Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
17. jūlijs, 2013
Drukāt

Eiropas vadītāju dusmīgais vaigs izskatās mazliet liekulīgi

Foto - LETAFoto - LETA

Nupat Vašingtonā dažādu jomu eksperti ievadīja Eiropas Savienības un ASV sarunas par brīvās tirdzniecības līgumu. Aplēsts, ka tā noslēgšanas gadījumā ES ieguvums būtu 119 miljardi, ASV – 95 miljardi eiro gadā, un simtiem tūkstoši jaunu darba vietu abpus Atlantijas okeānam.

Taču, lai nonāktu pie šāda rezultāta, ir jāpārvar daudz domstarpību. Pielikt punktu pēc diviem gadiem būtu ļoti liela veiksme. Sarunas par līdzīgu, bet ne tik vērienīgu un politiski nozīmīgu līgumu starp ES un Kanādu ir iestrēgušas (galvenokārt lauksaimniecības tēmas dēļ) un velkas jau četrus gadus. Tāpat zināms, ka Vašingtona grib vienoties brīvās tirdzniecības jomā arī ar Dienvidaustrumu Āzijas valstīm, un, ja šī vienošanās tiks noslēgta agrāk nekā vienošanās ar ES, eiropiešu pozīcijas jūtami pavājināsies. Bet ES un ASV līguma parakstīšana aptvertu telpu, kas rada aptuveni pusi no pasaules iekšzemes kopprodukta, un pārējiem, tai skaitā Ķīnai, nāktos pielāgoties tajā ieviestajiem spēles noteikumiem. Lieki sacīt, ka tas skartu ārkārtīgi daudzas ekonomiskās un ģeopolitiskās intereses.

Vienlaikus ar ES un ASV sarunu ievadu sanāca eiropiešu pieprasītās apspriedes par personas datu aizsardzību un apmaiņu (respektīvi, nolīgumiem, uz kuru pamata Vašingtona saņem saviem terorisma apkarošanas mērķiem vajadzīgās ziņas par aviopasažieriem un attiecīgus banku datus), kā arī, var teikt, šaurā lokā organizēta izskaidrošanās sakarā ar Snoudena presei pamesto slepeno informāciju.

Tomēr, lai arī cik sensacionāli šie avīžraksti izskatītos, pastāv šaubas, vai klātesošie speciālisti vispār uzzināja ko īpaši jaunu. Visu pasauli aptverošas elektroniskās spiegošanas vēsture nesākās ar tagad visur apcerēto ASV Nacionālās drošības pārvaldes samērā neseno programmu “PRISM”.

Jau pagājušā gadsimta 70. gados tika izvērsts signālu pārtveršanas un analīzes tīkls “ECHELON”, kurš pārdzīvoja auksto karu un nokļuva plašākas sabiedrības redzeslokā 90. gados. Bez sevišķiem sašutuma uzvirmojumiem. Arī šobrīd Eiropas valstu, īpaši jau lielvalstu, vadītāji labi zina, ka globāla mēroga spiegošana pastāv un ka viņiem politiski pakļautie specdienesti paši izmanto amerikāņu sniegto informāciju un kaut kādā mērā ir no tās atkarīgi savu ierobežoto līdzekļu un reizēm apcirptā finansējuma dēļ. Bet ciktāl šie līdzekļi atļauj, Eiropas lielvalstis vienmēr ir slepeni uzmanījušas arī cita citu, piemēram, Francija – Vāciju vai pretēji. Apstākļos, kad Brisele kļuvusi par varbūt vislielāko spiegu midzeni, Eiropas vadītāju dusmīgais vaigs izskatījās mazliet liekulīgi.

Diez vai kādreiz noskaidrosies, vai bijušā CIP darbinieka Snoudena uznāciens ASV un ES sarunu priekšvakarā bija vai nebija nejaušība.

Likumsakarīga ir viņa rīcības ietekme uz minēto notikumu un viņa piederība tām mūsdienu protestētāju aprindām, kurām brīvība internetā ir svarīgāka par sabiedrības brīvību kopumā. Šāda tipa personas nemulsina atbalsts no pasaules represīvāko režīmu puses. Putins šajā stāstā parādās kā iecietības iemiesojums un tiesiskuma gādīgais tēvs.

Protams, tīmekļa izmantošana ārpus likumu ietvariem rada ne jau virtuālas, bet pavisam reālas problēmas, par kurām eiropiešiem un amerikāņiem jādiskutē, negaidot kāda nākamā t. s. trauksmes cēlāja pretenzijas uz pasaules glābēju lomu. Transatlantisko saišu stiprumu noteiks savstarpēja uzticēšanās. Un tirgus darījumi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+