Ekonomisti turpina strīdēties par Latvijas bezdarba iemesliem 0
Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs uzsver, ka Latvijas bezdarbs ir strukturāls un to var samazināt, īstenojot strukturālas reformas. Savukārt vairāki Latvijas un Krievijas ekonomisti uzskata, ka mūsu valsts bezdarbs ir ciklisks, tātad to var samazināt ar ekonomiskās stimulēšanas instrumentiem.
Šonedēļ savā blogā portālā “www.makroekonomika.lv” Krasnopjorovs publicējis rakstu, kurā uzsver, ka Mihailam Hazanam un Alfam Vanagam nav izdevies pierādīt, ka Latvijas bezdarbs ir ciklisks, nevis strukturāls. Viņaprāt, Hazana argumenti nav pārliecinoši: “Pēc Mihaila Hazana teiktā, darbaspēka trūkuma izplatība Latvijā ir zema. Tomēr tas, ka Latvija pie 14% bezdarba darbaspēka trūkuma izplatības ziņā atrodas 4.-5.vietā Eiropas Savienībā, kā reiz liecina par augstu strukturālo bezdarbu.”
Latvijas Bankas ekonomists norāda, ka arī vakanču skaits valstī ir aptuveni tāds, ko varētu sagaidīt pie tik augsta bezdarba, nevis ārkārtīgi zems, kā to apgalvojis Hazans. Hazana apsvērumos esot vēl virkne nepilnību.
Centrālās bankas ekonomista kritiku izpelnījies arī Vanaga, Annas Zasovas un Konstantīna Sonina pētījums par bezdarba cēloņiem Latvijā. Vanags un pētījuma līdzautori par bāzes periodu izvēlējušies 2007.gadu, tāpēc visu bezdarbu, kas pārsniedz toreiz piedzīvotos 6%, interpretē kā ciklisku.
“Mans arguments – treknie gadi nevar kalpot par bāzes periodu, jo zems bezdarbs bija tautsaimniecības pārkāršanas rezultāts,” akcentē Krasnopjorovs.
Pēc viņa skaidrotā, ja Vanags, Zasova un Sonins par bāzes periodu izvēlētos nevis 2007.gadu, bet, piemēram, 1998. vai 2002.gadu, tad tāpat nespētu identificēt būtiskas strukturālas pārmaiņas un secinātu, ka pašlaik cikliskais bezdarbs ir tuvu nullei. “Retorisks jautājums: cik ticami ir rezultāti, ja, nedaudz izmainot bāzes periodu, var iegūt pretējus rezultātus?” jautā Latvijas Bankas ekonomists.
Vidējais bezdarba līmenis pēdējo 15 gadu laikā Latvijā bijis 12%-13%. Pēc Krasnopjorova domām, tāds varētu būt pašreizējais dabiskais bezdarba līmenis Latvijā, jo pagaidām nekas neliecina, ka šajā laikā notikušas būtiskas strukturālas pārmaiņas.
Krasnopjorovs akcentē, ka bezdarba līmeņa samazināšanai vismaz līdz 5% nepieciešama precīza struktūrpolitika, piemēram, mērķtiecīga pieeja katram reģionam un iedzīvotāju grupai.
Hazans un Vanags šopavasar prezentētā pētījumā secināja, ka Latvijas bezdarbs saglabājas augsts ciklisku, nevis strukturālu faktoru dēļ. Pētnieki norādīja, ka brīvo darbavietu līmenis Latvijā ir ļoti zems gan salīdzinājumā ar pirmskrīzes līmeni, gan salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. No tā var secināt, ka pastāv vispārējs pieprasījuma trūkums, kas atstāj maz iespēju skaidrot augsto bezdarbu ar strukturāliem faktoriem. Arī Centrālās statistikas pārvaldes konjuktūras apsekojumi liecina, ka tikai neliela daļa no uzņēmumiem identificē darbaspēka trūkumu kā galveno ierobežojumu ražošanā. Savukārt to darba devēju daļa, kuri par galveno šķērsli uzskata pieprasījuma trūkumu, ir daudz lielāka.
Ekonomisti arī secināja, ka pieejamās darbavietas tiek aizņemtas ļoti ātri, kas neatbilst viedoklim, ka pastāv ievērojama nesaderība starp pieejamajām un pieprasītajām prasmēm. Tiešā prasmju atbilstības analīze liecina, ka kopš krīzes dziļākā punkta nav bijusi ievērojama atbilstības kvalitātes pasliktināšanās starp esošajām vakancēm un bezdarbnieku prasmēm. Tas nozīmē, ka lēna bezdarba līmeņa samazināšanās nevar būt attiecināma uz prasmju neatbilstību, bet drīzāk ir vakanču trūkuma radītās sekas.
Strukturāls bezdarbs nozīmē, ka darba meklētāju prasmes neatbilst uzņēmēju vajadzībām. Savukārt ciklisks bezdarbs veidojas tautsaimniecības krituma rezultātā, un šajā gadījumā jaunu darba vietu radīšanu nesekmē ekonomiskā situācija – darba devēji būtu spējīgi atrast darbiniekus tirgū, taču uzņēmējiem papildu darba rokas nav vajadzīgas.
