Pasaulē
Eiropa

Kā varētu izskatīties dziļi integrētā ES? Toms Ancītis ziņo no Āhenes 7


Āhenes ielās atšķirīga ir tikai pagātne, tagadne ir kopīga.
Āhenes ielās atšķirīga ir tikai pagātne, tagadne ir kopīga.
Foto – Toms Ancītis

Māsas–Reinas eiroreģions jeb apvidus pie Nīderlandes, Beļģijas un Vācijas robežu krustpunkta ir kā paraugmodelis, kāda varētu izskatīties dzīve dziļi integrētā Eiropas Savienībā. Vāciskais, holandiskais, beļģiskais – viss ir sajaucies kopā. Robežlīnijas pastāv vien kartēs. Problēmas trīs valstu institūcijas risina kopīgi. Un tajā pašā laikā – tieši pārāk ciešā kopdzīve dažkārt ir to cēlonis.

“Eiropeiskās DNS” mājvieta

Vālserbergs ir Nīderlandes augstākais kalns. Ne pārāk iespaidīgs, vien desmit metrus augstāks par Latvijas Gaiziņu, tomēr rets apskates objekts zemē, kurā puse teritorijas atrodas zem jūras līmeņa. Taču ne tikai augstuma dēļ tas ir tūristu iecienīts. Šis kalns īpašs ar to, ka tajā sastopas trīs valstu – Nīderlandes, Vācijas un Beļģijas – ģeogrāfiskās robežas.

Apmeklētāji Vālserbergā labprāt fotografējas pie savdabīga pieminekļa – bruģētā laukumiņā iebetonētiem trim veciem robežstabiem. Tie kalpo kā atgādinājums, ka gluži vienādie lauki un mājas, kas paveras skatam no kalna, tomēr visi nav vienādi, bet gan teritoriāli pieder trim atsevišķām valstīm.

Vācijas pusē, dažus kilometrus uz austrumiem, atrodas Āhene: pilsētreģions ar apmēram 550 tūkstošiem iedzīvotāju un Vācijas tālākais punkts rietumos. Ap 40 kilometru uz Ziemeļrietumiem – Nīderlandes pilsēta Māstrihta. Savukārt dienvidos: Austrumbeļģija ar daudzām mazām pilsētiņām un ciemiem.

Un vienlaikus šie dažādā augstuma un formas stabi vedina nodomāt: cik gan mākslots ir šāds dalījums. Robežlīnijas, robežzīmes – tie šķiet piederam pagātnes reliktiem. Reiz tiem acīmredzot bijusi arī praktiska nozīme, bet nu, vismaz šajā vietā un vienotā Eiropā, tie atspoguļo vairs tikai “lietas uz papīra”.

Kā reiz izteicies Āhenes bijušais mērs Jirhens Lindens, “eiropeiskā kopdzīve” visā vācu-holandiešu-beļgu pierobežas reģionā laika gaitā esot radījusi tik daudz kopīgu iezīmju un novedusi pie tik ciešas vienotības, kāda citviet reti sastopama: “Dažs labs šajā sakarā runā pat par Eiropas vēsturisko DNS, kuras dzimtene ir Māsas–Reinas eiroreģions.”

Vāciski runājoši beļģi vai “beļģizēti” vācieši?

Protams, piedēvēt sev ko unikālu, nekur citviet neatrodamu mēdz jebkura pilsēta. Un nereti tas izrādās pārspīlējums, kas kalpo kā mārketinga triks. Tomēr Āhenē uzsvars uz atrašanos trīs valstu krustpunktā nav tikai āķis, ar kuru piesaistīt tūristus, – tās īpatnējais ģeogrāfiskais stāvoklis acīm redzami caurstrāvo arī pilsētas ikdienu.

Radioaparāts Āhenē tver vācu, belģu un holandiešu radiostaciju viļņus. Vilcienā, kafejnīcās un uz ielām var dzirdēt ne vien vācu, bet dažkārt arī flāmu valodu. Stāvlaukumos rindojas automašīnas ne vien ar vācu, bet arī beļģu un nīderlandiešu numuru.

Kopīgi tur mēdz risināt arī problēmas: piemēram, visu trīs valstu policisti mēdz rīkot kopīgus reidus, ja jādzen pēdas kādiem noziedzniekiem. Beļģijā un Nīderlandē dzīvojošie pie kaimiņiem dodas iepirkties, jo daudzas preces, it sevišķi apģērbs, Vācijā lētāks. Vācieši turpretī mēdz dot priekšroku izdevīgākajai Beļģijas nodokļu sistēmai, strādājot Vācijā, bet formāli būdami reģistrēti Beļģijā.

Lai gan: kas ir vācieši? Tie, kas ar Beļģijas auto numuru dodas pāri kartēs iezīmētajai, bet dabā vairs nesazīmējamai robežai, arī lielākoties runā vāciski. Viņi pieder vāciski runājošo beļģu minoritātei, kas lielākoties mīt Austrumbeļģijā, turpat aiz robežas.

Tātad – Beļģijas “vāciskajā daļā”. Bet varbūt – “beļgizētajā” Vācijas daļā?

Šai Beļģijas teritorijai ir raiba vēsture. Vēl līdz 1920. gadam šodienas Beļģijas austrumu kantoni, kur dzīvo vāciski runājošo kopiena, ietilpa Vācijas sastāvā. Versaļas līgumā nolemts šos apgabalus piedalīt Beļģijas Karalistei. Turpmākajos gados spēkā pieņēmusies šo teritoriju “beļģizēšana”, proti, politiski centieni panākt, ka franciskais pārmāc vācisko. Arī, piemēram, Āhenes lejasvācu dialekts, kurā runā šajā apkaimē, gramatikas formu un aizguvumu ziņā ir tuvāks franču, nevis flāmu valodai, tā skaidro vietējie.

Atomreaktors – beļģu, protesti – pārrobežu

Vēsturiskie strīdi gan nav lietas, par kuriem šobrīd lauzītu galvu Āhenē. Patlaban tur karsta tēma ir drošība – un arī tai ir pārrobežu raksturs.

Autobusu pieturas, reklāmu stabi un sienas Āhenē aplīmēti dzelteniem plakātiem ar saukli: “Izslēgt Tihange!”, kas nozīmē prasību apturēt Tihanges atomelektrostacijas darbību. Reaktorā, kas atrodas 65 kilometru attālumā no Āhenes, pēdējos gados notikuši vairāki starpgadījumi, tas tiek uzskatīts par novecojušu, bīstamu un slikti pārraudzītu. Āhenē iedzīvotāji baidās, ka nopietnas avārijas gadījumā tieši viņi būtu pirmie cietēji. Taču Vācijas politiķi var izslēgt tikai savus reaktorus – šī atomstacija atrodas Beļģijā.

Tomēr nacionālās robežas nespēj aizkavēt politiskas iniciatīvas. Vācijā aizsāktā kustība, pieprasot reaktora slēgšanu, guvusi atbalstu arī Beļģijas un Nīderlandes iedzīvotāju vidū. Piemēram, īpaši daudz parakstu reaktora slēgšanai savākts Nīderlandes pilsētā Māstrihtā.

Bet kur gan ņemt elektroenerģiju, kas nepieciešama Beļģijai, ja atomstacija tiktu likvidēta? Arī šai ziņā vienas valsts iekšpolitika atstāj ietekmi arī uz kaimiņvalsts dzīvi.

Kamēr Vācijā 2011. gadā pasludinātā pilnīgā pāreja uz zaļo enerģiju, pakāpeniski slēdzot visus atomreaktorus, kaut smagnēji, tomēr veiksmīgi virzās uz priekšu, Beļģija “[pāreju uz zaļo enerģiju] pēdējās desmitgadēs ir nogulējusi”, tā raidstacijai “Deutschlandfunk” vērtējis Beļģijas vāciski runājošo kopienas ministru prezidents Olivers Pāšs. Lai atomstaciju devumu aizstātu ar vēja vai saules enerģiju, būtu nepieciešami daudzi gadi darba un milzīgi ieguldījumi. Enerģijas trūkuma gadījumā Beļģija nespētu elektrību importēt arī no Vācijas, jo Vācijai elektropārvades savienojumi ir ar Franciju, Nīderlandi un Luksemburgu, bet ne Beļģiju.

Martina Šulca mājvieta

Zīmīgi, ka šajā par “eiropeiskā DNS” izcelsmes vietu dēvētajā reģionā audzis un ilgus gadus strādājis arī līdzšinējais Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs, nesen par Vācijas sociāldemokrātu kanclera kandidātu izvirzītais Martins Šulcs. Politiķa ģimene joprojām dzīvo Virzelenē, nelielā pilsētiņā ar 40 000 iedzīvotāju netālu no Āhenes. Kā viņš pats raksta savā autobiogrāfijā, īpatnējā trīs valstu krustpunkta atmosfēra atstājusi iespaidu uz viņa personības un uzskatu veidošanos.

Pirms Eiroparlamenta karjeras Šulcs vienpadsmit gadus aizvadīja Virzelenes mēra amatā, turklāt pēdējos no tiem būdams gan Virzelenes mērs, gan Eiropas Parlamenta deputāts vienlaikus. Tādēļ nav citas vietas Vācijā, kur Šulcu pazītu tik tuvu kā šajā pierobežas pilsētiņā.

Par savu novadnieku kā kanclera kandidātu Virzelenē lielākoties ir sajūsmā. “Jo viņš ir godīgs cilvēks. Viņš domā par cilvēkiem, nešķirojot, vai tie bagāti vai nabagi,” Šulcu cildina Virzelenes iedzīvotāja Rita. Viņa Šulcu atceras vēl no birģermeistara gadiem un, tāpat kā daudzi vecākās paaudzes Virzelenes iedzīvotāji, zina stāstīt pat par laikiem, kad Šulcs pilsētā vēl trenējās futbolā un sapņoja kļūt par profesionālu spēlētāju.

“Vienkārši kaimiņi”, nevis nīderlandieši

Turpretī par Šulca eiroparlamentārieša karjeru Virzelenē zināms maz. Šulcs reiz izteiksmīgi kritizējis agrāko Itālijas premjeru Silvio Berluskoni, to pamanījuši daudzi. Ko vēl paveicis un ar ko īsti viņš nodarbojies ap 150 kilometru attālajā Briselē, spēj nosaukt vien retais. “Martins Šulcs bija Eiropas Savienības šefs,” saka Riads Štēle, kāds turku doneru ēstuves saimnieks, pie kura Šulcs esot biežs viesis. Un cieši pārliecināts, ka ar “šefa” amata nosaukumu nav kļūdījies.

Eiropas Komisija, Parlaments vai citas institūcijas – tām šajā integrētai Eiropai tik simboliskajā vietā, šķiet, pārāk lielu nozīmi nepievērš, vismaz ne ikdienā. Eiropa tur ir būtiskāka kā ideja un dzīves telpa, ne tik daudz kā lēmējvara Briselē.

“Jā, droši vien mēs pēc mentalitātes esam mazliet citādi, atvērtāki nekā reģionos, kur šāda īpaša ģeogrāfiska stāvokļa nav,” saka pārdevēja Virzelenes grāmatnīcā, kura reiz piederējusi Martinam Šulcam: “Protams, nīderlandiešus vai beļģus, ja viņi te ierodas, no vietējiem uzreiz var atšķirt pēc valodas. Taču mēs tik ļoti esam pieraduši pie dažādo nacionalitāšu klātbūtnes, ka nedomājam par tām. Tie ir vienkārši kaimiņi, nevis beļģi vai nīderlandieši. Tas man patīk Eiropā.”

Tāpēc te asāk nekā citviet arī izjūt, cik trausla ir šī it kā uz palikšanu iecementējusies atvērtība. Terora aktu un migrācijas krīzes dēļ pēdējo gadu laikā uz Vācijas, Beļģijas un Nīderlandes robežām jau vairākkārt atjaunota robežkontrole. Praktiski: vien mazliet vairāk uz autobāņa pavadīta laika tiem, kam nelaimējas un kas tiek izlases kārtībā policistu apturēti. Taču simboliski – zīme, ka trīs robežstabi Vālserbergā nebūt nav tikai vienkārši piemineklis.

LA.lv