Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
27. marts, 2013
Drukāt

Egils Līcītis: Uz labu laimi

Foto - LETAFoto - LETA

Jāatzīst bēdīgs fakts. Ikviens mazliet pa pasauli ceļojis cilvēks, atgriezies tēvijā un avīzēs izlasījis darba kārtību, ir spiests secināt – viņš atsēdināts šaurās sienās, kur nekas nemainās. Politisko sirseņu cīņas un olu kaujas tiek uzdotas par titānu sadursmēm, ekonomikā notiek mailīšu ķeršana vai frikadeļu leksēšana no plāna buljona un viscaur – pļāpāšana vienā laidā.

 

Lūk, tas ir pēc Latvijas mēra. Nekur tagad nav viegli, bet daudzviet cilvēki, kaut zobus sakoduši, tomēr mācās, strādā, maina dzīvi, politiskā līmenī – pieņem lēmumus. Mūsmājās zobus sakoduši cieš vai žēlojas, bet darīt neko nedara. Jau Nacionālās attīstības plānu aužot stellēs, nebeidzamā diskusijā likās, ka vietējā politikā vieglāk būtu soļot uz labu laimi nekā nonākt līdz saskaņotam lēmumam. Pēdējais konkrētais prioritārais solis no valdības puses bija ministra Kampara uzstādījums, ka eksportam jākļūst par mūsu saimniecisko reliģiju. Turpmāk ministri vai viņu astrālie ķermeņi sašļuka bezmērķībā, nezināšanā, kurp virzīties, kā reformēt un ko darīt. Un, kad pavisam grasījās pūst ziepju burbuļus, tad paziņoja, ka informācija ir slepena un Ministru kabineta sēdei tādēļ jānotiek absolūtā noslēgtībā. Protams, tikām valdību piparo ar brīžiem nepelnītu, brīžiem pelnītu, bet vienmēr masīvāku kritiku par tūkstoš apēstām skābām antonovkām, taču jautājums, ko pilsoņi uzdod aizvien biežāk, ir gaužām loģisks: kā gan 22 gados neesam pratuši sakārtot tik mazītiņu valsti. Pacietīgie latvieši neprasa ierīkot Ēdenes dārzu, bet realitātē pat prezidents satraucies, ka jāaptur aizbraukšanu no apkārt valdošā haosa. Pie varas esošajiem atbildīgajiem, kas uzņēmušies šefību pār valsti, jūtami nepietiek ideju, bet katrs jēdzīgāks uzvilnījums obligāti kļūst par mērķi bez mitas apšaudei gan no opozīcijas puses, gan koalīcijas iekšienē.

Šejieni pārņēmušajā paviršībā un seklumā bez pamatīguma un dziļuma savu viedokli var virzīt jebkurš nekompetents zaķpastala, kurš kaut cik saņēmies vīra dūšu, un valdība pat nemēģina teikt pretim vai norādīt: ei, viņš taču muld!

Pie tās politiskās sistēmas, kādā dzīvojam, amatpersonu atsperšanās bāze ir partijas, no kurām tie nāca, pirms tika par ministriem un deputātiem. Bet kādas ir mūsu partijas, reizēm pagodinātas kā politiski spēki? Pēc pamatsastāva pārcelšanās uz valsts posteņiem partijā paliek priekšsēdētājs, sekretāre un apkopēja.

Kaut kas nav tā, kā vajag, – tusnī pat mierīgākie iedzīvotāji. Visās jomās – saimniecībā, nacionālajā politikā, labklājībā, izglītībā un tā – bezgalībā. Agri vai vēlu svina smagums atstās iespaidu uz sabiedrību. Ja skolas ir vienādiņ sliktas, ja augstākā izglītība nekam nederīga, un tas tiek atkārtots simtām reižu, tad mācības izliekas kā nebeidzamas brīvstundas, nevienam studentam nav jāmācās, jo sistēma taču ir slikta! Visaptverošā pesimismā diezin vai partijas būs tās, kas piepeši jutīs asu vajadzību nomazgāties un sākt dzīvi no jauna ar tīrām biksēm. Katram pašam jādomā, kā nepalikt par muļķi un neiesēsties peļķē.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+