Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
13. jūnijs, 2014
Drukāt

Franks Gordons: Ukrainas Maidans atbalsojas Kazahstānā (3)

Foto - LETAFoto - LETA

Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs

Kaut gan Kazahstāna līdz ar Baltkrieviju iestājusies Krievijas iniciētajā Muitas ūnijā, kas tagad pārtapusi par Eirāzijas Savienību, tās prezidents Nursultans Nazarbajevs, kurš pamatīgi modernizējis savu valsti un bezgalīgas stepes vidū licis uzcelt jaunu, mirdzošu galvaspilsētu – Astanu, nav ar pliku roku ņemams.

ANO Ģenerālajā asamblejā, kad notika balsošana par rezolūciju, kas nosoda Krimas aneksiju, Kazahstāna nebalsoja pret un nepievienojās Putina “ducim”, bet prātīgi atturējās. Un nupat, kad Astanā tika svinīgi parakstīts līgums par Eirāzijas Savienības dibināšanu, Nursultans Nazarbajevs prasīja un panāca, lai šīs alianses nosaukumā – EAS – iespraustu burtu E (ekonomiskā), jo Kazahstāna atsakās uzņemties jebkādas politiskas saistības un ir gatava sadarboties tikai ekonomikas jomā, nemaz jau nerunājot par militāru sadarbību.

Taču Nazarbajeva režīms ir autoritārs, amatu sadalē liek sevi manīt radu būšana, un, kā ziņo “Deutsche Welle”, Kazahstānā sāk atbalsoties Maidans: 31. maijā šīs zemes bijušajā galvaspilsētā Almati tika sasaukta “Visnacionālā pilsoņu sapulce” – tā ir jauna politiska struktūra, kas “aicināta saliedēt demokrātiski domājošus pilsoņus”. Runātāji pauda sašutumu par korupciju un likumības aizskaršanu, prasīja izstrādāt jaunu konstitūciju. Izrādījās, ka Kazahstānas iestāšanās Eirāzijas Savienībā nav visiem pa prātam.

Politologs Dastans Kadiržanovs norāda, ka uz Ukrainas notikumu fona daudzos aug gatavība paust savu personisko nostāju, kam nebūt nav jāsakrīt ar valdības pozīciju.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Pūķins ir uzsācis viņa režīmam bīstamas avantūras. Tādas varbūt derēja agrākos laikos, lai demonstrētu savas valsts “varenumu”, bet tās vairs neder šodien. Neticu, ka viņa valdīšanas laiks būs daudz ilgāks. Reti kāds Krievijas autokrats ir ta kaitējis krievu globālajam prestižam kā Vladimīrs Pūķins ar savu neapdomīgo ieroču žvadzināšanu un to lietošanu pret kaimiņiem. Hruščovs novilka kurpi un dauzīja to pret pulti Apvienotās nācijās, Brežņevs izšava no gaisa korejiešu pasažieru lidmašīnu, jo ta nejauši pārkāpa PSRS robežu, bet Pūķins stulbuma ziņā ir pārspējis šos abus.

  2. Vēl pirms Krimas aneksijas no Maskavas skanēja teksti par dažu Kazahijas ziemeļu apgabalu pievienošanu. Nav šaubu, ka tos dzirdēja arī Nazarbajevs.

    Krievijas vēsturi zinot, ekspansija ir reāla nepieciešamība valdniekam paturēt varu. Tā ir noticis simtiem gadu uz kaimiņtautu rēķina, un tas neka nebeigsies. Valdniekam vajag kaut mazu, bet “uzvarnesošu” karu, lai sagalabētu sevi (Dienviostija, Abhāzija, Krima…). Zaudējums nozīmē varas maiņu (WW I, Afganistāna) un valstī iespējamās jukas.

    Tādēļ ir skaidrs, ka Krima nebija pēdējā. Varbūt nākamā būs Kazahija vai Baltija, – viss ir atkarīgs no attiecīgās kaimiņtautas novājinātības pakāpes un pretošanās spējām. Stipram viņi nekad neuzbruks – krievam tādu paradumu nav.

  3. Tam jau ir jābūt pilnīgam deģenerātam, lai parakstītu politiskas saistības ar tādu valsti kā Krievija.

Draugiem Facebook Twitter Google+