Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. jūnijs, 2012
Drukāt

Ejot uz rītdienu, atskaties!


Foto - Baiba BucenieceFoto - Baiba Buceniece

“Jau izsenis esam uzticīgi “Latvijas Avīzei”, jo tas ir tautas laikraksts – ar asu uztveri, noskaņojumu un arī vēlmi, lai valstij darbi izdotos, zeltu labklājība,” teic Saulkrastu iedzīvotājs Ēvalds Krūkliņš. 


 

Viņš ar dzīvesbiedri Rasmu iecienījis galvenokārt rakstus par politiski sabiedriskajiem procesiem un kultūru. Priecējot Franka Gordona un sabiedriskā darbinieka, uzņēmēja Viļa Vītola raksti (īpaši jaunākais “Par stingru rīcību”, 28.05.2012.). Valdībai vajadzētu būt patriotiskai, lai būtu paraugs sabiedrībai, taču “šķiet, ka tie, kam vajadzētu lasīt šo avīzi, to nedara, jo nejūtam, ka tiktu ņemtas vērā pamatnācijas vairākuma domas,” noteic Ē. Krūkliņš. “Patriotismu nevar iemācīt, to gūst tiešā darbībā, uzticībā un mīlestībā. Esmu pieredzējis ulmaņlaikus, kad bija kārtība, uzticība un neliekuļots patriotisms. Būdams mazpulkos, trīs reizes piedalījos govju slaukšanas sacensībās, svētkos skandējām: “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”” atminas Ē. Krūkliņš.

Viens no viņa patriotisma apliecinājumiem ir nozīmīgs devums savai pilsētai – Saulkrastu sabiedriskā vēstures muzeja iekārtošana. Muzejs vadīts 18 gadus. Iekārtots nelielā dārza mājiņā, kas piederējusi rakstniekam Reinim Kaudzītem (Saulkrastos dzīvojis no 1913. līdz 1920. gadam), izmantojot galvenokārt kolekcionāra Jāņa Seregina materiālus par Saulkrastu vēsturi. Muzejā varēja uzzināt, kā vasarās pie jūras atpūtušies tā laika kultūras darbinieki – komponists Alfreds Kalniņš, aktrises Mirdza Šmithene, Tija Banga, Lilija Štengele, operdziedonis Ādolfs Kaktiņš, gleznotājs Vilhelms Purvītis u. c. Bija liecības par izcilām personībām, kas dzīvojušas Saulkrastos, – rakstniekiem Reini Kaudzīti, dzejniecēm Paulīnu Bārdu, Austru un Rūtu Skujiņām, ģenerāli Jāni Franci…

Diemžēl tā visa vairs nav, jo ekspozīcija aizvesta. Apmeklētājiem palikusi tikai dārza mājiņa. Pie ēkas vairs nav arī Kaudzītes stādīto koku. Nozāģēti.

 

“Kad 1991. gadā atklājām muzeju, pats iestādīju liepu. Vēlāk, tīrot krūmus, to arī nozāģēja… Nu, kas tā par attieksmi! Kad atgādināju iemītniekiem par ēkas kultūrvēsturisko nozīmi, viens no viņiem bija izbrīnā – dzīvojam te jau kādu laiku, taču tādu Kaudzīti te neesam redzējuši…” stāsta Ē. Krūkliņš.

 

Pats ar sievu Saulkrastos ienācis tikai 1957. gadā, un savām rokām uzcēluši māju.

“Es nāku no Sēlijas, sieva – no Rīgas. Iepazināmies Cīravas mežskolā, kur izmācījāmies par mežkopjiem. Taču šajā specialitātē pastrādāju maz. Saulkrastos biju saldētavas operators zivju fabrikā, tad komunālā uzņēmuma kombināta direktors, Saulkrastu vidusskolas rasēšanas skolotājs. Pēcāk strādāju z/k “Zvejnieks” radiodarbnīcā, kur laboju, uzstādīju navigācijas sistēmas.” E. Krūkliņš aizrāvies arī darbošanos metālkalēju pulciņā. Veidojis z/k “Zvejnieks” sieviešu korim saktas un ķēdes tautas tērpiem, kā arī apstrādā dzintaru.

Savu darbīgumu viņš turpina arī pēc aiziešanas pensijā. Lielākā aizraušanās – dārzs ar glīti iekopto dīķīti, kurā ir paša iedēstītas ūdensrozes no Klaucēnu ezera.

Ē. Krūkliņa dzīvesbiedre Rasma vada audēju kopu “Kodaļa” un ilgojas, kaut pilsētai būtu sava izstāžu zāle. “Pērn nosvinējām 60 gadu laulības jubileju. Esam izaudzinājuši divas meitas, mums ir pieci mazbērni, mazmazmeitiņa un mazmazdēliņš. Meita Guna ir darbmācības skolotāja Zvejniekciema vidusskolā, otra meita Selga strādā Saulkrastu domē, ir kapu pārzine, arī sēru ceremoniju vadītāja. Ja nu kas, blatiņš ir – tik labi izvada, ka neviens nav atgriezies…” sava jaukā humora toņkārtā nosaka Ē. Krūkliņš.

Abas meitas ir mantojušas vecāku mīlestību uz mākslu – Guna nu jau vairāk nekā 25 gadus vada rokdarbu pulciņu Saulkrastos, Selga jau 27 gadus ir audēju kopas dalībniece.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+