Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
27. jūnijs, 2014
Drukāt

Eiropas jaunieši mācās izprast dažādas minoritātes (3)

Foto - LETAFoto - LETA

Apmaiņas projekta “A Mile In My Shoes” (Jūdze manās kurpēs) laikā Rīgā viesojās Lielbritānijas, Rumānijas, Beļģijas un Turcijas jaunieši, lai kopā ar latviešiem vērstu uzmanību uz minoritāšu jautājumiem.

Kopumā projektā piedalījās 25 jaunieši, kuri savās valstīs saskaras ar dažādām grūtībām, – vieni ir nedzirdīgi un var sazināties tikai zīmju valodā, kamēr citi pārstāv reliģisko minoritāti un nevar atrast savu vietu valstī iedibinātajā kārtībā. Projekta nosaukums izvēlēts tieši šāds, jo kurpes tiek izmantotas kā simbols civilizācijai un migrācijai. Kurpes var būt kā apzīmējums arī empātijai – ar tām jānoiet jūdze, lai iejustos otra cilvēka ādā. Šis projekts tapa sadarbībā ar Eiropas Savienības programmu “Jaunatne darbībā”.

Mācījās runāt 
ar nedzirdīgajiem


Šī projekta koordinatorei Laurai Reiselei bija liels prieks, ka starp iesaistītajām minoritāšu grupām neizveidojās barjera, bet gan draudzība. “Neviena nespiesti, dalībnieki projekta laikā apguva zināšanas par minoritātēm un diskrimināciju. Atbraukušie jaunieši no Beļġijas un Anglijas bija musulmaņi, kuriem piektdienas ir lūgšanu dienas. Man bija liels prieks, ka viena rumāņu meitene un divas latvietes brīvprātīgi pieteicās un kopā ar viņiem devās uz mošeju,” stāsta Laura.

Projekta laikā dalībnieki mitinājās vienā no Rīgas centra viesnīcām, bet, lai neapgrūtinātu komunikāciju starp dzirdīgajiem un nedzirdīgajiem, projekts lielā mērā tika balstīts uz teatrālām aktivitātēm. “Uzvedām teātri, kurā vajadzēja attēlot demokrātiju dažādos laika periodos,” atceras Laura.

Savukārt viena no projekta dalībniecēm latviete Kate, kurai Eiropas projektos ir milzīga pieredze, atklāja, ka viņi mācījušies arī zīmju valodu un šīs komunikācijas nodarbības pasniedza paši nedzirdīgie. “Devāmies ciemos uz Raiņa 8. vakara maiņu vidusskolu Rīgā, kur noris mācības nedzirdīgiem bērniem, lai gūtu priekšstatu, kā viņi apgūst zinības. Tur zīmju valodu apguvām arī paši. Starp dalībniekiem nebija nekādu valodas barjeru, jo nedzirdīgie prot lasīt no lūpām. Pateicoties tieši šim projektam, gribu apgūt zīmju valodu,” teic Kate.

Viņi ir tādi paši kā mēs


Zīmīgi, ka Kate pēc šī projekta nolēma doties uz Turciju apciemot vienu no nupat iepazītajām meitenēm, kura projekta laikā bija tulce turku grupas nedzirdīgajiem. “Tur pavadīto nedēļu uzturējos viņas ģimenē un varēju vairāk izprast šīs valsts tradīcijas. Lai gan esmu tur bijusi jau iepriekš, tas vēl nebija izdevies. Tobrīd kārtējo reizi sapratu, ka projektu laikā iegūtie kontakti ir ļoti svarīgi nākotnei. Jaunieši var ceļot uz daudzām valstīm, turklāt Latvijā jaunā paaudze par šiem projektiem nemaz īsti nezina.”

Šajā projektā piedalījās arī 16 gadus vecais Krists, kuram šogad bija jākārto eksāmeni, lai beigtu devīto klasi. Viņš šīs nedēļas laikā vairāk nodarbojās ar projekta iemūžināšanu – fotografēšanu un filmēšanu. “Bija ļoti patīkami nedēļu dzīvot angliski runājošā sabiedrībā. Turklāt iemācījos komunicēt ar cilvēkiem, kuri nedzird. Iepriekš ar šādiem cilvēkiem nebiju saskāries tāpat kā Kate. Tagad, satiekot viņus, zinu, ka man nav bail no viņiem. Viņi nav citādi – tikpat normāli un saprotoši kā mēs visi pārējie,” atzīst Krists.

Pārsteidz Latvijas 
iedzīvotāju attieksme


Par spīti lielajai katra dalībnieka atšķirībai, viņiem nebija problēmas ar komunicēšanu savā starpā. “Projekta kopējais mērķis bija vērst uzmanību uz šīm minoritātēm, lai jaunieši apzinātos sevi kā indivīdus un savu vietu Eiropā. Ir jāņem vērā katra vēlmes, ikkatrs var ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus,” uzskata Laura, kura bija arī viena no šī projekta idejas autorēm. “Šī projekta laikā varējām saprast, cik apkārtējie var būt ietekmējoši. Taču ir liels ieguvums, ja viņi vēlas situāciju kaut kādā mērā vērst par labu un neignorē šo neiecietību.”

Melnādaino Lielbritānijas pārstāvi Omaru pārsteigusi Latvijas iedzīvotāju attieksme, jo vietējie Rīgā fotografējuši, kad viņš pastaigājies pa pilsētu. “Savukārt citi projekta dalībnieki dalījās savās izjūtās par Latviju kopumā, nosaucot mūs par zombijiem, jo nedalāmies savās emocijās un nesmaidām. Citās valstīs tomēr cilvēki ir atvērtāki un multikulturāli. Arī turku meitene, kura savulaik dzīvojusi Vācijā, atzina, ka dzīve tur nav diez cik rožaina un iebraucēji no Turcijas tiek diskriminēti. Tādēļ viņa ar tuviniekiem atgriezusies dzimtenē,” secina Laura.

Projekta rīkotāji un dalībnieki nenoliedz, ka diskriminācija un neiecietība jau gadiem ir problēma ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā. Tomēr katru gadu tiek sperti soļi, lai šīs robežas tiktu pārkāptas un cilvēkiem būtu vieglāk iejusties sabiedrībā.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. A mile in my shoes komanda Atbildēt

    Dārgie šī brīža komentētāji:
    Ticīgu cilvēku citai reliģijai nepievērsīsi, taču neticīgais jau tāpēc ir neticīgais, ka viņu šie jautājumi neinteresē. Un tāds jau arī nav šo jaunatnes akciju uzdevums. Neieredz un aizspriedumaini izturās pret to, ko nepazīst un no kā baidās. Ja Tu, komentāru rakstītāj, esi jaunietis, ar vismaz kaut kādām angļu valodas zināšanām (diemžēl starptautiskajos projektos citas valodas izmanto reti), tad vienkāršāk būtu Tev pašam pamēģināt iesaistīties kādā projektā. Pārmērīgi daudz prasīts netiks, līdzdarbošanās un atbildības sajūta, ja paredzēts brauciens uz citu valsti, tad arī 30% ceļa izdevumu. Un tad: izsaki savu viedokli, pamato to, piedalies diskusijās, un, lai nebūtu kā lekcijās un semināros, tad izmantotas tiek neformālās apmācības metodes. Iepazīsi daudzus jaunus cilvēkus, apskatīsi citu valsti, parādīsi sevi, pārstāvēsi mūsu valsti. Padalīsies ar to, kādas problēmas satrauc Tevi (un ne jau anonīmā čatā, bet atklātā sarunā), un sapratīsi, kas interesē pārējos.
    Jo vairāk redzēsim un dzirdēsim šāda tipa ksenofobiskus veidokļus, jo vairāk un aktīvāk darbosimies, lai tos novērstu.

  2. “diskriminācija un neiecietība jau gadiem ir problēma ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā”, jo migranti kļūst arvien nekaunīgāki, un arvien uzbāzīgāk paģēr nez kādas tur savas tiesības. Ja atbrauca dzīvot uz citu valsti, tad lai pielāgojas šīs valsts tradīcijām, nevis svešā baznīcā lien ar savu dziesmugrāmatu.

  3. Nost multikulturālismu! Atbildēt

    Ak tad ar krieviem nepietiek, nēģerus arī vajag.

Draugiem Facebook Twitter Google+