Juris Lorencs: Glezna, ko varētu uzskatīt par Eiropas identitātes esenci, aizceļoja pie arābiem 9
Aizvadītā gada nogalē Ņujorkā atgadījās notikums, kas visai uzskatāmi raksturo laikmetu, kurā dzīvojam. Tajā nebija iejaukti politiķi, diplomāti vai militāristi. Nauda – tā gan, turklāt visai liela. Par 450 miljoniem ASV dolāru izsoļu namā “Christie’s” tika pārdota Leonardo da Vinči glezna “Pasaules Glābējs”, kurā attēlots Jēzus Kristus. Augstākā summa, kas jebkad maksāta par mākslas darbu. Gleznas jaunais īpašnieks izrādījās viens no daudzajiem Saūda Arābijas prinčiem Baders bin Abdulla bin Mohammeds al Sauds. Visticamāk, glezna nākotnē atradīs mājvietu Apvienotajos Arābu Emirātos, jaunajā Abū Dabī mākslas muzejā.
Kāpēc šī ziņa man likās tik zīmīga? Jo pirkums ir simbolisks. Arī Eiropā ir daudz bagātu cilvēku, kuri varētu atļauties iegādāties šo mākslas darbu un, ja ne uzdāvināt, tad vismaz aizdot Parīzes Luvrai vai “Ufici” galerijai Florencē. Tomēr glezna, ko varētu uzskatīt par Eiropas identitātes esenci (Leonardo gleznots Kristus!), aizceļoja pie arābiem. Turklāt pircējs nāk no Saūda Arābijas, kur publiski kristiešu dievkalpojumi ir aizliegti.
Eiropa atgādina reiz bagātu, bet mazliet paputējušu kundzi, kas mūža nogalē sākusi izpārdot savas dārglietas. Skumji, it īpaši tāpēc, ka atšķirībā no pilīm un muižām, no kurām daudzas jau pieder krievu oligarhiem un Āzijas jaunbagātniekiem, gleznu patiešām var pasist padusē un aizvest. Tikmēr Eiropai pašai šķiet, ka tai vajadzīgas divas lietas – nauda un cilvēki. Briselē blakus Eiropas Parlamentam atrodas skulptūra, Eiropas simbols – sieviete paceltā rokā tur eiro zīmi €. Nevis karogu un šauteni kā Brīvības dieviete Delakruā gleznā, nevis krustu kā Latgales Māra Rēzeknē, bet gan naudas simbolu. ES visbagātākā valsts Vācija, kas šodien var lepoties ar rekordaugstiem eksporta un budžeta ieņēmumiem, zemu bezdarbu un 400 000 vakantām darba vietām, vienlaikus ir visai norūpējusies par savu nākotnes labklājību. Tik ļoti, ka no ekonomistu un rūpnieku aprindām jo-projām dzirdami apgalvojumi – Vācijas ekonomikas motoram par katru cenu nepieciešams jauns darbaspēks: imigranti no Latvijas, viesstrādnieki no Ukrainas, pat bēgļi no Āfrikas. Kas ir šī cena, mēs zinām. Var jau priecāties par Berlīnes, Parīzes vai Londonas multikulturālo gaisotni, baudīt gandrīz autentiskus turku kebabus, krievu pīrāgus un indiešu karijus. Tomēr jāapzinās, ka Eiropa upurē vienu no savām lielākajām un reizē vistrauslākajām vērtībām – tradicionālo kultūrvidi. Ka tieši gadsimtos izkoptās kultūras tradīcijas, kreativitāte, savienota ar disciplīnu un darba tikumu, ir tā, kas joprojām spēj radīt vācu automašīnas, itāļu modes preces vai skandināvu mēbeles.
Ar ko Eiropa var sevi mierināt? Tā jo-projām vēl bauda visaugstāko dzīves kvalitāti pasaulē, ar to saprotot ne tikai saimniecisko labklājību, bet arī brīvību, drošību, cilvēku veselību, relatīvu sociālo taisnīgumu, tradīcijas, vēsturi, bagātu kultūras dzīvi, apkārtējās vides tīrību. Patiešām, kāda nozīme miljoniem kabatā, ja dzīve jāpavada smoga pārņemtā Āzijas metropolē, starp cilvēkiem, kuri ikdienā nēsā sejas maskas? Tikmēr vismaz saimniecības un tehnoloģiju jomās pārējā pasaule min uz papēžiem. Paredzams, ka šogad Indija kļūs par piekto lielāko pasaules ekonomiku, atstājot aiz sevis Lielbritāniju un Franciju. Pirmais piecnieks tad izskatīsies šāds: ASV, Ķīna, Japāna, Vācija un Indija. Augošā globalizācija un migrācija sola konkurences pieaugumu, brutālu cīņu par resursiem, izmaksām, peļņu un vēl atlikušā labklājības pīrāga daļu. Neizbēgami dzīve Eiropā kļūs ja ne smagāka, tad nežēlīgāka gan. Ne velti Vācijas ārlietu ministrs Zigmārs Gabriels intervijā vācu žurnāla “Der Spiegel” šī gada pirmajā numurā, raksturojot Eiropas vietu modernajā pasaulē, izteicies: “Grūti būt veģetārietim starp plēsējiem.”
