Eiropas nedzēšamais kauns – inkvizīcija un “raganu prāvas” 21
Priekšnosacījumi citādi domājošo vajāšanai
Termins “inkvizīcija” cēlies no latīņu vārda inquisitio, kas juridiskā izpratnē nozīmē – “meklēšana”, “izmeklēšana”, “izpēte”. Tas tiesību sfērā bija izplatīts jau krietni pirms viduslaiku kristiešu baznīcas attiecīgās šaušalīgās iestādes, un to izmantoja, lai apzīmētu izmeklēšanas veikšanu tieši ar nopratināšanu un spīdzināšanu. Kristieši jēdzienu inkvizīcija padarīja par tādu, ar kuru apzīmē citādi domājošo vajāšanu, spīdzināšanu un sodīšanu. Vislielākās sekmes inkvizīcija guva Spānijā, Portugālē un Itālijā, kur tieši katolicismam bija nodrošināta liela vara un iespējas ietekmēt iedzīvotāju prātus un raksturus.
Agrīno kristietību jau kopš pirmsākumiem apdraudēja gan ārējais ienaidnieks – romiešu valdītāji, gan arī allaž raksturīgās iekšējās intrigas, kas galvenokārt balstījās teoloģiskajās domstarpībās, ko noteica iespēja dažādi traktēt miglainos un dažviet atklāti murgainos “svētos” tekstus. Zināms, ka jau apustulis Pāvils aicināja kristiešus izvairīties no viltus sludinātājiem jeb vispār kaut kā tāda, kas ir pretrunā tam, ko sludina tieši viņš. Analoģiski aicinājumi ir arī daudzos citos Pāvila līdzgaitnieku tekstos.
Sākot ar 2. gadsimtu, kristiešu autoritātes – bīskapi un vietējās sinodes – iepriekšminētos avotus izmantoja, lai atsevišķus savus oponentus atmaskotu kā ķecerus, un vienlaikus centās nodrošināt iespējami mazāku mīklaino tekstu traktēšanu. Tādējādi noformējās ortodoksālā (pareizais) un ķecerīgā (izvēles jeb tātad kļūdainais) viedokļu pretstāve jeb, pareizāk sakot, tiesības pirmajam apkarot otro.
