Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
10. marts, 2013
Drukāt

Ēķis: Latvijas Televīzijā no sabiedriskās televīzijas nav ne miņas

Foto-LETAFoto-LETA

Latvijā nav starpības starp sabiedrisko un komerctelevīziju. Latvijas Televīzija (LTV) ir akciju sabiedrība, kuru finansē valsts. No sabiedriskās televīzijas tur nav ne miņas, biznesa portālam “Nozare.lv” intervijā uzsvēra bijušais “Latvijas Neatkarīgās televīzijas” (LNT) īpašnieks, producents Andrejs Ēķis (attēlā).

“Vajag pajautāt Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājam Aināram Dimantam, kas ir sabiedriskā televīzija. Viņš ievilks elpu un teiks: “Kā tad jūs to nesaprotat?”, un tad aizies kaut kas murgains. Nav starpības Latvijā starp komerctelevīziju un sabiedrisko televīziju,” sacīja Ēķis.

Ēķis norādīja, ka starptautiskajam mediju koncernam “Modern Times Group” (MTG) ir varianti, kamēr sabiedriskās televīzijas galvgalī ir neprofesionāļi. Politiķiem nav vajadzīgs spēcīgs medijs. Pēc iespējas labāk ir vilkt procesu – apvienot vai neapvienot medijus, ielikt nevis vienu, bet trīs atbildīgos, NEPLP ielikt piecus atbildīgos.

Savulaik amerikāņu uzņēmuma īpašnieks, lai sasniegtu rezultātu, Ēķi atstāja kā vienīgo valdes locekli, lai zinātu, no kā prasīt atbildību. Trīs mēnešus pēc kārtas nesasniedz rezultātu, met nost. Ēķis stāstīja: “Tad es lecu uz tā riteņa un minu pedāļus no visa spēka. Taču, tiklīdz ir trīs vai pieci “minēji”, tad nav īsti, no kā prasīt atbildību.”

Ēķis uzskata, ka Igaunijā ir izdevies izveidot spēcīgu apvienoto sabiedrisko mediju, jo tur pašizdzīvošanas instinkts ir spēcīgāks varbūt tāpēc, ka igauņu ir vēl mazāk, viņi jūtas apdraudētāki. Patriotisms Igaunijā ir augstāks arī no tāda viedokļa, ka igauņi kaut kādas kopīgas idejas vārdā var atteikties no personīgām ambīcijām. Viņi mazliet vairāk ir par kolektīvismu, bet latvieši vairāk dalās viensētās. Latviešiem ir grūti vienoties uz kādas idejas bāzes.

Pēc Ēķa domām, Igaunijas sabiedriskās televīzijas veiksmes atslēga ir, ka tā savā laikā atteicās no reklāmas. LTV vienmēr uzstāja, ka nevajag atteikties no reklāmas, vajag palikt reklāmas tirgū un vēl vajag valsts finansējumu. Situācijā, ja ir nepieciešams salasīt naudu, tas nozīmē, ka tas ir kompromiss ar kvalitāti vai kaut ko citu.

“Ja saimnieks vēlas konkrētu produktu noteiktā laikā un ar noteiktu reitingu, nevar teikt, ka vēl tam jāsavāc nauda. Lai savāktu naudu, varbūt man ir jātaisa nevis globuss, bet kaut kāda spēle. Kad es biju LNT, neviens no manis neko tādu nedzirdēja. Bet Igaunijā atteikšanās no reklāmas strādā, sabiedriskais medijs tur ir lielākais,” rezumēja Ēķis.

Ēķis norādīja, ka Latvijā liela problēma ir tas, ka neviens nevar pateikt, kas ir nacionālais pasūtījums, tas ir, nav atšifrēts, ko valsts pasūta. “Būtu jāpasaka tā – ir vajadzīgas ziņas, seriāls, kas izglīto Latvijas iedzīvotājus. Tad ir vajadzīgs raidījums, kur izstāsta, kāpēc Irāna nedrīkst taisīt kodolreaktoru un kā tas ietekmē Latviju.”

“Valsts nav definējusi, ko tā gaida. Ne NEPLP, ne citiem. Valstij ir jāpasaka, ko tā gaida, citādi sanāk, ka vēl aizvien dzīvojam Latvijas Sociālistiskajā Padomju Republikā, kurā domā, ka budžets rodas no kosmosa,” sacīja Ēķis.

“Padomju laikā bija sabiedriskā televīzija, kas, protams, darbojās pēc citiem ideoloģiskajiem principiem, bet tika izstāstīts viss par notikumiem pasaulē un kā tie ietekmē iedzīvotājus. Kurš tagad izstāsta, kāpēc mūsu karavīri jāsūta uz Mali? Kurš izstāsta, kas notiek Irānas kodolreaktoros un kas notiks, ja Izraēla tiem uzbruks?” tā Ēķis.

Ēķis uzskata, ka sabiedriskā televīzija ilgi ir gājusi nepareizā virzienā, jo palika Padomju Savienības mantojums un pēc tam LTV nav bijis saimnieka. “Nevis ģenerāldirektors, bet saimnieks, kas nav pateicis, ko tieši no televīzijas gaida, un devis konkrētus uzdevumus. Latvijas valsts problēma ir, ka tā iedala naudu projektam, bet nepasaka, kas par šo naudu tiek sagaidīts.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+