Leons Taivāns
Leons Taivāns
Foto – LETA

Eiropai vairāk jādomā par savu ideoloģiju 11

Bēgļu pieplūdums, visticamāk, nestimulēs Eiropas ekonomisko un zinātnisko izaugsmi, jo bēgļi no islāma pasaules ir mazizglītoti, nereti bez jebkādas kvalifikācijas, kas ir loģiski, ņemot vērā arābu islāma pasaules kopējo atpalicību zinātnes jomā, pirmdien lekcijā, kas izskanēja Latvijas Zinātņu akadēmijas 70. gadadienai veltītās svinīgās sēdes noslēgumā, norādīja LU profesors Leons Taivāns. Tikmēr sociologs Ivars Ījabs prognozēja, ka bēgļu notikumu dēļ Eiropa savā politikā kļūs reālistiskāka.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Abas uzstāšanās bija atstātas LZA gadadienas svinīgā pasākuma beigām kā pamats diskusijai pēc savstarpējās apsveikšanās LZA Portretu zālē. LU Āzijas studiju nodaļas profesors Leons Taivāns runāja par “Zinātnes perspektīvām civilizāciju sadursmes laikmetā”, kamēr LU Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesora, sociologa doktora Ivara Ījaba uzstāšanās nosaukums bija: “Savienība saulainam laikam. Bēgļu krīze un Eiropas politiskā stabilitāte”.

Priekšlasījuma sākumā profesors Taivāns uzdeva retorisku jautājumu: “Vai šie Tuvo Austrumu jeb islāma civilizācijas pārstāvji ir gatavi sniegt būtisku ieguldījumu Eiropas zinātniski tehnoloģiskajā izaugsmē; sasniegt perspektīvā augstu pievienoto vērtību ar sava darba ieguldījumu?” Retoriski jautājumi neprasa tiešu atbildi – tā izrietēja no lekcijas gaitā paustā. Proti, nav nekāda pamata domāt, ka bēgļu pieplūdums varētu stimulēt ekonomisko un zinātnisko izaugsmi. Atgādinot par 7. – 8. gadsimta Arābu kalifāta ziedu laikiem un iekarojumiem Eiropā, Taivāns secināja: “Musulmaņu imigrantu masu intelektuālais uzstādījums šodien precīzi atspoguļo 7. gadsimtā notikušo. Struktūra nav mainījusies. Progress ir skāris materiālo sfēru – ir mobilie telefoni, darbojas sociālie tīkli, taču garīgs intelektuāls progress šī vārda augstākā nozīmē nav redzams.” Kaut gan mūsdienās skaitās politnekorekti norādīt uz vienas vai otras civilizācijas spējām panākt tehnisko progresu, fakti nerunā par labu islāma civilizācijas valstīm. Lektors klātesošajiem norādīja uz niecīgo musulmaņu izcelsmes zinātnieku skaitu starp Nobela prēmijas laureātiem dažādu zinātņu un tehnoloģisko sasniegumu jomā. Tādu zinātnieku līdz šim bijis tikai trīs, turklāt divi no tiem pārstāvēja ASV, bet trešais Pakistānu, kura, pēc Taivāna vārdiem, vairāk pieder Indijas tradīcijai. Piemēram, no 1980. gada līdz 2000. gadam Dienvidkoreja nostiprinājusi vairāk nekā 16 tūkstošus patentu, kamēr no deviņām arābu valstīm nāca tikai 370 patenti. “Patriarhālā kultūra, kas piemīt islāma civilizācijai, atstāj indivīdu bez iniciatīvas un rīcības iemaņām. Audzināšana ir despotiska, vērtības ir orientētas uz kopienas, dzimtas, klana interesēm, bet ne uz katra personības izaugsmi un panākumiem. Zinātnei un zinātniekiem nav nekāda prestiža sabiedrībā, īpaši salīdzinājumā ar reliģijas profesionāļu statusu,” sacīja Taivāns, tomēr atzīstot, ka Turcijā un Irānā stāvoklis ir labāks.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas izcelsmes darba spēku profesors raksturoja kā slikti izglītotu, mazaktīvu. Eiropas darba tirgū 30% musulmaņu nav nekādas darba kvalifikācijas. Lielbritānijā bezdarbs islāmticīgo vidū ir divas trīs reizes augstāks nekā citām reliģiskajām grupām. Iemesli tam ir dažādi, taču lielā mērā vainojams zemais izglītības līmenis, arī vājās lasīt un rakstītprasmes iemaņas. “Arābu skaits veido 5% pasaules iedzīvotāju, taču viņu publicēto grāmatu skaits sastāda tikai 1,1% no pasaulē sarakstītās kopprodukcijas,” norādīja Austrumu reģiona speciālists. Visa arābu pasaule no svešvalodām gadā tulkojot aptuveni 300 grāmatu, kamēr tikai Grieķija vien – ap 1500 gadā. Bēgļi no Tuvajiem Austrumiem Eiropā slikti integrējas vietējā darba tirgū, un pieredze rāda, ka atsevišķu kultūru un civilizāciju saplūšana, integrācija nenotiek. Pēc Taivāna domām, arī Latvijai nākšoties šķirties no ierastiem priekšstatiem, jo etniskās valstis, pēc visa spriežot, kļūst par pagātni. Perspektīvā valstīs būs polietniska ­sabiedrība no dažādām kultūrām, reliģiskām un etniskām kopienām ar dažādām vērtību sistēmām. Turklāt jādomā, ka dažādas kopienas specializēsies dažādām dzīves jomām.

Sliktā ziņa ir tā, ka bēgļu krīzes risināšana Eiropas valstīs atņem līdzekļus daudzām sfērām, tajā skaitā arī zinātnes un ekonomikas attīstīšanai, tāpēc tuvākajā perspektīvā Eiropas izredzes zinātnes attīstībā nebūšot tās labākās. Par labo ziņu var nosaukt prognozi, ka zinātne arī turpmāk lielā mērā palikšot Rietumu civilizācijas monopols, un tās tālākā attīstība būs atkarīga no Rietumu zinātniekiem.

Savukārt sociologs Ivars Ījabs uzsvēra, ka ar bēgļu krīzi saistītās problēmas Latviju noteikti skars, ja ne tuvākā, tad tālākā nākotnē: “Muļķīgi iedomāties, ka pie mums neviens nebrauks. Jebkura attīstība, un mēs taču gribam attīstību, ir magnēts cilvēkiem, kas gribēs braukt šurp un dzīvot.”

Ījabs nosauca piecas tēzes, kas saistībā ar pēdējā laika notikumiem aktualizējušās Latvijā un Eiropā kopumā. Pirmā ir valsts kapacitāte jeb šajā gadījumā spēja risināt bēgļu krīzes radītās problēmas, ietekmēt sociālās attiecības, garantēt tālāku ekonomisko izaugsmi, piekļuvi veselības aprūpei, sabiedrības integrāciju – lai citām reliģiskajām un kultūras grupām piederošie iekļautos vietējā sabiedrībā, strādātu, maksātu nodokļus, neradītu drošības draudus. Ījabs atzina, ka šie jautājumi Latvijai var radīt nopietnas problēmas, jo ar daudzām sfērām, tostarp integrāciju, valsts patlaban netiek galā. Tomēr kapacitātes nostiprināšana esot kaut grūts, tomēr risināms uzdevums.

Otrā tēze – jāapzinās, ka, iestājoties ES, Latvija ir pieteikusies “spēlēt Eiropas augstākajā līgā, kur spēlē augstas kapacitātes valstis”. Runātājs piebilda, ka daudzi, šķiet, tikai līdz ar bēgļu krīzi sākuši pa īstam saprast, kur esam iestājušies. Ne Latvija, ne citas tā sauktās jaunās dalībvalstis vairs nevar tā vienkārši pateikt, ka ar šo izaicinājumu netiek galā, ka “trūkst naudas, kompetences, politiskās kapacitātes, sabiedriskās domas atbalsta”. Tomēr, no otras puses, nenoliedzami, ka ar dalību “Eiropas augstākajā līgā” saistītais spiediens risināt problēmas atstāj pozitīvu efektu uz valsti, ko var novērtēt, kaut vai tikai paskatoties uz to, kur atrodas Ukraina, Moldova, Gruzija.

Reklāma
Reklāma

Trešā lieta, ko atsegusi bēgļu krīze, ir atšķirības starp “veco” un “jauno”, attiecīgi Rietumu un Austrum­eiropas valstu pasaules uzskatiem un kultūrām. Austrumeiropā prasības uzņemt lielāku daudzumu Tuvo Austrumu bēgļu uztver kā zināmu draudu drošībai, bet Rietumeiropā uz bēgļu uzņemšanu vispirms skatās kā cilvēktiesību jautājumu.

Ceturtā tēze – ir mainījies Eiropas politikā tradicionālais nošķīrums labajos un kreisajos. Tagad drīzāk var runāt par dalījumu globāli atvērtajos un “noslēgti savējos”. Ījabs gan apšaubīja, vai tas novedīs pie eiroskeptiķu un labējo populistu nākšanas pie varas, jo šīs grupas tomēr ir pārāk mazas.

Taču skaidrs, ka Eiropas integrācija vairs nebūs vienvirziena process. Eiropas federalizācijas retorika mazināsies, ES politika kļūs reālistiskāka un vairāk kalkulēs, kāpēc konkrēts lēmums pieņemams un ar ko tad jārēķinās.

Kā piekto, noslēdzošo tēzi runātājs minēja secinājumu, ka ES diemžēl līdz šim ir bijusi “savienība saulainam laikam”. Tā parādījusi, ka darbojas labi tad, kad viss ir kārtībā, taču, nākot kritiskām situācijām, kas prasa efektīvu un elastīgu risinājumu, ātri tikt galā nespēj. Eiropa līdz šim ir bijusi vairāk “apsēsta” ar procesu, ar nemitīgām diskusijām, ne rezultātu. Viss nevar balstīties tikai tirgus attiecībās un birokrātijā. Ir pārāk maz domāts par kopējas ideoloģijas, kopējas pilsoniskas identitātes veidošanu. “Jāapzinās, ka Eiropas civilizācijai ir savas priekšrocības iepretim citām, un no tā nevajag kaunēties,” aicināja Ījabs.