Foto – LETA/AFP

Egils Līcītis: Tautu sabiezējums – ko no tā nokāsīsim? 9

Mūsu vadītāju stāvoklis ir neapskaužams. Viņi nedrīkst kaitināt un raustīt aiz ūsām krievus, jo tad nepirks Rīgas šprotes. Neko nevar runāt pretim Eiropas varenajiem, jo tie atņems puskilo ES fondu naudas. Un tie fantāzijas piestūķētie stāsti vietējai publikai, kā valdība pratusi žonglēt un izlocīties no nepatikšanām, ir tikpat gleznaini, kā Jona būtu atklājis, ko piedzīvojis, kādu laiciņu atrazdamies valzivs vēderā.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Turpretī Eiropas Komisijas vadītājs Junkers un citi Rietumu līderi runā tieši un bez krāpšanās – nado, Fedja! Bēgļu jautājumā džinu nevarēs iedzīt atpakaļ pudelē. Uz Eiropu virzās neapturama, bezgalīga, beztermiņa muhamedu plūsma. Tādēļ iebraucēju sadalē nemaz nav vērts likt griestus (250, 776 utt. dvēseļu Latvijā), jo ej nu zini, cik ļautiņu mauritānijās un bangladešās šopašubrīd iedzer ceļakāju. No Junkera kunga kapitulantisma pārceļojošo masu priekšā aiz skaitļiem nedrīkstētu paslīdēt garam vēl divām izlobāmām lietām. Viens, ka “tie ir dzīvi cilvēki” un tāpēc jāgādā par vecīšu, sieviešu un bērnu drošu kuģošanu uz Eiropas krastu. Jādomā, drīz viņus atvedīs organizēti ar komfortabliem okeāna laineriem, un kontrabandistu Vidusjūras transporta uzņēmums ar nedrošām tupelēm un gumijas laivām bankrotēs. Otrs – Junkera tālredzība, ka ar jaunu asiņu straumēm būtu iespējams risināt ieilgušās demogrāfijas problēmas dzemdēt negribošajā Eiropā, un iekavās jāliek virskomisāra luksemburdzieša nepateiktais, ka Vācijas industrijai tiks nodrošinātas darbarokas ilgtermiņā. Berlīne ar mieru maksāt miljardus eiro, atlasīt strādīgākos. Tomēr ne visiem būs vieta pie cauraudzīša un bairīšdesām, pārpalikumu solidāri jāuzņem pie sausiņiem tādās zemēs kā Latvija.

Kas te ko nesaprast? Viss pietiekami skaidri un saprotami izklāstīts, kā no regulas grāmatas. Šinī brīdī, kad neatliekami un obligāti jārealizē masu pārvietošanas programma, atklājies, ka mazā Austrumeiropas valstiņā ir tikai pāra simtu eiropeiskās vērtībās audzinātu, līdzjūtīgu patvēruma došanas entuziastu, kurpretī lērums fobiju apsēstu cietsirdīgu ļaužu, pulka mietpilsoņu, kas gribētu nosmakt šaurā latvietībā, politiķi ar apbrūninātiem uzskatiem un līdz šim slēpušies rasisti. Viņus uzskaita un reģistrē. Tomēr šie subjekti vēl pagūst uzdot jautājumus. Piemēram, vai pieņemot Allāha sūtītos brālīgos iedzīvotājus no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem, necelsies disbalanss nacionālajā sastāvā? Vēl ir dzīva kārta pilsoņu, kam būtu no svara nācijas un nacionālas valsts saglabāšana, un to nav aizliegts gribēt.

CITI ŠOBRĪD LASA

Latvijas valdība, raukdama degunu par globālajā pasaulē tik nocenotu vērtību kā nacionālisms, īsā, aprautā valodā ar tumsonību sistajiem, uz latviskumu ieciklētajiem paskaidro. Būs plāns, kā Eiropas krastā izkāpušo pūlī atlasīt tādus, kas ar letiņiem tuvāko mentalitāti, skaitā ne vairāk par 776. Tikai bēgušie no kara šausmām, nevis labākas dzīves meklētāji. Latvija zin, kā viņus izglābt, socializēt un iekļaut sabiedrībā. Bēgļus apmācīs jāņot, valodā un Latvijas vēsturē. Drīz vien tiks panākta laba saprašanās, un nākamajā paaudzē Muhameda dēlu sauks par Donātu, bet tantei Bauskā acis nesprāgs no orbītām, satiekot melnādainu zemgali, afrolatvieti. Kamēr iebraucēji iedzīvojas, tukšā kā izslaucītā valsts kasē atradīs rezervīti, lai viņus nodrošinātu ar augstvērtīgiem uzturproduktiem, kanēļmaizītēm un riktēm no cūku bērēm, un cilvēka cienīgiem dzīves apstākļiem. Pēc tam pa teritoriju izretotiem bēgļiem pašvaldības piešķirs pajumti un iespēju celt mūsu valsts kopproduktu. Sasildīti Latvijas platajā azotē, tuksnešu dēli strādās, pelnīs, nebūs jāmango pabalstus, kā vienam otram pašmāju plencim, un jāpārtiek no mežā savāktām zaķskābenēm. Sīrieši kļūs namdari, no oāzēm nākušie augļkopji, eritrejieši, uz ko uzņēmēji liek lielākās cerības, būs grāvrači vai krūmu zāģeri.

Diemžēl migrācijas pētniekiem, vēsturniekiem (Hazanam, Taivānam) ir citi priekšstati nekā valdības noregulējuma hipotēzē. Vakareiropā 50 un vairāk gadu iemājojušie arvien dzīvo noslēgtās, blīvās kopienās. No sabiezējuma nokāsts tik daudz, cik caur duršlaku iztecējis. Tie ir diezgan pliekani argumenti, ka notiks citas rases, ticības un kultūras ļaužu integrācija uz Eiropā pieņemtu pilsonisku vērtību pamata. Mēs nespēsim būt kungi par arāba iedabu.

Islāmticīgo īpatsvars Eiropā kļūst lielāks. Pretstatā vitālām, maksimāli atražoties spējīgām rasēm, eiropiešiem dzimstība krītas zemāk un zemāk. Un civilizācijai, kas nerada pietiekamā daudzumā pēcteču, tiek izrakstīta miršanas apliecība.

Kaut mirstamā vaina eiropiešus piemeklētu pēc paaudzēm un politiskajā varā ar islāmticīgajiem nāktos dalīties pēc gadiem divdesmit, jau rīt piedzīvosim robežu priekškaramās atslēgas noņemšanas sekas. Tā gluži nav, ka – nedodiet bēgļiem ūdeni, nedodiet ēst – laidiet uz Vāciju! Nekontrolētā situācijā un haosā ne visai likumpaklausīgā stihija, nezinādama ne mū, ne mē vāciski, skolā maz stāvējusi pie ģeogrāfiskajām kartēm, caur stacijām tomēr laužas uz noteiktiem punktiem. Jā, tās ir valstis, sociālo pabalstu zelta bedres, bet dodas turp, kurp priekšā ir audiogids, kas atbraucējus izgana “pa etapu”. Viens brālēns ar mobilo telefonu Berlīnē var atsaukt uz Vāciju radagabalus no pusĀfrikas! Eiropā ieradies un apmeties jauneklis tūliņ sazinās ar mājiniekiem. Tiem nenāksies pieveikt garo, grūto šķēršļu joslu līdz Eldorado. Radinieki, jaunekļa dzimtais ciems ierodas uz jauno mītnes vietu ar lidmašīnu, jo ģimenēm jāapvienojas. Melnūksnējs puisis, pieņemts humāna birģera namā, tā arī reportieriem sūdzējās – viņš tomēr nevarot pagaidām iedzīvoties kā otrajās mājās. Bez dzimtenē palikušā tēva un mātes, bez četriem brāļiem. Kad arī viņi būs klāt, tad Vācija visiem kļūs par otrajām mājām.

Reklāma
Reklāma

Tādējādi grūst pieņēmums par 776 un ne personu vairāk. Latvijā ieceļos rekordskaits cittautiešu.

Atkal klāt valdība mierinātāja. No vasarzaļām vietām atkuģojušie negribēšot dzīvot tālā Ziemeļzemē. Mēs bēgļiem padošot pārtikas pakas un pirmo humāno palīdzību, pēc tam pakalpošot ka tūroperatori, lai šie laižas uz Zviedriju, Vāciju, kur lielāks gravitācijas spēks. Tas iespējams, tomēr Latvijai jāpieskata visi ziemcieši, kam šeit ierādīs vietu zem saules, un jāuzņemas atbildība. Prof. Taivāns vērš uzmanību, ka ies plašumā pamatiedzīvotāju aizbraukšana, ja mazapmaksātās Latvijas darbavietās viņus izkonkurēs ienācēji, kam varbūt būs vēl papildu privilēģijas. Dabīgi, migrantiem vajadzēs mošejas, kultūras centrus, viņi nekautrēsies uzstādīt noteikumus, ja tiem liksies kas nepieņemams mūsu dzīves modelī. Jābažījas, vai turpmāk Vērmanes dārzā notiks jaukie praida sarīkojumi, ja musulmaņu ģimenes būs kategoriski pret tādām izvirtībām.

Eiropā par nākotnes izredzēm runā bez noslēpumiem. Ar bēgļu ieplūšanu būs fundamentālas pārmaiņas, nevis mikropārkārtojumi. Musulmaņi pa lielai daļai neiekļausies, bet piedalīsies Eiropas islamizācijas procesā. Lai nelolo ilūzijas elementi, kas gribētu, ka viss paliek pa vecam. Jau iezvanīts, ka nekad vairs nebūs, kā bijis.
Bet kāpēc gan radītas Apvienotās Nācijas, ja nerisina bēgļu jautājumu, kad problēmas izpletušās pa trim kontinentiem, un kāpēc pastāv Drošības padome, ja neko nedara nebeidzamo konfliktu un karadarbības slāpēšanā, kas lielā mērā ir iemesls migrācijai? Diemžēl Drošības padome ne reizi vien bijusi bezspēcīga ietekmēt, stabilizēt stāvokli pasaules karstajos reģionos, un kaut ANO darbinieki pasniedz krūzi ūdens somāliešu bērniem, bēgļu komisārs izskatās dikten priecīgs pārējo novelt uz maksātspējīgās Eiropas pleciem.

Ungārijas līderis Orbans ataino mūsu novecojošās sabiedrības bēdpilno nākotni – “ja Eiropā pieļaus divu civilizāciju sāncensību, kristieši neizbēgami zaudēs”. Slovaku premjers Fico saka – nekontrolējot bēgļu plūdus, “Eiropa vairs nebūs droša vieta”. Un vai tie eksperti, kas apgalvo, ka “Islāma valsts mērķis ir Rietumvalstu pašiznīcināšanās”, kuļ tukšus salmus?

Cilvēciskuma un līdzcietības vārdā ir jāpalīdz kara bēgļiem, bet, pieņemot visus pa žogapakšu izlīdušos, ticamākas liekas prognozes par priekšā stāvošo vecās labās Eiropas avāriju, nevis rožainu rītausmu.

Vispēdīgais jautājums – kā iemīts “Via Dolorosa”, sāpju ceļš un “Arābu vasara”, kad tieši šobrīd sacelts devītais vilnis, kas veļ un veļ uz apsolīto zemi miljoniem bēgļu. Tā šķiet, ka griežas kaut kādas turbīnas un rada pārvietošanās enerģiju. Kāds iezīmē īsākos maršrutus, organizē laivu satiksmes līnijas, kaudzēm izgatavo falšas Sīrijas pases un iekasē brangu naudu. Plati atvērtām acīm uzlūkojot notiekošo, tas sāk atgādināt nevis panisku bēgšanu, bet konstruētu iebrukumu. Tam ir pārredzamas sekas. Krīze salīdzinoši labklājīgai ekonomiskajai situācijai, draudi eiropeiskai identitātei, drošībai un demokrātiskām brīvībām. Jaunajos apstākļos izveidojusies sabiedrība būs nedroša un nestabila. Arī eiropiešiem taču ir cilvēku tiesības dzimtajās mājās, un pieņemsies spēkā radikāli muskuļoti politiķi, kuri solīsies aizstāvēt baltos un iebilst tradicionālo vērtību apdraudējumam.

Ilgākā laikposmā jaunpienācēji gribēs stāvokli politiskajā varā mainīt sev par labu, un Allāhs vien zina, kā tas beigsies. Brigmaņa kungs nesen runāja par atbildību par valsti mazbērnu priekšā. Kādudien būt vai nebūt dilemmā mazbērni vecajam Augustam nudien var pajautāt – kā tā, vectētiņ, izīrējāt viņiem gultasvietas, bet kāpēc tev tagad partijas zaļajā karogā pusmēness zīme?