Foto – Roberts Blumbergs

Ekonomists Ojārs Blumbergs: Laiks savā piedarbā dzīvi sakopt 5

Ekonomists Ojārs Blumbergs bija viens no AP deputātiem, kuri 1990.gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Valsts svētkos viņš dalās ar portālu “LA.lv” atmiņās un izjūtās dienā, kad katrs no deputātiem tika aicināts piecelties kājās un skaļi paust savu balsojumu – “par ” vai “pret” deklarāciju? Vai tomēr nebija bailes no iespējamām tūlītējām represijām? VDK tak zināja, ka iespējams varas sistēmai bīstams pavērsiens.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. “Sēžu ceļmalā un netieku mājās!” Latviete ar asarām acīs stāsta par nedienām ar elektroauto
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
VIDEO. Artuss Kaimiņš savā raidījumā pamatīgi nokaitina LTV leģendu Andreju Volmāru, kurš pamet sarunu pusratā
Lasīt citas ziņas

Tēvs no kara neatgriezās, interese par politiku – palika

Gribu būt godīgs, kāds esmu centies būt savos politiskajos uzskatos garajos dzīves gados – arī PSRS pavadītajos. Nekad nekļuvu KP biedrs vai citu Marksa-Ļeņina un to sekotāju radītās ideoloģiskās frontes dalībnieks. Tāpēc teikšu atklāti: jau ļoti agrā jaunībā ideoloģiju gudrības apguvu patstāvīgi. Rūpīgi sekoju politiskajiem notikumiem kopš 1940. gada, kad tēvs pie brokastu galda pirms darba lika man skaļi lasīt viņam priekšā jaunākās avīzes.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vēlāk lasīšana un dažādu radio ziņu un pat politisko tenku klausīšanās kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Vēsturiskais maijs man bija pēc savas nozīmes tuvs manas bērnības Molotova-Ribentropa sarunu visai miglainajiem atreferējumiem avīzēs 1939. gada rudenī, par kuriem gadu vēlāk tēvs, kad paaudzies vaicāju teica: “Te jau iesākās tie lielie sūdi, dēls. Un uz prāvu laiku un ne tikai Latvijai, tā šķiet.”.

Tēvs no kara neatgriezās. Bet politiski domāt es iemācījos. Kad pēc uzvaras savā Rīgas 43. vēlēšanu apgabalā otrajā vēlēšanu kārtā saņēmu tiesības uz deputāta mandātu kā visi LTF deputāt aprīļa beigās tiku aicināts uz toreiz par Kolhoznieku pili saukto augstceltni, kur tika spriests par Tautas Frontes veidojamās jaunās valdības personālijām, ar zināmu pārsteigumu redzēju, ka Godmaņa kunga vadītās deputātu saiešanās piedalās arī VDK priekšsēdētājs Johansons, kurš pat apsēdās man tik tuvu blakus, ka pirmo reizi dzīvē kājas notirpa. Nedomāju,ka satiksimies šādā situācijā. Biju jau ar tās mājas darbiniekiem uz skaidrojošām pārrunām aicināts jau agrāk, taču ne tik greznos apstākļos.

Šis fakts apstiprināja manus iepriekšējos secinājumus, kas radās, redzot, cik konsekventi Gorbačovs maina PSRS teritoriālo vienību kompartijas līderu rindas, amatos norīkojot savus skolu un darba gadu acīmredzamus domubiedrus.

Bet lielo punktu uz “I “uzlika Gorbačova-Buša sarunas uz kuģa pie Maltas.

Bija skaidrs, ka Baltijas tautām atļaus pašām izlemt savu likteni, un centralizēti plānota agresija pret nacionālajiem brīvdomātājiem vismaz tuvākajā laikā nav sagaidāma. Lūk, kādēļ man nebija diži lielu baiļu. Tikai kāds neapdomīgs Kremļa militārais vietvaldis Latvijā varēja ko sajaukt un sākt šaut ne tikai gaisā, kas arī notika laiciņu vēlāk Bastejkalna apkārtnē.

Ar teikto negribu pazemināt savu gados jaunāko vai mazāk politikā iedziļinājušos tālaika kolēģu drosmīguma nozīmi. Starp viņiem bija daudzi patiesi drosmīgi cilvēki, kurus šodien jāmāca jaunatnei cieņā un godā turēt.

Jauki līksmot Dziesmu svētkos, bet kas labos ceļus?

Nepavisam ne tā, ka nebija baiļu. Drīzāk gan kā tautsaimniekam nopietnas raizes par to, kā izdosies tautai, kura ilgi pret tās gribu auklēta un turēta kā bērns gultiņā – kaut trūcīgi, bet no patstāvīgas, atbildīgas dzīves vētrām sociāli pasargāti, nostāties uz privātās iniciatīvas ekonomikas grūtās un ilgās indiāņu kaujas takas, kuru apiet nekādi nevarēsim – vismaz bez savstarpēja naida un nemieriem starp kaimiņiem, pagastiem, pilsētām, valstīm un, beigu beigās, tautībām. Šīs bailes mani nepamet vēl šodien, kad, lasot Saeimā ievēlēto deputātu vārdus un amatus, teju vai neatrodu tur darbā pieredzējušus inženierus, arhitektus, ārstus, jūrniekus, zemes rūķus. Ir jauki līksmot latviskos Dziesmu svētkos, bet, kas labos Latvijas ceļus? Cik ilgi poļi audzēs mums burkānus? Kad nāksim no svešo varu upuru sakoptajiem kapiem mājās, savā piedarbā dzīvi sakopt?

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.