Mobilā versija
Brīdinājums +7.8°C
Elīna, Drosma, Drosmis
Ceturtdiena, 19. oktobris, 2017
26. marts, 2017
Drukāt

Eiropa 27 valstu sastāvā: debates atklātas (1)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Autori: Žans Klods Junkers, Eiropas Komisijas priekšsēdētājs

Valdis Dombrovskis, priekšsēdētāja vietnieks eiro un sociālā dialoga jautājumos, atbild arī par finanšu stabilitāti, finanšu pakalpojumiem un kapitāla tirgu savienību

Eiropas integrācija vienmēr ir bijis projekts, ko veidojuši cilvēki cilvēkiem. Tā bija kustība, ko vadīja paaudze, kas sanāca kopā, lai paziņotu “Vairs nekad!”. 1957. gada 25. martā parakstot Romas līgumus, Eiropas Savienības (ES) pirmās sešas dalībvalstis Eiropas pagātnes rēgu ierakstīja vēstures grāmatās kā brīdinājumu turpmākajām paaudzēm nekad to neatkārtot.

Atzīmējot šā vēsturiskā notikuma 60. gadadienu, mēs no jauna iezīmējam arī vienotas Eiropas izveidi. Šajā mainīgajā un nenoteiktajā pasaulē ir pienācis laiks vēlreiz nostiprināt mūsu apņemšanos par kopīgu nākotni, kurā attieksme pret visiem iedzīvotājiem un visām dalībvalstīm ir vienlīdzīga. Jaunajai 27 valstu Eiropai ir jārīkojas, lai attaisnotu savu iedzīvotāju gaidas, kā arī sniegtu cerību un apliecinātu apņēmību.

Šim nolūkam mums ir jāmeklē jaunas atbildes uz jautājumu, kas ir tikpat sens, cik jauna ir mūsu savienība: ko tālāk? Mēs nezinām atbildes uz šiem jautājumiem, jo vieni paši mēs neesam tiesīgi tās sniegt. Eiropu nedrīkst instruēt, izmantojot izpildrīkojumus, vai diktēt tai noteikumus “pilnīgā izolācijā”. Šis jautājums ir jāuzdod iedzīvotājiem.

Pārāk ilgi ir pastāvējusi plaisa starp to, ko cilvēki sagaida, un to, ko Eiropa spēj panākt. Mums nevajadzētu izlikties, ka Eiropa viena pati var atrisināt visas problēmas. Piemēram, iestāšanās ES eiro zonā neatbrīvo valstis no nepieciešamības ievērot atbildīgu fiskālo un makroekonomisko politiku, par ko arī Latvija ir pārliecinājusies. Katra valsts pati var veikt nepieciešamās reformas, negaidot Eiropas norādījumus, lai stiprinātu valsts ekonomiku un palielinātu iedzīvotāju labklājību. Mums arī nevajadzētu lolot cerības, ka atsevišķas valstis var visu sasniegt vienas pašas. Latvijai dalība ES sniedz plašas ekonomiskās iespējas, piekļuvi iekšējam tirgum un arī ES fondiem, tostarp Latvijas zemniekiem ir pieejams Kopējās lauksaimniecības politikas finansiālais atbalsts. Līdzīgi ar enerģētiku – arī šeit ir būtiska ES iniciatīva, lai stiprinātu valstu enerģētisko neatkarību un nodrošinātu savienojumus ar citām valstīm, arī drošas piegādes un atbilstošas cenas. Valstis katra atsevišķi nevar atrisināt arī Eiropas drošības izaicinājumus, arī tam nepieciešams kopīgs redzējums un komandas darbs.

Gluži pretēji, mēs uzskatām, ka ir pienācis laiks rīkot atklātas debates par to, ko mēs sagaidām no mūsu savienības.

Mēs varētu turpināt darbu, kā to darām pašreiz. Negulēt uz lauriem, bet visu enerģiju koncentrēt uz rezultātu sasniegšanu nozīmīgākajos jautājumos un uz mūsu rīcību iekšējā tirgus, digitālā vienotā tirgus, enerģētikas savienības, kapitāla tirgu savienības un aizsardzības savienības izveides pabeigšanu.

Varētu iet arī pilnīgi pretējā virzienā un izvēlēties, lai ES 27 koncentrējas tikai uz vienoto tirgu. Taču Eiropa ir kaut kas vairāk par preču un naudas tirgu. Teikt pretējo nozīmē nodot vērtības, par kurām mēs gadsimtu gaitā esam cīnījušies kaujas laukos un improvizētās tribīnēs.

Trešajā scenārijā mēs varētu ļaut dažām dalībvalstīm neatlaidīgi virzīties uz priekšu noteiktās jomās, kas jau formulētas līgumos, tādējādi dodot iespēju citām valstīm sekot, kad tās būs gatavas. Tā jau ir šodienas realitāte, proti, dažādas valstu grupas, kas aptver visu kontinentu, jau ir apņēmušās vai nu izveidot ES patentu tiesu, vai saskaņot to tiesību aktus laulības šķiršanas un starptautisku pāru īpašumtiesību regulējuma jomā, vai arī izveidot Eiropas Prokuratūru, lai cīnītos pret krāpšanu saistībā ar ES budžetu. Šie ciešākas sadarbības piemēri liecina, ka nav nepieciešams, lai visi virzītos uz priekšu vienādā ātrumā, bet gan lai visi dotos vienā virzienā.

Cita iespēja būtu, ka ES 27 valstis visas kopā varētu darīt daudz vairāk tikai dažās jomās, kurās mūsu rīcībai patiešām būtu pievienotā vērtība un kurās iedzīvotāji gaida mūsu rīcību. Tas konkrēti nozīmētu lielākā mērā “darīt mazāk” jomās, kurās dalībvalstis nevar vienoties vai konkrēto jautājumu varētu labāk atrisināt vienas pašas.

Visbeidzot, dalībvalstis varētu arī “virzīties ar pilnu jaudu” un nolemt, ka tām būs vairāk kopīgu pilnvaru un resursu un ka tās pieņems vairāk kopīgu lēmumu.

Visi šie pieci scenāriji ir īstenojami. Un tie neapšaubāmi tiks aktīvi apspriesti ar dalībvalstu parlamentiem, valdībām, pilsonisko sabiedrību un iedzīvotājiem no visām sabiedrības grupām. Patiesībā Eiropas nākotne, visticamāk, tiks ierakstīta sestajā, jūsu veidotajā, scenārijā.

Eiropas nākamā demokrātijas stunda ir ieplānota 2019. gadā, turpmāk līdz vēlēšanām mēs vēlamies uzklausīt ikvienu viedokli. Mums visiem kopā ir jāveido mūsu nākotne un jāuzņemas par to atbildība. Nevis iestādēm vai politiķiem, bet gan iedzīvotājiem, ko tie pārstāv. Runājot par ES, prezidentiem un premjerministriem vienmēr ir bijis pārāk viegli pateikt, ko viņi nevēlas. Tagad viņiem būtu jārīko debates, kas aptver katru Eiropas nostūri un katru sabiedrības daļu, un jāpiedalās tajās, lai izlemtu, ko īsti viņi vēlas.

Neatkarīgi no izvēlētā ceļa nākotne ir mūsu rokās.

Šo 60 gadu laikā Eiropa ir sasniegusi neiespējamo: izeju no mūžīgās kara un miera traģēdijas Eiropā. Taču šī Eiropa nav pašsaprotama. Eiropa vienmēr ir bijusi un arī šodien ir izvēle. Un izvēle mums šodien, rīt un pēc diviem gadiem jāizdara, pilnībā apzinoties, kādas būs tās sekas ne vien mums, bet arī nākamajām paaudzēm.

Jo par mums spriedīs nevis pēc tā, ko esam mantojuši, bet gan pēc tā, ko atstāsim pēc sevis.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Gara debate,bet konkretibas nekadas.Mes varam,bet nedaram.Kautka ta.

Draugiem Facebook Twitter Google+