Mobilā versija
Brīdinājums +12.9°C
Gundars, Kurts, Knuts
Otrdiena, 26. septembris, 2017
20. aprīlis, 2017
Drukāt

Māris Zanders: Mēs Eiropas kultūras spēku novērtējam pārāk zemu (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Māris Zanders

Šonedēļ Latvijas luterāņu galva Jānis Vanags LTV raidījumā “1 : 1” pievērsās Eiropas tradīciju un vērtību krīzes tēmai. Negrasos arhibīskapam oponēt, jo nojaušu apstākļu kopumu, kas veido šādu noskaņu, tomēr, manuprāt, situācija nav tik dramatiska.

Kad runā par Eiropas vērtību stabilitāti, pamatotāk ir jautāt, vai vispār ir bijis kāds periods, kad nav paustas par to bažas. Kaut relatīvi īss laika nogrieznis – 19. gadsimta pēdējās un 20. gadsimta pirmās desmitgades. Varu lappusēm citēt viedokļus gadsimtu mijā par to, ka Eiropa ir, ja tā var teikt, izlaidusies, iegrimusi dekadencē utt. Pēc tam bija desmitgades, kad būtiska eiropiešu daļa izvēlējās piekrist autoritāriem līderiem un režīmiem, kas taču laikam ir pretrunā Eiropas (starp citu, arī kristietības) vērtībām. Krīze seko krīzei. Iespējams, tieši tādēļ, ka konstrukcija “Eiropas vērtības” ir ļoti daudzšķautņaina, vienmēr kāda no šķautnēm būs (vai vismaz liksies) ieplīsusi, apputējusi. Ir viedoklis, ka Eiropa piekāpjas atšķirīgu vērtību modeļu spiedienam. Manuprāt, sajūta par piekāpšanos saistīta ar to, ka 20. gadsimta garumā eiropieši šajā ziņā jutās samērā netraucēti, tomēr tas nenozīmē, ka tā bijis vienmēr. Ja aplūkojam tālākas vēstures periodus, piemēram, ilgstošo konfliktu ar Osmaņu impēriju, tad droši vien nereti (piemēram, saistībā ar Vīnes aplenkšanu) eiropiešiem varēja rasties bažas par Eiropas norietu vai pat sakāvi. Nenorietēja.

Pieņemu, ka viens no iemesliem Vanaga un līdzīgi domājošu cilvēku skumjām ir vērojumi, ka netrūkst eiropiešu, kuri savu identitāti nesaista ar kādu no nācijām, valstīm vai pat Eiropu kopumā. Šādus novērojumus grūti apstrīdēt, tomēr domāju, ka arī šajā ziņā darbojas paisuma – bēguma modelis. Nesen viena no Eiropas ietekmīgākajām domnīcām – “Breugel” – rīkoja debates, kurās mūs interesējošā jautājuma kontekstā izskanēja divas vērā ņemamas atziņas. Pirmkārt, joprojām vērojamais nacionālās identitātes noraidījums zināmā eiropiešu daļā saistīts ar viedokli, ka pārspīlējumi šīs identitātes konstruēšanā ir bijis viens no cēloņiem kariem un vardarbībai Eiropā pagājušajā gadsimtā. Manuprāt, paaudzēm mainoties, šis atgrūšanas reflekss, šādas cēloņsakarības modelis vājinās un vājināsies. Neapgalvoju, ka cēloņ-
sakarību nav, bet diez vai, piemēram, astoņdesmitajos deviņdesmitajos gados dzimušie vācieši tās uztver tikpat melnbalti kā piecdesmitajos sešdesmitajos pasaulē nākušie. Otrkārt, cilvēkam ir raksturīga identitātes meklēšana vispār, jo identitāte (piederības sajūta) ir veids, kā vieglāk uztvert savu īslaicīgumu pasaulē. Mazliet vienkāršojot – es turpinu pastāvēt “caur” savu identitātes grupu. Tas gan nenozīmē, ka cilvēks savu piederības sajūtu automātiski saista tieši ar nāciju vai kaut plašāku jēdzienu “Eiropa” – varu iedomāties situācijas, kad indivīds identitāti būvē, par pamatu ņemot savus hobijus vai fobijas. Tad jautājums ir, kuri izejmateriāli, ja tā var teikt, pievilcīgāki. Un atkal – manuprāt, mēs Eiropas kultūras spēku novērtējam pārāk zemu. Ja kaut kas atšķiras, tad mēs sliecamies secināt, ka “tā vairs nav tā” Eiropas kultūra, attiecīgi nepārprotams ir pagrimums. Varbūt nevajag tā izspīlēt savus priekšstatus, un tad situācija neliksies tik drūma. Piemēram minēšu kādu varbūt ekstravagantu epizodi kultūras vēsturē. Varu iedomāties, ko par krievu modernistiem domāja laikabiedri, kuriem pieņemamais “slieksnis” bija, teiksim, simbolisti; tajā pašā laikā par spīti agresīvajam visa iepriekšējā noliegumam nekur tālu jau noliedzēji, kurus pamatīgi ietekmēja t. s. lubiņu glezniecība vai ikonas, neaizdrāzās no kopējās augsnes. Paiet laiks, un dažnedažādie turbofutūristi, supremātisti un citi izrādās Eiropas kultūras organiska sastāvdaļa.

Rezumēju: simpatizējot cilvēkiem, kuri ir norūpējušies par Eiropas tradīcijām 21. gadsimtā, es tomēr sliecos par labu Mao Dzedunam piedēvētajai tēzei. Proti, uz jautājumu, ko viņš domā par Lielo franču revolūciju, Mao esot atcirtis, ka pārāk maz laika pagājis, lai spriestu par tās sekām.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Marča klausās ko tantes klačo – tāpēc neliekas “tik briesmīgi”.
    Ja Marča domātu ar savu galvu, tad liktos “tik briesmīgi!”

  2. Apkomneteeshu tik to peedeejo fraazi: kas der lielajai Kjiinai, nerder mazajai Eiropai…
    (in kur nu veel Latvijai, lai shamos kjiiniizerus apshi at labu valstii veel ievazaatu.)
    🙁

Harijs Tumans: Kā savaldīt "ciklopus" un pasargāt valsts intereses (6)Gaidot valsts simtgadi, dažādu šim svarīgajam notikumam veltīto pasākumu un ieceru saraksts kļūst aizvien garāks.
Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Nepilsonijas pilsoņi

Saeima pagājšnedēļ noraidīja Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iesniegto likumprojektu, kas paredzēja vairs nepiešķirt nepilsoņu statusu bērniem. Patlaban nepilsoņa statuss tiek piešķirts reti – 2016. gadā tikai 52 bērniem. Bet jau tagad nepilsoņu bērnam iegūt pilsonību ir vienkārši – uz dzimtsarakstu nodaļas darbinieka jautājumu, vai vecāki jaundzimušajam bērnam izvēlas Latvijas pilsonību, jāatbild ar “jā”. Tas tiek atzīmēts reģistrā un dzimšanas apliecību bērns uzreiz saņem ar Latvijas pilsonību. Tiem vecākiem, kas saka “nē”, vairākumā gadījumu noteicošā esot iespēja vieglāk ceļot uz Krieviju, jo nepilsoņiem nav vajadzīga vīza.

Vai partijām jāpalielina valsts budžeta finansējums?
Egils Līcītis: Un visi raksta prezidentamBet tad uzrodas vēstuļu draugi, kurus Vējonis nemaz negrib par vēstuļu draugiem, un sarakstīšanās ar tādiem nedara godu augstiem amatvīriem.
Viss var būt taisnība, izņemot to, kas tiek drukāts (17)Sudrabas komisijā žurnālistu organizācijas viena otru apsmidzina ar indīgām ķimikālijām
Rita Našeniece: Impērijas brīvprātīgie palīgi (96)Piederību valstij nenodrošina uztiepti papīri. To nodrošina audzināšana.
Draugiem Facebook Twitter Google+