Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
26. augusts, 2013
Drukāt

Egils Līcītis. Uz nāvi notiesāto cīsiņu piemiņai

Foto - LETAFoto - LETA

Kad visu pīpotāju un šņabdeguņu pārmācības nama prorektors dr. Pēteris Apinis tagad ienāk parastā rimčikā vai maksimā, tur sākas rosība kā vistu kūtī. Veco paziņu saozdami, tabakas paciņu grēdā ikkatri neaizzēvelēti smēķi met liesmas, netaupīdami nikotīna indējošo munīciju.

 

Alkohola pudeles spiežas ciešāk ar sāniem cita citai klāt, sastājušās vintenēm bruņotā divīzijas kājnieku vienībā. Ja visas reizē izšautu korķus – noslīcinātu profesoru tirdzniecības zālē! Un arī rijamais kļūst nemierīgs. Cīsiņi nikni čaukstina celofānu, pieminot nāvē notiesātos biedrus, kuros nebija pietiekami daudz gaļas. Ja kāds cīsiņš būtu ģenerālprokurors, Apinis nesasniegtu planētas ilgdzīvotāju vecumu. Desas – pat Doktordesa! – griež zvērojošu acu baltumus, un sardeles gatavas nevārītas sprāgt no ādas laukā, lai tik panāktu, ka Apiņa kungs nokļūtu rasola salātu kulinārijas stendā – smalkās sastāvdaļās sadalīts un skaidiņās sarīvēts. Bez sāls izvagotie, bez taukiem izdilušie spilventiņi čipsi, ieraugot 
Apini, sašutumā cilā iekritušās krūtis, itin kā veikalā būtu ieradies pats doktors Ļaunums. Čipsi labprāt redzētu dakteri iešūtu tajā pašā maisā, kur viņi – ek, kā sadurstītu! Klusas, bet naidā nesamierināmas plauktos tup sāls pakas. Tas ir katra graudiņa sapnis, lai kāds banāns noveltos ienācējam taisni sejā, un ģipsis vismaz uz laiku laupītu runas spējas nenogurdināmajam neveselīgas ēdmaņas apkarotājam. Atklāti sakot, visvienkāršākais risinājums būtu, ja čuguna pannai saimniecības preču sektorā pieaugtu kājas, tā attecētu un izdarītu dakterim zobu korekciju. Žāvējumi, lai maitātu Apiņa elpošanu, pūš virsū kancerogēno vielu dvaku, un arī liesums piekrīt speķim – kālab miesniekmeistaram kādudien neķerties klāt pie štramā kunga?

Āre, pie mežoņiem džungļos vai akmens laikmetā tāds nekam nederīgs šamanis, kurš sludina pilnīgu mieru un vieglu barību, pirmais būtu izcepināts un apēsts! Ak jā, un saldās maizītes saviebjas, cik vien cukura daudzums ļauj. Tās perina atriebību (sievietes uzminēs), tik briesmīgu atriebību, kādu var nodarīt tikai smalkmaizes un bulkas.

Lai nedurtos acīs un neciestu no produktu uzbrukuma un lai nekļūtu nelabi, dr. Apinis, šis tītenis, veikalā pārvietojas gar ekopārtikas stendu un to, kur guļ tumes un diētiskie ēdieni. Nosvērta Ārstu biedrības nekļūdīgajos svaros, Apiņa somā gulst plāna biezpiena paciņa. Taču biezpiens, šis čamma, aiz solidaritātes piedalās protestā pret veselības mācības instruktoru, Circenes slepenpadomnieku ar klusu nopūtu – ko viņš bāž degunu, kur nevajag.

Nemaz nerunājot par rīmām gargantijām, kam tuvi netikumi un baudas, neesmu dzirdējis, ka ārsts Apinis būtu ļoti iemīļots kristīgo, veģetāro vai vienkāršo cilvēku pasaulē. “Ko viņš atkal sadakšojis!” pircēji uztraucas, pirms došanās lielveikalu virpuļdurvīs pa taisno uz kapsētu. Kāpēc nindzja Apinis nežņaudzī makdonaldus un hesburgerus un citus neveselīgas pārtikas tempļus? Kāpēc Ārstu biedrība slēpj, ka katrs trešais Latvijā tiek no kaimiņa apstarots! Izsalkusī Veselības ministrija, itin kā aizbildinādamās ar rūpēm, lai kuņģos nenokļūst organismam kaitīgā sprāgstviela sāls, visus novedīs pie pliekanas pārtikas un rīta vingrošanas, ko savulaik izdomājis dr. Mengele.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+