Eiropas jaunieši mācās izprast dažādas minoritātes 3
Apmaiņas projekta “A Mile In My Shoes” (Jūdze manās kurpēs) laikā Rīgā viesojās Lielbritānijas, Rumānijas, Beļģijas un Turcijas jaunieši, lai kopā ar latviešiem vērstu uzmanību uz minoritāšu jautājumiem.
Kopumā projektā piedalījās 25 jaunieši, kuri savās valstīs saskaras ar dažādām grūtībām, – vieni ir nedzirdīgi un var sazināties tikai zīmju valodā, kamēr citi pārstāv reliģisko minoritāti un nevar atrast savu vietu valstī iedibinātajā kārtībā. Projekta nosaukums izvēlēts tieši šāds, jo kurpes tiek izmantotas kā simbols civilizācijai un migrācijai. Kurpes var būt kā apzīmējums arī empātijai – ar tām jānoiet jūdze, lai iejustos otra cilvēka ādā. Šis projekts tapa sadarbībā ar Eiropas Savienības programmu “Jaunatne darbībā”.
Mācījās runāt ar nedzirdīgajiem
Šī projekta koordinatorei Laurai Reiselei bija liels prieks, ka starp iesaistītajām minoritāšu grupām neizveidojās barjera, bet gan draudzība. “Neviena nespiesti, dalībnieki projekta laikā apguva zināšanas par minoritātēm un diskrimināciju. Atbraukušie jaunieši no Beļġijas un Anglijas bija musulmaņi, kuriem piektdienas ir lūgšanu dienas. Man bija liels prieks, ka viena rumāņu meitene un divas latvietes brīvprātīgi pieteicās un kopā ar viņiem devās uz mošeju,” stāsta Laura.
Projekta laikā dalībnieki mitinājās vienā no Rīgas centra viesnīcām, bet, lai neapgrūtinātu komunikāciju starp dzirdīgajiem un nedzirdīgajiem, projekts lielā mērā tika balstīts uz teatrālām aktivitātēm. “Uzvedām teātri, kurā vajadzēja attēlot demokrātiju dažādos laika periodos,” atceras Laura.
Savukārt viena no projekta dalībniecēm latviete Kate, kurai Eiropas projektos ir milzīga pieredze, atklāja, ka viņi mācījušies arī zīmju valodu un šīs komunikācijas nodarbības pasniedza paši nedzirdīgie. “Devāmies ciemos uz Raiņa 8. vakara maiņu vidusskolu Rīgā, kur noris mācības nedzirdīgiem bērniem, lai gūtu priekšstatu, kā viņi apgūst zinības. Tur zīmju valodu apguvām arī paši. Starp dalībniekiem nebija nekādu valodas barjeru, jo nedzirdīgie prot lasīt no lūpām. Pateicoties tieši šim projektam, gribu apgūt zīmju valodu,” teic Kate.
Viņi ir tādi paši kā mēs
Zīmīgi, ka Kate pēc šī projekta nolēma doties uz Turciju apciemot vienu no nupat iepazītajām meitenēm, kura projekta laikā bija tulce turku grupas nedzirdīgajiem. “Tur pavadīto nedēļu uzturējos viņas ģimenē un varēju vairāk izprast šīs valsts tradīcijas. Lai gan esmu tur bijusi jau iepriekš, tas vēl nebija izdevies. Tobrīd kārtējo reizi sapratu, ka projektu laikā iegūtie kontakti ir ļoti svarīgi nākotnei. Jaunieši var ceļot uz daudzām valstīm, turklāt Latvijā jaunā paaudze par šiem projektiem nemaz īsti nezina.”
Šajā projektā piedalījās arī 16 gadus vecais Krists, kuram šogad bija jākārto eksāmeni, lai beigtu devīto klasi. Viņš šīs nedēļas laikā vairāk nodarbojās ar projekta iemūžināšanu – fotografēšanu un filmēšanu. “Bija ļoti patīkami nedēļu dzīvot angliski runājošā sabiedrībā. Turklāt iemācījos komunicēt ar cilvēkiem, kuri nedzird. Iepriekš ar šādiem cilvēkiem nebiju saskāries tāpat kā Kate. Tagad, satiekot viņus, zinu, ka man nav bail no viņiem. Viņi nav citādi – tikpat normāli un saprotoši kā mēs visi pārējie,” atzīst Krists.
Pārsteidz Latvijas iedzīvotāju attieksme
Par spīti lielajai katra dalībnieka atšķirībai, viņiem nebija problēmas ar komunicēšanu savā starpā. “Projekta kopējais mērķis bija vērst uzmanību uz šīm minoritātēm, lai jaunieši apzinātos sevi kā indivīdus un savu vietu Eiropā. Ir jāņem vērā katra vēlmes, ikkatrs var ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus,” uzskata Laura, kura bija arī viena no šī projekta idejas autorēm. “Šī projekta laikā varējām saprast, cik apkārtējie var būt ietekmējoši. Taču ir liels ieguvums, ja viņi vēlas situāciju kaut kādā mērā vērst par labu un neignorē šo neiecietību.”
Melnādaino Lielbritānijas pārstāvi Omaru pārsteigusi Latvijas iedzīvotāju attieksme, jo vietējie Rīgā fotografējuši, kad viņš pastaigājies pa pilsētu. “Savukārt citi projekta dalībnieki dalījās savās izjūtās par Latviju kopumā, nosaucot mūs par zombijiem, jo nedalāmies savās emocijās un nesmaidām. Citās valstīs tomēr cilvēki ir atvērtāki un multikulturāli. Arī turku meitene, kura savulaik dzīvojusi Vācijā, atzina, ka dzīve tur nav diez cik rožaina un iebraucēji no Turcijas tiek diskriminēti. Tādēļ viņa ar tuviniekiem atgriezusies dzimtenē,” secina Laura.
Projekta rīkotāji un dalībnieki nenoliedz, ka diskriminācija un neiecietība jau gadiem ir problēma ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā. Tomēr katru gadu tiek sperti soļi, lai šīs robežas tiktu pārkāptas un cilvēkiem būtu vieglāk iejusties sabiedrībā.
