Eiropu apdraud politiski motivētas masu slepkavības 0
Atentātu un politisko slepkavību pārpilnajā vēsturē ir sācies jauns, ar globalizāciju saistīts posms, kurā arī Eiropas demokrātijas nav iekšēji pasargātas no vardarbības.
Neizslēdzot pat politiski motivētas masu slepkavības, ko pastrādā garīgi vai ideoloģiski destabilizēti indivīdi kā pērn “Oslo šāvējs” Anderss Bērings-Breivīks vai pavisam nesen “Tulūzas šāvējs” Mohameds Merā, kuri pārstāv atšķirīgas politiskā ekstrēmisma galējības, bet kuriem ir ne mazums kopīgu iezīmju.
Šie gadījumi jau ir pārpārēm apcerēti, kas, starp citu, arī bija viens no abu teroristu mērķiem, turklāt par pieskaitāmu atzītā Bēringa-Breivīka gaitas vēl tiks vētītas nupat iesāktajā tiesas prāvā. Viņš tādējādi ir ieguvis tribīni apsūdzēto sola veidā, ko jau sācis izmantot savu ideju iztirzāšanai, piemēram, stāstot, ka nepazīstamo 77 cilvēku nogalināšana bijusi gan “cietsirdīga, bet nepieciešama”. (20. gadsimta asiņaināko režīmu galvas neiebilstu.) Mohamedam Merā tiesas nebūs, jo viņš gāja bojā apšaudē ar policijas specvienību. Bet zināms, ka šis alžīriešu izcelsmes francūzis indoktrinācijas ceļā pārvērties no sīka likumpārkāpēja par islāma (sunnītu) radikālā strāvojuma salafisma sekotāju.
Minētā mācība pieturas pie svēto rakstu striktas interpretācijas, sludinot reliģiskās normas, kādas bijušas ieviestas islāma pirmsākumos un kādas ievērojuši “priekšteči”.
Agresīvākais strāvojuma atzars uzskata, ka “īstais” jeb “autentiskais” islāms ir ieviešams ar varu, gāžot arī to musulmaņu valstu režīmus, kuri ir “nomaldījušies”. Tiek pieļauts, ka jaunais Mohameds Merā to apguva pie Afganistānas un Pakistānas talibiem.
Tomēr tas būtu varējis notikt arī pašā Francijā, kur, pēc speciālistu aplēsēm, ir aptuveni 12 – 15 tūkstoši salafisma piekritēju, kaut gan viņi galvenokārt pārstāv “mēreno” novirzienu, kura izpratnē īstenā ticība ir ieviešama nevis varmācīgi, bet ar sludināšanu. Taču robeža starp vienu un otru pieeju mēdz būt pārvarama, un politiski iemesli tam vienmēr ir atrodami – Palestīna, karš Afganistānā, musulmaņu sieviešu apģērbu valkāšanas ierobežojumi vai gluži vienkārši naids pret Rietumiem. Šim islāma fundamentālisma novirzienam izdodas piesaistīt papildinājumu arī no “neticīgo” aprindām, un to pierāda aprēķini, ka ceturtā vai pat trešā daļa no Francijas salafistu ne pārāk lielā kopskaita ir tādā veidā rekrutētas personas.
Pēc traģēdijām parasti seko attiecīgi politiski žesti. Tā kā Merā atmaskošana iegadījās Francijas prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, Nikolā Sarkozī steidzami ierosināja pieņemt likumus, saskaņā ar kuriem varētu sodīt ikvienu, kas brauc uz noteiktos pasaules reģionos pastāvošiem terorismu veicinošiem centriem, vai tos, kuri pastāvīgi apmeklē terorismu slavinošas un naida kurināšanu propagandējošas tīmekļa vietnes. Oponenti iebilda, ka pienācīgi netiek izmantoti jau pieņemtie likumi un ka valsti cementējošās republikāniskās vērtības lielā pilsoņu daļā ir devalvējušās. Diskusija ap integrācijas problēmām kā vienmēr tādās reizēs saasinājās un turpinās. Jautājums par eiropeisko vērtību izdzīvošanu plašākā nozīmē varbūt tiešām ir svarīgākais, un atbilde, iespējams, būs atkarīga no tā, vai sabiedrība neļausies pašapmānam, ka viena totalitāra ideoloģija ir mazāk ļauna nekā cita. Un mēs atgriezīsimies pie labi pazīstamas tēmas…
