Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
15. marts, 2013
Drukāt

Eiropā sāk apspriest plastmasas saprātīgāku izmantošanu


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Kamēr Latvija gatavojas Lielajai pavasara uzpošanas talkai, Eiropas Komisija, publicējot tā dēvēto Zaļo grāmatu, aizsākusi diskusiju par to, kā mazināt plastmasas ietekmi uz vidi, ar pārdomātas pārstrādes palīdzību veicinot tās ilgāku lietošanu. 


 

Plastmasas ēras ēnas

Plastmasas piedāvātās ērtības – vairākkārtēju lietošanu, vieglumu, izturību – reti kurš noliegs, un tieši to dēļ plastmasa izpelnījusies visplašāko lietojuma spektru. Taču neviens neapšauba arī tās galveno trūkumu – nesadalīšanos apkārtējā vidē, kas rada pamatotus piesārņojuma draudus teju gadsimtiem uz priekšu.

Tādēļ Eiropas Komisija vēlas rast daudzveidīgus un efektīvus plastmasas pārstrādes veidus, ar kuriem papildināt jau esošā piedāvājuma klāstu. “Vides aizsardzības aspektā plastmasas atkritumu apsaimniekošana ir grūts pārbaudījums, bet tai ir arī milzīgas iespējas resursu izmantošanas efektivitātes ziņā,” uzsver ES vides komisārs Janeks Potočnijs. “Esmu pārliecināts, ka aprites ekonomikas apstākļos, kur augsts otrreizējās pārstrādes līmenis piedāvā izejvielu nepietiekamības risinājumus, plastmasai ir nākotne. Aicinu visas ieinteresētās personas dalīties pārdomās par to, kā plastmasu padarīt par daļu no risinājuma, nevis par problēmu,” norādījis komisārs.

Par problēmu plastmasa tiešām kļuva jau līdz ar savu parādīšanos pirms aptuveni simt gadiem. Vēsture liecina, ka tikai 50 gados plastmasas ražošanas gada apjoms pasaulē ir palielinājies no 1,5 miljoniem tonnu 1950. gadā līdz 245 miljoniem tonnu 2008. gadā.

Grūti iedomāties, cik pa šo laiku tās sakrājies pasaules jūrās un okeānos, ja eksperti aplēsuši, ka šajos ūdeņos ik gadu nonāk līdz 10 miljoniem tonnu atkritumu, no kā lielāko daļu veido tieši plastmasa, kas īpaši jūras vidē var saglabāties simtiem gadu. Eksperti aplēsuši, ka plastmasas atkritumi veido 80% no atkritumu sablīvējumiem Atlantijas un Klusajā okeānā, izraisot ciešanas jūras dzīvniekiem, kuri tajos sapinas vai tos norij. Plastmasas atlieku klātbūtne pat visattālākajās pasaules jūru un piekrastu teritorijās liecina, ka kādam būs jāmaksā par pārmērīgajiem plastmasas atkritumiem.

 

Novērst bīstamību

Aptuveni 90% plastmasas mūslaikos iegūst no naftas pārstrādes produktiem. Pavisam ir vairāk nekā 3000 dažādu plastmasas veidu, visbiežāk lietojamie – ap 100. Tas nozīmē, ka atkritumos nonāk tiešām ievērojams tās daudzums.

Eiropas Komisija norāda, ka pašlaik plastmasas pārstrādes apjomi dalībvalstīs nav pietiekami, jo sabiedrība ir pieradusi to lielākoties izmest, nevis nodot pārstrādei. Tā puse no visiem plastmasas atkritumiem Eiropā nonāk atkritumu poligonos, kas nav pareizi, jo plastmasa var saturēt bīstamas sastāvdaļas un noglabāšana poligonā var radīt nevēlamu vides piesārņojumu.

Tāpat parastajā plastmasā dažreiz ietilpst arī liela daļa ķīmisku piejaukumu, kas var būt kancerogēni, izraisīt citas toksiskas reakcijas vai traucēt endokrīnās sistēmas darbībai.

“Ir prieks, ka ar šo Zaļo grāmatu Eiropas Komisija pievēršas ne tikai daudz apspriestajai PET pudeļu tēmai, bet arī plastmasas daudzveidīgo izstrādājumu klāstam kā tādam,” norāda “PET Baltija” valdes priekšsēdētāja Undīne Būde. Viņas vadītais PET pudeļu pārstrādes uzņēmums ir lielākais Baltijas valstīs un vienīgais šāda veida Latvijā. Jāpiezīmē, ka U. Būde par iepakojuma lietām ir ļoti zinoša, jo savulaik piedalījusies Latvijas Iepakojuma asociācijas un Latvijas Zaļā punkta dibināšanā, kā arī strādā pie ražotāju atbildības principu ieviešanas pašmāju likumdošanā.

U. Būde: “Nevar koncentrēties tikai uz PET pudelēm, jo no izlietotā iepakojuma tās aizņem vien 3%, bet sadzīves atkritumos to īpatsvars nepārsniedz 0,08%. Ja runājam par plastmasu, ir jārunā par polimēru lietošanu kā tādu – sākot ar vienreizlietojamo trauku lietderību un beidzot ar bērniem domātiem slīdkalniņiem vai bezjēdzīgu tālruņu nomaiņu.

Piemēram, jaunieši Spānijā gada laikā nomaina trīs mobilos tālruņus – kas notiek ar vecajiem? Šī nav ilgtermiņa pieeja. Tādēļ vairāk jākoncentrējas uz “nevajadzīgi nepērc un nelieto jaunas lietas” un jācenšas izmantot ilgstoši lietojamās, piemēram, koka, nevis plastmasas krēslu, lina, nevis plastmasas galdautu.”

Tikmēr Latvijas Zaļā punkta vadība norāda – bez PET pudelēm ir arī daudzi citi materiāli, kas rada piesārņojumu un kam šobrīd neviens nav pievērsis īpašu uzmanību.

Kaspars Zakulis, AS “Latvijas Zaļais punkts” direktors: “Viens no tiem ir lauksaimniecībā izmantotā skābbarības plēve. Tas ir pārstrādei derīgs materiāls, ko iespējams pārstrādāt tepat Latvijā uzņēmumā “Nordic Plast”, bet šobrīd nav valstiska regulējuma un tāpēc netiek veikta kvalitatīva materiāla apsaimniekošana, lauksaimnieki bieži vien šo plēvi vienkārši sadedzina. Tas ir ne vien nesaimnieciski attiecībā uz otrreizējām izejvielām, bet arī cilvēkam un apkārtējai videi kaitīgi.”

Kā otru piemēru “sliktajai jeb nepārstrādājamai plastmasai” K. Zakulis min polistirolu, polivinilhlorīdu, plānos, čaukstošos plastmasas iepirkumu maisiņus. Pēc viņa domām, ražotājus varētu motivēt izvēlēties iepakojumam pārstrādājamus polimērus, palielinot apsaimniekošanas izmaksas “sliktajām plastmasām”.

 

Šķirošana, pārstrāde – pienākums

EK Zaļajā grāmatā uzsver, ka sagaidāms ekonomiskais ieguvums no augstāka plastmasas otrreizējās pārstrādes līmeņa, jo pasaules iedzīvotāju skaits pieaug, bet dabas resursi izsīkst. Tādēļ ieinteresētās personas tiek aicinātas izteikt viedokli par to, vai un kā spēkā esošie tiesību akti būtu jākoriģē, lai risinātu plastmasas atkritumu rašanos un veicinātu plastmasas atkārtotu izmantošanu, pārstrādi un reģenerāciju, nevis noglabāšanu atkritumu poligonos.

Tikmēr U. Būde norāda – mūžīgi pārstrādāt plastmasu arī nevarēs.

“Daudzkārtēja pārstrāde samazina polimēra garumu, tādējādi cieš kvalitāte un ar šo pašu brīdi sadārdzinās šādas pārstrādes izmaksas,
jo jānodrošina produkta nemainīga kvalitāte,” skaidro U. Būde.

Tomēr viņa uzskata, ka ikdienas lietotājam, jo īpaši Latvijā, būtu jāsaprot, ka atkritumu šķirošana ir pašsaprotams darbs, nevis uzspiests pienākums. “Vācijā lauž īres līgumus ar tiem dzīvokļiem, kur neprecīzi šķiro atkritumus. Apsaimniekotājiem atņem licences, ja poligonā ieved kartonu vai plēvi. Tā ir normāla kārtība, uz kādu jātiecas arī mums,” ir pārliecināta U. Būde.

Aplēsts, ka Eiropas Savienībā vien 2008. gadā radās apmēram 25 miljoni tonnu plastmasas atkritumu. No tiem 12,1 miljonu tonnu jeb 48,7% apglabāja poligonos, 12,8 miljonus tonnu – reģenerēja, bet pārstrādāja tikai nedaudz vairāk par pieciem miljoniem tonnu. Lai gan prognozēs līdz 2015. gadam paredzēts mehāniskas pārstrādes līmeņa vispārējs 30% pieaugums, sagaidāms, ka atkritumu apglabāšana poligonā un sadedzināšana ar enerģijas reģenerāciju arī turpmāk būs dominējošie atkritumu apsaimniekošanas veidi.

Speciālisti gan norāda, ka ir svarīgi nodalīt divas dažādas plastmasas atkritumu grupas – plastmasas iepakojumu un plastmasu no nolietotajām elektroprecēm, kuru apsaimniekošana, pārstrāde Eiropā un arī Latvijā tiekot regulēta. Tas nozīmē – plastmasas iepakojuma un elektropreču ražotājiem ir jāuzņemas atbildība par to, kas ar šīm lietām notiks, kad tās savu laiku būs nokalpojušas.

Otra grupa ir pārējie plastmasas priekšmeti, kas nonāk atkritumos, piemēram, plastmasas sadzīves priekšmeti, būvmateriāli utt.

“Pirmajā atkritumu grupā ir noteiktas valsts prasības, cik daudz materiāla ir jāsavāc un jāpārstrādā, un tās arī tiek pildītas. Savukārt attiecībā uz pārējiem plastmasas atkritumiem nav nekāda valsts noteikta regulējuma un tie nonāk atkritumu poligonā,” skaidro Kaspars Zakulis.

Tādēļ Zaļās grāmatas apspriešanā tiek gaidīti arī viedokļi par to, cik efektīvi varētu būt potenciālie otrreizējās pārstrādes mērķi un tādi ekonomiski pasākumi kā atkritumu poligonu aizliegumi, atkritumu poligonu nodokļi un shēmas “maksā, kad izmet”. Minēto jautājumu apspriešana notiks līdz jūnija sākumam, bet galarezultātus iestrādās turpmākajā politiskajā rīcībā 2014. gadā kā daļu no plašākas atkritumu politikas, kurā aplūkos pašreizējos atkritumu reģenerācijas un poligonu ekspluatācijas mērķus.

 

Viedoklis

Kaspars Zakulis, AS “Latvijas Zaļais punkts” direktors: “Pirmais priekšnoteikums, lai plastmasas iepakojums un arī citi plastmasas izstrādājumi būtu ilgtspējīgi un nenodarītu kaitējumu apkārtējai videi, ir jau pašā produkta radīšanas posmā domāt par to, kā to varēs pārstrādāt. Šāda nostāja lietu ražošanā ir ietverta arī inovatīvajā “cradle-to-cradle” jeb “no šūpuļa līdz šūpulim” pieejā. Atšķirībā no mūsdienās izplatītās prakses, kad daudzas lietas pēc vairākkārtējas pārstrādes zaudē kvalitāti un beigās kļūst par atkritumiem, šī jaunā pieeja paredz, ka lietas var pārstrādāt un iegūtās izejvielas nezaudē kvalitāti, līdz ar to tās ir iespējams izmantot bezgalīgi. Tā cilvēki varētu izbaudīt plastmasas iepakojuma priekšrocības, un tajā pašā laikā netiktu radīti nekādi atkritumi.”

 

Undīne Būde, “PET Baltija” valdes priekšsēdētāja: “Lai plastmasas atkritumi nevairotos, ir būtiski izglītot pircējus, lai tie nepirktu skaisti iesaiņotus “grabuļus” vienai reizei. Piemērs būtu jārāda valsts līmenī. Skandināvu bankas vecos datorus atdod tiem, kam tādu nav vispār. Mums valsts iestādēs vēl lietojamus datorus teju vai sadauza, bet nevienam par velti neatdod. Pat bagātākā Dienvidķīna nolietotās elektropreces otram darba mūžam sūta uz nabadzīgāko valsts ziemeļu daļu, tā samazinot atkritumu daudzumu un paildzinot preces mūžu.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+