Ekonomika
Nauda

Par to, kurp nauda plūst un kas stāv tai ceļā, SEB bankas vadītāja Ieva Tetere 16

Foto-Dainis Bušmanis

– Nauda esot ekonomikas asinsrite. Vai, jūsuprāt, šī atziņa joprojām ir spēkā?

I. Tetere: – Jā, noteikti! Kā gan citādi?

– Ja liela daļa naudas pašlaik aizplūst garām bankām, vai jums, kas pārstāvat vienu no lielākajām Latvijas komercbankām, ir pilna aina par ekonomikas attīstību?

– Vienu pusi no kopējās bildes bankai sniedz skaidrība par saviem klientiem. Otru pusi veido mūsu ekonomisti, kuri pastāvīgi analizē stāvokli ekonomikā kopumā. Mūsu daļa tirgū pašlaik aizņem 20 līdz 25%, un domāju, ka mums ir skaidrība arī par tautsaimniecībā notiekošo. Protams, cita lieta ir tā sauktā pelēkā ekonomika. To, tāpat kā nerezidentu ekonomiku, nevaram novērtēt. Bet pietiekami labi varam novērtēt valstī godprātīgi strādājošus uzņēmējus.

Veselīgā ekonomikā ir jābūt iespējām aizņemties arī ārpus bankām. Protams, lai aizņēmējiem nebūtu nepatīkamu pārsteigumu, arī šie aizdevēji ir jāuzrauga. Banka vienmēr bijusi un būs ļoti regulēta institūcija. Mēs nevaram atļauties aizdot naudu, piemēram, uzņēmumam, kurš tikko sācis “no nulles”. Tā kā atbildam par iedzīvotāju noguldījumiem, varam aizdot tikai tādam uzņēmumam, kurš ar savu darbību un naudas plūsmu var pierādīt, ka spēs atmaksāt. Ja aizņēmējs iesāk jauna projekta īstenošanu, piemēram, ceļ jaunu rūpnīcu vai liellopu fermu, arī tad mums jāzina, vai šo jauno ieceri spēs nosegt no esošā biznesa. Šajā ziņā tas mūsu riska vērtējums ir ļoti skarbs. Lai ekonomika attīstītos, ir vajadzīgi arī citi aizdevēji. Jā, protams, tie citi aizdos ar lielākiem procentiem un citiem noteikumiem, jo viņu risks ir lielāks. Savukārt, kad jaunais uzņēmums būs paaudzies un nostabilizējies, varam sākt sadarbību.

– Vai tās ātro kredītu firmas, aizdevumu platformas un citi aizdevēji, kas sevi plaši reklamē, jūs neizspiež?

– Reiz pa radio dzirdēju, kā sevi reklamēja viens no ātrajiem aizdevējiem kopā ar apdrošināšanas sabiedrību “Balta”. Piedāvāja aizņemties un vienlaikus apdrošināt kredīta maksājumu. Šis piedāvājums piesaistīja manu uzmanību tāpēc, ka šādu apdrošināšanu piedāvā arī SEB banka.

Bet radio reklāmas pēdējā teikumā izskanēja, ka aizņēmuma gada likme ir 41%. Vai Latvijā ir tāds iedzīvotājs, kurš var aizņemties un samaksāt tādus procentus? Vai mūsu sabiedrība, kas dzird šo reklāmu, apjēdz, ko tas nozīmē? Tomēr šķiet, ka liela daļa nesaprot. Tāpēc mums būtu jādomā par to, ko saucam par finanšu pratību. Lai Latvijā arvien mazāk būtu to gados jauno cilvēku, kuri neapdomīgi aizņēmušies astoņās ātro kredītu firmās, vieglprātīgi iekrituši parādu purvā un vairs nezina, kā tikt ārā.

– Mazie uzņēmēji, tostarp mājražotāji, stāsta, ka pēc aizdevumiem apstaigājuši visas bankas. Bet neviena negrib aizdot. Galarezultātā bijis jāaizņemas ātro kredītu firmā. Ja mazajam jāaizņemas ar tādiem pašiem noteikumiem, kā kāds iedzīvotājs aizņemas patēriņa kredītu, vai tas liecina, ka vislabākās iespējas ir bankās?

– Vienmēr tādu iespēju, protams, nebūs. Ja mazs uzņēmējs grib aizņemties, bet viņa bizness līdz šim pilnīgi vai daļēji atradies “ēnā”, tad bankai būs grūti atsaukties viņa lūgumam. Kaut arī viņš teiktu, ka viņam ir vēl kāda naudas plūsma. Tik un tā mēs nevarēsim ielikt to savos rāmjos. Mums vajag, lai bizness būtu caurredzams vismaz divus vai trīs aizvadītos gadus. Es tomēr aicinātu mazos uzņēmējus nākt uz banku un vienoties par neliela apmēra patēriņa kredītu bez nodrošinājuma. Tie nekad nebūs 40% gadā, ko prasa ātro kredītu firmā.

– Uzņēmēji nereti pārmetuši, ka SEB banka viņiem neesot pietiekami atvērta, kredītus nevarot dabūt. Vai tā ir?

– Šādi pārmetumi ir bijuši un būs vienmēr. Es tos pieņemu. Lemjot par kredīta piešķiršanu kādam uzņēmējam, arī mēs varam kļūdīties savā vērtējumā. Bet mēdz notikt arī otrādi. Un vēlāk uzņēmējs pateicas mums par to, ka laikus esam brīdinājuši par to risku, kādu viņš uzņemtos.

Arī pēc krīzes mūsu bankas akcionāri tik ļoti izjuta tos lielos zaudējumus, ka bija grūti izlemt par kredītu parādu norakstīšanu. Ja valsts kopprodukts nokrīt par 20% un ja bankai jānoraksta zaudējumos viss, ko tā nopelnījusi aizvadītajos piecos gados, tad patiešām ir par ko padomāt.

– Aizdot lielajiem un plaukstošajiem, piemēram, “Latvijas finierim”, kam nupat aizdevāt 29 miljonus eiro, jums ir gan drošāk, gan izdevīgāk, vai ne?

– Nenoliedzami – jebkura banka labprāt aizdotu naudu “Latvijas finierim”, “UPB” vai vēl kādam sekmīgi strādājošam uzņēmumam, kam ir labs noieta tirgus, liels apgrozījums, zināmi akcionāri un prasmīga pārvaldība. Bet aiz viņiem nāk nākamais uzņēmēju slānis, par kuriem vairs neesam tik droši, lai aizdotu. Uzņēmuma akcionāri nav zināmi. Nav īstas skaidrības par apgrozījumu. Tāpat nav pārliecības par noieta tirgu. Tādu uzņēmumu diemžēl Latvijā ir tūkstošiem. Pēc Uzņēmumu reģistra datiem var redzēt, ka gadu no gada liela daļa uzņēmēju strādā ar zaudējumiem. Kur tad ir viņu bizness? Vai gadiem ilgi strādāt ar zaudējumiem ir viņu vaļasprieks? Man liekas, ka pēdējais laiks mūsu valsts pārvaldes ierēdņiem pievērst viņiem uzmanību.

Mūsu bankas biznesu veido trīs aptuveni vienādas daļas: lielie uzņēmēji, vidējie uzņēmēji, privātpersonas. Protams, kādā brīdī kaut kas nošūpojas uz vienu vai otru pusi, un kādai no šīm daļām ir lielāks uzrāviens. Te gan jāpiebilst, ka Latvijā ir ļoti maz lielo uzņēmēju. Tāpēc nekad nevarēsim teikt, ka finansējam tikai lielos. Mums jābūt aktīviem visos trīs segmentos.

Ja kopumā vērtējam situāciju – visi objektīvie faktori ir labvēlīgi aktīvākai attīstībai. Procentu likmes ir rekordzemas, uzņēmējiem ir atjaunojusies kapacitāte uzņemties jaunas saistības. Tas, kā pietrūkst, ir ārējie faktori – uzņēmējdarbības vides sakārtotība, darbaspēka jautājumi, nodokļu prognozējamība.

– Ko šī tendence rāda? Ekonomika attīstās vai neattīstās? Uzņēmumu reģistra dati par pirmo pusgadu rāda, ka no uzņēmumu kapitāla Latvijā vairāk ņemts ārā, nekā likts iekšā.

– Viss ir relatīvs. Salīdzinājumā ar krīzes gadiem pašlaik ekonomika attīstās. Katrā nozarē jau var atrast uzņēmumus, kuri sekmīgi strādā un attīstās. Es gan gribētu, lai tādu būtu vairāk.

Ja attīstību salīdzinām ar Lietuvu un Igauniju, tad tā aina ir cita – mēs bremzējam. Viļņas un Tallinas iedzīvotāji vairāk atļaujas iegādāties sev mājokli. Igaunijā un Lietuvā SEB banka izsniedz četras reizes vairāk mājokļa kredītu nekā Latvijā.

– Kas tad ir tās mūsu ekonomikas bremzes?

– Pirmā noteikti ir tiesiskā vide. Joprojām ir ļoti neprognozējami spēles noteikumi, ir viegli grozīt detālplānojumus un citus dokumentus. Neviens investors neiesaistīsies kāda projekta īstenošanā, ja redzēs, ka var pazaudēt savu naudu. Nevis tāpēc, ka būtu slikts uzņēmējs, bet tāpēc, ka nav zināmi šie spēles noteikumi. Plaukst korupcija. Kā redzam, arī tiesu vara nav tā, kurai investori varētu pilnīgi paļauties.

Pirms pusgada mēs sadūrāmies ar pēkšņu detālplānojuma maiņu kādam mūsu iecerētajam būvniecības projektam. Mums likās, ka varēsim to īstenot zemes gabalā, kura vērtība ir pieci miljoni eiro. Bet detālplānojuma grozījumu dēļ tā nokrita līdz vienam miljonam.

Otrā bremze noteikti ir energoresursi. Latvijā tie ir paši dārgākie Austrumeiropā un Ziemeļeiropā. Piemēram, Polijā energoresursi ir par 30% lētāki nekā Latvijā.

– Vai neko nedod ekonomikas ministra ierosinājumi piešķirt atlaides energoietilpīgajiem uzņēmumiem, tāpat noteikt 9% griestus zaļās enerģijas ražotāju peļņai?

– Šie ierosinājumi, protams, jāvērtē atzinīgi. Bet tās saknes šai problēmai noteikti ir dziļāk. Termoelektrocentrāles, lielie energouzņēmumi, visa energoresursu sistēma un tās pārvaldība ir uzbūvēta, ievērojot lielāku iedzīvotāju skaitu un lielāku tirgu, nekā tas ir pašlaik. Vai Latvijas iedzīvotāji, kuru skaits joprojām sarūk, spēj apmaksāt šīs sistēmas izveidošanā ieguldīto? Šīs investīcijas ir tik lielas, ka par maksātspēju man ir lielas bažas. Būtu vajadzīgi jauni ražošanas uzņēmumi, lielāks valsts atbalsts ražošanai. Diezin vai tikai ar pakalpojumu biznesu vien spēsim uzturēt šo sistēmu.

– Vai viena no tām bremzēm, kas traucē uzņēmējam kaut ko plānot divus vai trīs gadus uz priekšu, nav arī nodokļu politika?

– Noteikti. Pieļauju, ka vajag uzlikt lielāku nodokļu slogu tiem, kuri nopelna vairāk. Varbūt lielāku likmi nekustamiem īpašumiem vai kādam citam kapitālam. Bet tad tas ir laikus jāparedz. Tikko ieviesa tā saukto solidaritātes nodokli lielo algu saņēmējiem. Varbūt vajadzēja arī to. Bet to nedrīkst ieviest gada beigās, kad uzņēmēji jau sen saplānojuši savus ieņēmumus un izdevumus!

Runājot par līdzšinējo nodokļu politiku, rodas iespaids, ka tā balstās tikai uz vienu principu – paņemt naudu tur, kur tas ir vieglāk un ātrāk. Piemēram, no uzņēmējiem, kuri jau tāpat ir godprātīgi maksājuši nodokļus. Diemžēl nenovērtējam, ka Latvijas valsts robežām jebkurš bizness pašlaik var pārkāpt pāri ļoti viegli, izvēloties citu valsti, kur nodokļu politika tam ir krietni labvēlīgāka.

Latvijā SEB un citas komercbankas pašlaik maksā finanšu stabilitātes nodevu. Nesen to paaugstināja. Labi. Mēs kā tautsaimniecību finansējoša banka varam šo paaugstināto nodevu ierēķināt savos pakalpojumos, kas attiecīgi būs dārgāki. Bet vai uzņēmējs tagad vienmēr gribēs aizņemties mūsu bankā, ja to var citā valstī, kur šī nodeva ir mazāka?

Ģeogrāfiski Rīga atrodas ļoti izdevīgā vietā, tā ir kā tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Bet jebkurš potenciālais investors vispirms salīdzina, kādi nodokļi viņam būtu jāmaksā Rīgā, Viļņā un Tallinā. Viļņā jebkuram investoram noklās zem kājām sarkano paklāju, viņam būs pirmā gada nodokļu atlaide, piemērotas telpas – viss, kas vajadzīgs uzņēmējdarbības uzsākšanai. Diemžēl to nevar teikt par Rīgu. Reizēm liekas, ka pat Ministru prezidentam Kučinskim rokas ir par īsu, lai pagrieztu Rīgu investoriem labvēlīgā virzienā.

– Varbūt ar to izskaidrojams, kāpēc Rīgā mazāk iegulda dzīvojamo namu būvniecībā?

– Investori saka atklāti: “Lai projektētu un uzbūvētu dzīvojamo namu Viļņā, vajag aptuveni pusotru gadu. Rīgā vajag divarpus gadus. Bet laiks, kas paiet projektu un citu dokumentu saskaņošanai, uzņēmējam maksā naudu. Tā vēlāk gluži dabiski ietekmē dzīvokļu cenas. Vai Rīgas iedzīvotājs vienmēr spēs maksāt vairāk tikai par to, ka būvniecības pasūtītājs bijis spiests divarpus gadus staigāt pa Rīgas pašvaldības kabinetiem no viena ierēdņa pie otra? Diezin vai. Jo Rīgā iedzīvotāju ienākumi nav par 40% lielāki nekā Viļņā.

– Vai, jūsuprāt, mājokļu iegādei pašlaik iedzīvotājiem ir pieejami kredīti?

– Pieejamība atkarīga no viņu ienākumiem. Ja tie ir mazi un ja cenas dzīvokļiem, sevišķi jaunajos projektos, viņiem nav paceļa­mas, tad arī kredīti ir mazāk pieejami.

Es gribētu, lai Rīgā vairāk celtu nevis ļoti dārgus, bet tā sauktos ekonomiskās klases dzīvokļus, kas būtu domāti mūsu iedzīvotājiem. Tik jājautā, vai, ņemot vērā birokrātiju, kas pašlaik jāpārvar uzņēmējam, var uzbūvēt tos par iedzīvotājiem pieņemamu cenu – tādu, ko viņi spēj maksāt. Kā jau teicu, abās mūsu kaimiņu galvaspilsētās iedzīvotāji aizņemas hipotekāros kredītus četras reizes vairāk nekā Rīgā.

No savas puses mēs jau mudinām, ka mājokļu iegādē vajadzīgs valsts atbalsts. Pašlaik tāds jau ir jaunajām ģimenēm ar bērniem.

– Vai šis atbalsts ir jūtams? Aizdevuma summa jau jāatmaksā tik un tā. Hipotekāro kredītu ņēmēju ir vairāk?

– Noteikti ir vairāk. Šā gada pirmajos sešos mēnešos esam piešķīruši vairāk hipotekāro kredītu nekā visā pagājušajā gadā. Lielu pienesumu devusi valsts atbalsta programma – tas ir tuvu 40%.

Ierēdņi gan saka, ka tas esot papildu slogs budžetam. Es gan uzskatu, ka nekāda sloga nav. Šis atbalsts būtībā ir valsts galvojums pirmajai iemaksai. Valstij tas var kļūt par slogu tikai tad, ja kāds kredīta ņēmējs nemaksā. Es ierosinātu piešķirt šo atbalstu ne tikai ģimenēm ar bērniem, bet arī citiem, piemēram, jaunajiem diplomētajiem speciālistiem. Tas varētu sekmēt viņus palikt Latvijā, nevis aizbraukt no valsts. Tam pašlaik iebilst, jo, lūk, budžetā neesot naudas. Es gan domāju, ka atrisinājumu var atrast.

Piebildīšu, ka hipotekāro kredītu ņēmēji ir kļuvuši krietni apdomīgāki un piesardzīgāki, kas, protams, iepriecina. Arī uzņemtās saistības apmaksā ļoti ātri – vidēji 12 gados, kaut arī kredītu samaksas termiņš parasti ir 20 gadi vai ilgāks.

– Vai bankām, jūsuprāt, ir izdevies atgūt sabiedrības uzticību, kas stipri saļodzījās krīzes laikā un pēc lielas iedzīvotāju daļas grimšanas parādos?

– Nav nekāds noslēpums, ka finanšu tirgū ikviens uzņēmējs savu labo tēlu un reputāciju būvē gadu desmitiem. Bet var pazaudēt piecās minūtēs. Šķiet, bankas vēl ilgi būs spiestas nopūlēties, lai atgūtu zaudēto. Tas mūsu zīmols būs vēl jāpucē ilgi un dikti.

Te gan piebildīšu. Lai cik grūti lēmumi SEB bankai bija jāpieņem krīzes laikā, tie vienmēr bija saprātīgi, kaut arī kādai daļai nepatīkami un sāpīgi. Bet parādu dēļ nevienu iedzīvotāju no viņu vienīgā mājokļa neizlikām. Arī uzņēmējiem, kuri bija nonākuši maksājumu grūtībās, saglabājām iespējas turpināt iesākto uzņēmējdarbību.

– Vai vēl daudz ir parādu pārņemto dzīvokļu dēļ?

– Apdzīvotu dzīvokļu vairs nav. Mums gan ir pārņemti nepabeigti jaunie dzīvojamie nami ar vēl nepārdotajiem dzīvokļiem. Pēdējos trīs gados jauni īpašumi bankas meitas uzņēmuma pārziņā nav nonākuši. Pašlaik tas nodarbojas ar to, lai agrāk pārņemto īpašumu skaits samazinātos, piedāvājot tos tirgū. Jā, bija cerības, ka pēc krīzes spēsim atgūties ātrāk. Diemžēl tā nav noticis.

– Limbažos, Gulbenē, Aizkrauklē un citās Latvijas pilsētās iedzīvotāji pārmet SEB bankai, ka tā slēgusi savas filiāles. Kāpēc? Un ko lai iedzīvotāji tagad iesāk?

– Nav noslēpums, ka to iedzīvotāju skaits, kuri apmeklē filiāles, ik gadu sarūk par 30%. Arvien vairāk izmanto internetu un mobilo tālruņu lietotnes. Tāpēc nebija izdevīgi uzturēt filiāles, ja tik ievērojami samazinājies apmeklētāju skaits. Mums bija jādomā, ko varam piedāvāt vietā, sevišķi mazo pilsētu iedzīvotājiem. Pilsētās, kurās bijām spiesti slēgt šīs filiāles, ierīkojām internetbankas termināļus un bankomātus. Mūsu plānotais ieguldījums jaunāku tehnoloģiju, drošākos un stabili strādājošos bankomātos tuvāko gadu laikā ir aptuveni trīs miljoni eiro. Protams, arī te ir tā pati problēma, kas ar filiālēm. Ja kādā mazpilsētiņā bankomātu izmanto dažas reizes dienā, tad gluži dabiski tas sagādā zaudējumus. Un atkal ir jādomā, ko likt vietā, lai to nebūtu. Viena alternatīva, ko, šķiet, piedāvājām mēs un vēl vairākas bankas, – vietējā veikalā vai degvielas uzpildes stacijā iepērkoties ar bankas maksājumu karti, cilvēkam ir iespējams paņemt skaidru naudu. Pašlaik Latvijā ir ap 600 tirdzniecības vietu, kur to var izdarīt.

SEB bankas valdes priekšsēdētāju intervēja “LA” žurnālisti Ivars Bušmanis un Zigfrīds Dzedulis.

LA.lv