sēņotājus un ogotājus, kuru ģimenes pavarda svētlaime balstās uz šo dzīvesveidu no bērna kājas, kuri produkciju iztirgo par pašizmaksu, bet virspeļņa ir dažas plauktu rindas ar pašrocīgi lasītu meža zemenīšu, aveņu un marinētu sēnīšu burciņām savā pagrabā uz ieziemošanu. Ja jau inspektoriem ir tik gari žirafu kakli, kādēļ viņi kā “apstākļu pazinēji” nepamana, cik grūts un sarežģīts ir šis darbs? Vai uz bagātīgām sēņu un ogu vietām pašnodarbinātās personas aizved speciāli dresēts dzinējsuns vai viņi saplāno maršrutu pēc nolūkotajiem “Google” satelītattēliem, ko noraida no kosmosa? Nē, meklēšanas process notiek “purvus, mežus bradājot”, ar “čuju, ņuhu un poņu”. Nepieciešams gribasspēks celties, vēl pirms gaisma svīdusi, nesnaust ne stundiņu pusdienlaikā, un tā – līdz tumsa pārklāj meža biežņu. Darbs ir 7 dienas, nevis četras nedēļā kā valsts dienestos. Laikapstākļi – brīžiem kā tundras polārie, brīžiem kā tuksneša svelmainie. Streikot, protestēt, prasīt algas pielikumu mežā nav kam. Pirms latiņi no uzpircēja maka pārceļo sēņotāja sastrādātā rokā, meža cilvēkam jau bijušas lielas naudas izdošanas par brezenta apģērba piederumiem, kas tik nepieciešami kā otra paša āda, par gumijas apaviem, kurus jāvalkā darba drošības dēļ, par labi asinātu nazi. Ak darba drošība? Darbs pārsvarā ir purvā un muklājā, ērču piemeklētā biezoknī, šļācējskudru un dzēlējodu mākoņu apsēstās vietās. Nelaimes gadījumi? No vienas vietas! Ogotājs apmaldās, sēņotāju sakož čūska, romu tautības jaunavu nolaupa un uz ragiem aiznes alnis. Jupis viņus rāvis, labāk Valsts ieņēmuma dienesta bargo kundzi ragainais būtu aiznesis uz muguras! Stāv ārpus manas saprašanas, kā plēsēji var lāpīt budžetu ar nabaga ļaužu ogām un sēnēm! Čigāns ieņēmumu deklarācijā uz bērza tāss tā arī lai raksta – kaut jūs lepni paliktu!
