Eglīša etīdes 0
Galerijā “Daugava” līdz 1. oktobrim apskatāma Andra Eglīša izstāde “Pāreja”. Šo ekspozīciju un tās darbu sēriju gribas dēvēt par Andra Eglīša vingrinājumiem, mākslinieciskām refleksijām, kuras vērojot jādomā, ka darbi tapuši un idejiski attīstījušies brīdī, kad Eglītis it kā ir apguvis kādu noteiktu izteiksmes teritoriju un ir pavēries kāds cits lauks, kura kontekstā atklājas, ka viss, ko viņš spējis paust iepriekš, ir “izdarāms arī citādi”. Kuldīgas Mākslinieku rezidences namā bija skatāma “Pārejas” pirmā “versija” (no 23. maija līdz 3. jūlijam) un šobrīd galerijā “Daugava” eksponētā izstāde ir turpinājums gleznieciskajiem meklējumiem šī darbu cikla ietvaros.
Izstāde komponēta no neliela formāta gleznojumiem, kuros delikāti izvērsta pieklusinātu toņu palete – atšķirīgas zilā noskaņas, maigi rozā, okeri –, to vienojot ar taktiku attieksmē pret krāsas uzlicienu un iluzoru, teju jaušamu kustību gleznas plaknē. Tas viss ir it kā atkāpe no tā, ko varējām vērot tādos monumentalizētos, raupjos, arī pat teju barokālas formas un izteiksmes piesātinātos darbos kā “Aiz kalniņa dūmi kūp. Kas tos dūmus kūpināja?” (2012), “Zemes darbi” (2013), “Iespējama vieta” (2014) vai “Armpit” (kopā ar Katrīnu Neiburgu, 2015). Jāpiebilst, ka Eglītis kādu laiku bija attālinājies arī no glezniecības kā vienīgās un centrālās izteiksmes formas, interesēm nosliecoties tēlniecības un instalācijas atšķirīgu izteiksmes formu meklējumos. Viņš pats nedaudz provokatīvi intervijā “KDi” (20.08.2016.) atzinis: “Bija Eglītis ar dubļiem, bija periods – Eglītis būvē, tagad būs Eglītis ar debesīm un pārejām.”
Visu iepriekšējo darbu kopsumma it kā loģiski vedinājusi uz jauniem meklējumiem, kas organiski izpaudušies interesē par estētiskās informācijas nodošanas iespējām gleznas plaknē, tomēr reducējot līdz minimumam tēlojuma piesaisti tieši tveramiem un vizuāli nolasāmiem apjomiem. Tiesa, vērojot šo metamorfozi, sākotnēji šķiet, ka mākslinieks pievērsies tīri formālu efektu studijām, savas meistarības izkopšanai, izzinot savas un skatītāja tēlojuma uztveres un interpretācijas robežas. Tomēr darbos līdzās it kā formāliem paņēmieniem ir daudz no jēgas konstruēšanas, ko Eglītis meklē jēdzienos plakne, telpa, priekšmetiskais, abstraktais, reālais, virtuālais, banālais, skaistais utt. Tālab gleznu kompozīcijas varētu pielīdzināt domāšanas procesam, tiecoties iegūt objektīvu pārskatu par savām zināšanām.
Sev uzstādītos uzdevumus Andris Eglītis risinājis ar patiesu neatlaidību, un formālie risinājumi novesti līdz absolūtai perfekcijai, abstraktās un šķietami neko nereprezentējošās pārejas gleznojot ar reālisma glezniecības attieksmi.
Eglītis tiek dēvēts par vienu no redzamākajiem Latvijas neoreālisma pārstāvjiem, un, lai arī šajā izstādē nojaukta realitātes kā tiešas vizualitātes jēga, tomēr katrs darbs varētu būt (ir) kādas realitātes fragments. Gleznojumus pat varētu nolasīt kā nelielus fragmentus vai epizodes no kādas lielākas kompozīcijas, kur tagad mākslinieka uzmanība vērsta uz kādas konkrētas tēlojuma problēmas risināšanu.
Izstādes instalējums suģestē ar meditatīvajām toņu pārejām kā ekspozīcijā kopumā, tā arī katrā individuālā gleznojumā, liekot pietuvoties katram darbam pavisam tuvu un atkāpjoties, lai aptvertu to kopumu. Atkārtojot kustību vairākas reizes, acs meklē kaut ko, kur būtu piesienams skatiens. Tad vietām pamanu triepienus, kur kāda nenoteikta svītra pēkšņi pieņem konkrētas formas apjomus – ne kā tieši nolasāms tēls, bet gan abstrakts apjoms ar savu piepildījumu. Mani aizrauj šī mākslinieka manipulācija ar manu redzi, iestatot fokusu vai, gluži pretēji, nojaucot jebkādu konkrētību, radot spriegumu jutekļos – kairinājumu. Atsaucot atmiņā Eglīša iepriekš gleznotos darbus, arī instalācijas un objektus, redzams – viņu lielā mērā interesē spēle ar skatītāja maņām un vidi, aktualizējot formas zudīgumu, telpas un materiāla savstarpējo attiecību iespējas. Tādēļ šķietamā metamorfoze, ko vērojam izstādē, ir mānīga, Eglītis nav attālinājies no saviem līdzšinējiem meklējumiem, tie vienkārši citādi kontekstualizēti. Un, ja izstādes nosaukumu “Pāreja” metaforiski attiecina uz paša mākslinieka mainību, pāreju no kā viena uz ko citu savu darbu realizācijā, tad jācitē Eglīša rakstītais izstādi konceptualizējošajā tekstā: “Šīs pārejas nemainīgi darbojas turp un atpakaļ abos virzienos, bez apstājas un iespējas precīzi pateikt, kurā pārejas punktā mēs atrodamies.” Rakstīto varam interpretēt kā mākslinieka pozīciju, norādot, ka mēs nezinām, kurā pārejas punktā viņš atrodas, bet viens ir skaidrs – process ir nebeidzams un turpinājums sekos.
