Foto – LETA

Egils Līcītis: Veco kūku atnesa un tūlīt aiznesa 0

Mani paijājušas maigas, baltas maizniekmeistara rokas un skāris Radītāja pirksts. Esmu piedzimusi smalkā Krūmiņkunga beķerejā, mani sauc par kūku Mis Ikss, sastāvā tikai piens un asinis, nekādu transtaukskābju, piemaisījuma kaitīgo Evielu.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm 115
Lasīt citas ziņas

Jau tad, kad mani cepa, aroma vilni ošņāja pat tie, kas dod priekšroku kam sāļākam. Badmiras, caurbiras, feinšmekeri gaidīja, kad konditors burvis uzdevuma augstumos beigs filigrāno darbu, sēdēdami kā mincīši uz piena bļodiņu. Kāds mākslinieks jautāja miltiem apbirušajam cepējam, vai maestro darina skulptūru, tikām dzejnieks sacerēja “Odu kūkai”. Tiešām, vairāk esmu glezna un poēzija nekā kārumiņš. Vistrūcīgākās partijas rija siekalas, ka es greznošu viņu ar ķilavbundžām dekorēto galdu. Pē, mani gribēja noglabāt Maizes tīnē! Bezkauņas ar medus saldu sejiņu stāstīja, ka mirstot nost aiz vēlēšanās, lai es iestātos Bifšteka klubā. Laikam nolaizījās, ka būšu viņiem vafeļtoršu fabrikas vāverīte vai cielaviņa. “Mezym” – lai vēders smaguma sajūtu nezin, tas gargantijām uzkožamais!

Man ir cita uzturvērtība un deserta – izbaudi mani! – augstākā kategorija. Nav šaubu, ka ar gudrību es būtu ievērojama arī saldumu karalistē Marmelandē. Konditora plaukstām noglāstīts mans nevainojamais dzīvestāsts, mana gulta nav tukša un auksta, bet karstumizturīga nerūsoša tērauda cepamvirsma, īsts termobloks. Esmu sijāta baltākos miltos, mentītēm gaisīgi sakulta un uzputota, mīkstām slotiņām apslacīta un cukurglazūru lakota. Es sveru… Ak, par svaru nē, jo tērps piešķir man majestātisku izskatu. Kad mani ģērba, ņēma dučiem olu un dzeltenu saldāko krējumu. Kaut no biskvītmīklas ar čut čut kanēļa un vaniļas garšas vielām, es esmu tā vērta! Kāds vizējums ir rubīnsarkanai jāņogu želejas korsetei, sviesta rozītes padusēs ir manas erogēnākās zonas, bet ķiršogu pērlītes iemirdzas manā galvas kronī, un esmu zīmogota ar “Latvija – mūsu mājas” mandeļu brošu. Ziniet, es slīktu asrās – kas notiek ar Latviju! – bet baidos no notecējumiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pienāca lepnākā diena mūžā, kad man vajadzēja kļūt nemirstīgai, tautā populārākai kūkai. Iztēlojos “Monte Rosso” vai Švarca kafejnīcas lielo zāli, kūkām draudzīgo vidi ar zeltītiem kroņlukturiem, smalkiem galda piederumiem, brokāta galdautiem, svētku publiku un klusinātu mūziku. Stīgu kvartets, varbūt arfas? Man parādītajā godā es būtu gribējusi cēli izpeldēt uz servanta, taču mani sagrāba četri zeņķi un nesa kā prastu lauku saimnieces tauku tortīti. Mežoņi, ak dievs, nesaplēšat manu kolekcijas apakšfoliju! Bez godbijības, sabojājot svētkus, tie nosvieda mani sīku, neaudzinātu ķēpaušu priekšā, kurus vien interesēja, vai vintage pavārmākslas darbam nav beidzies derīguma termiņš. Pie Svētā Gara! – pievaldiet taču to noslienājušos mopsi! Viņš grib mani aprīt! Kur tāds gadījies – es ģībstu!

Mani izrāva nezvēra zobiem, novietoja vēsumā. Gaidīšu, kad manu saldmi nesīs pagaršot uz Melngalvju nama restorāciju ar tasītēm un sudrabkarotītēm.