Uldis Šmits: “Eiropas krievi” vai kremlini? 9
Jau krietni pasen Latvijā konstatēta divu informācijas telpu esamība. Jāsecina, ka pastāv arī divas paralēlas politiskās pasaules. Tomēr objektīvā realitāte, kaut dažādi interpretēta, ir viena, un attiecībā uz Latvijas politiku tagad ļoti iespaidojošo situāciju Ukrainā diez vai iespējams noliegt, ka liela šīs valsts daļa ir anektēta, ka valstī no Krievijas iesūtītas bruņotas bandas, kuras Krievija apgādājusi ar ieročiem, ieskaitot tankus un raķetes. Tas, diplomātiski banāli izsakoties, ir klajš starptautisko tiesību pārkāpums, bet vispār šīs un pārējās pret Ukrainu vērstās darbības nav raksturojamas citādi kā noziedzīgas.
Tikai apvēršot šo realitāti ar kājām gaisā, var apgalvot, ka agresors ir nevis Krievija, bet Ukraina, kura uzbrukusi “Jaunkrievijai”, respektīvi, iznāk – pati savai teritorijai. Cik noprotams, kaut ko līdzīgu vēstīja nupat Rīgā rīkotais “protesta” pasākums, ko organizēja biedrība “Eiropas krievu kustība”. Nosaukums ir pretenciozs, bet ne īpaši precīzs, jo aizplīvuro lietas būtību. Tai daudz tuvāks un arī atklātāks ir Putina skaidrojums par “krievu pasauli”, kurā svarīgāka par etnisko piederību ir piederība Kremļa ideoloģijai un pieķeršanās ar sevišķu globālu misiju apveltītajai “krievu civilizācijai”. Protams, no tāda viedokļa raugoties arī, piemēram, promaskaviskais aktīvists Einārs Graudiņš ir uzlūkojams par “Eiropas krievu”, taču ar nosacījumu, ka vārds “Eiropa” šajā gadījumā apzīmē vienīgi ģeogrāfisku atrašanās vietu, bet ne noteiktu politisko vērtību sistēmu. Kura savukārt atbilst, teiksim, pazīstamā vēsturnieka Borisa Sokolova un citu Putina “krievu pasaulē” īsti neiederīgo krievu pārliecībai.
Tāpat jāpieļauj, ka “Jaunkrievijas” atbalstīšanas entuziasti no “humanitārās brīvprātīgo kustības “Baltija”” piepilda Baltijas jēdzienu ar saturu, kam diez vai ir kāds sakars ar Baltijas valstīm, jo Igaunija, Latvija un Lietuva, kā zināms, uzskata, ka Krievijas pilsoņu vadītās “tautas republikas” Austrumukrainā būtu vērtējamas kā teroristiskas organizācijas. Turpretī Saeimas vēlēšanās startējošā partija “Suverenitāte”, spriežot pēc tās izplatītajiem tekstiem, liekas, līdzīgi Ždanokas “Latvijas Krievu savienībai” un nupat manifestējušajiem “Eiropas krieviem”, apstrīd Ukrainas suverēnās pamattiesības uz valsts teritoriālo nedalāmību. Bet Latvijas suverenitāte esot apliecināma ar “neitralitāti” – izstājoties no NATO un ES, kas nodarījušas tik daudz pārestību. Uzstādījums, kas, gan vairāk dažādu mājienu formā, caurstrāvo arī Sudrabas veidojumu “No sirds Latvijai” un liek domāt, vai šī tēze tiešām nāk no sirds vai varbūt no Maskavas, kur neslēpj, ka “Saskaņas centra” parocīgākie partneri varētu būt “jaunās partijas”, jo bez latviešiem vismaz pagaidām arī gluži iztikt nevar. Viņi noder, piemēram, Latvijas jau tā sadrumstalotā politiskā spektra skaldīšanā, ko papildina vēl nepieredzētas manipulācijas ar realitātes uztveri. Un šoreiz nav runa par Ukrainu, bet par mums visiem.
