French President Francois Hollande (L) and Germany Federal Chancellor Angela Merkel (R).
French President Francois Hollande (L) and Germany Federal Chancellor Angela Merkel (R).
Foto: LETA/EPA

Uldis Šmits: Eiropas iesaistīšanās – iespējams, Ukrainai izšķiroša 6

Sabiedrībā pazīstamas personas dažkārt ir izteikušās, ka ukraiņi cīnās arī par mums, kas lielā mērā atbilst īstenībai, un, lai rastu tam apstiprinājumu, nav nemaz nepieciešams gremdēties īpaši dziļos filozofiskos prātojumos.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Kas zina, varbūt Latvijas prezidentūras pusgads Eiropas Savienības Padomē izrādīsies Ukrainai izšķirošs laikposms, bet par to vairāk spriedīsim pēc ES Austrumu partnerības samita pavasarī. Taču Baltijas valstu drošības nostiprināšanai šis laiks ir ne mazāk svarīgs, un vēl pastāv izdevība, lai Rīga vismaz uz dažiem mēnešiem iejustos reģiona politiskā centra statusā. Var gan izrādīties, ka Latvijas vērienīgi izraudzītās prioritātes – “Konkurētspējīga Eiropa” un “Digitāla Eiropa” – var tikt aizēnotas ar dramatiskiem notikumiem uz grēcīgās zemes (tā jau bija pēc terora aktiem Parīzē), tāpēc nāksies un, iespējams, būtu vēlams vairāk pievērsties trešajai prioritātei ar nosaukumu “Iesaistīta Eiropa” jeb ES lomai pasaules mēroga problēmu risināšanā, jo Krievijas agresija ir tieši tāda problēma. Un daudz steidzamāk būtu apspriežama nevis “ES Centrālāzijas stratēģija”, bet stratēģija, ko likt pretī starptautisko tiesību normu mīdīšanai tepat ES pierobežā un Kremļa propagandai.

ES prezidējošo valstu pieredze krīzes brīžos ir diezgan atšķirīga. Kad 2008. gadā Krievija iebruka Gruzijā, toreiz ES prezidējošās Francijas galva voluntārais Sarkozī, negaidot īpašus pilnvarojumus, var teikt, uztiepa savu vidutājību pagaidu pamiera noslēgšanai. Cita lieta, ka tas bija Gruzijai neizdevīgs, tomēr, kā daži uzskata, gandrīz vienīgais panākamais risinājums. Parīzes diplomātija kaut kādā ziņā iemiesoja visas Eiropas divkosību, taču ļāva Gruzijai saglabāt izredzes uz tuvināšanos Rietumiem. (Tas pats Sarkozī drīz noslēdza vienošanos par “Mistral” pārdošanu Krievijai.) 2008. gada kara iespaidā – un Zviedrijas un Polijas ierosmē – arī tika radīta ES Austrumu partnerības pro­gramma, savukārt NATO iekšienē nopietnāk ierunājās par Baltijas aizsardzību. Bet par tās reālu īstenojumu lika domāt vien tagadējais karš Ukrainā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Igaunijas prezidents Ilvess nesen, runādams par nepieciešamību sniegt Kijevai militāru atbalstu, atsaucās uz britu vēsturnieka profesora Timotija Gārtona Eša teicienu, ka “dažreiz tikai ieroči var apturēt ieročus”. ES uzskata, ka šāvienu troksnis jāaptur ar politiku, bet Ukrainā tā atduras pret Kremļa hibrīdkara taktiku, kurā agresijas akti mijas ar šantāžu, šķietamu piekāpību “sarunās”, kas izraisa rietumnieku atvieglojuma nopūtas līdz nākamo placdarmu sagrābšanai, bet iepriekš sagrābtie jau gandrīz ir aizmirsti. Kremlis noliedz armijas vienību iesūtīšanu kaimiņvalstī galvenokārt tāpēc, lai ļautu Rietumu politiķiem izlikties, ka agresija oficiāli neskaitās agresija. Putins ņem vērā viņa nīsto Eiropas demokrātiju tieksmi izvairīties no konfrontācijas un vienmēr meklēt kompromisu. Uz Ukrainas rēķina.

Francijas prezidents Fransuā Olands kārtējā preses konferencē 5. februārī negaidīti paziņoja, ka kopā ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli dodas uz Kijevu, bet nākamajā dienā uz Maskavu, lai abām pusēm izteiktu jaunu priekšlikumu kara pārtraukšanai Austrum­ukrainā. Un, kā bilda Olands, lai nebūtu pārmetumu, ka neesam izmantojuši katru iespēju, tomēr šāda diplomātija nevar ilgt mūžīgi.

Eiropa nu ir “iesaistīta”, bet vēl nav skaidras atbildes – kur.