Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
24. septembris, 2015
Drukāt

Eksāmens šaušanā – pa norvēģu modei (14)

Foto - Jānis BaumanisFoto - Jānis Baumanis

Norvēģijas medniekam, kas vēlas uz medībām doties ar vītņstobra ieroci, pieci šāvieni precīzi jāraida 30 cm diametra aplī, kas ar šāvējam neredzamu līniju iezīmēts dzīvnieka silueta plaušu un sirds apvidū. Ja neizdodas trāpīt, eksāmens jākārto vēlreiz, citādi medības "nespīd".

Sestdien Mārkulīču šautuvē mednieki piešaus roku pa norvēģu modei – pieci šāvieni ar vītņstobru pa stāvošu brieža siluetu 100 metru attālumā, visiem jātrāpa 30 centimetru diametra mērķī. Šāds pārbaudījums ik gadu jākārto katram Norvēģijas medniekam, kas vēlas doties uz medībām ar vītņstobra ieroci. Ideja to izmēģināt pirms dzinējmedību sezonas sākuma pašu mājās radās pēc Latvijas Mednieku savienības (LMS) rīkotā pieredzes apmaiņas brauciena 13 cilvēku delegācijai uz Norvēģiju pie kolēģiem – savas jomas profesionāļiem. “Latvijas medniekiem ir ko pamācīties no norvēģiem,” pēc vizītes atzīst LMS valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis, kurš kopā vēl ar diviem ceļabiedriem – LMS Nacionālās padomes priekšsēdētāju Vilni Jaunzemu un Valsts meža dienesta ģenerāldirektora vietnieku Mārtiņu Līdumu – ir gatavs padalīties pieredzē, kuru būtu vērts aizgūt arī Latvijā.

 

Šaušanas eksāmens – katru gadu visiem

“Redzēsim, cik spēcīgi šāvēji mēs esam,” pirms Pārgaujas novada šaušanas sacensībām, kurās ap pussimts mednieku raidīs šāvienus mērķī, kas izgatavots pēc norvēģu parauga, spriež Vilnis Jaunzems. Norvēģu medniekam katru gadu 30 reizes jāizšauj tā saucamie reģistrētie šāvieni, ar pēdējiem pieciem trāpot mērķī, kas iezīmēts dzīvnieka plaušu un sirds rajonā, taču tā līnija šāvējam nav redzama. Pārbaude jāveic ar katru vītņ­stobra ieroci, kuru mednieks nodomājis izmantot medību sezonā. Šaušana var notikt no dažādām pozīcijām, ja kaut viens šāviens netrāpa mērķī, eksāmens jākārto vēlreiz.

V. Jaunzemam šaubu nav – pēc norvēģu vai kāda cita parauga obligāts šaušanas eksāmens būtu jānosaka arī Latvijas medniekiem. Tas palīdzētu uzturēt formā šaušanas prasmi, testēt munīciju un ieroci, kā arī tēmēkļa tehnisko stāvokli – vai ar to maz var trāpīt mērķī. Daudzi prātīgi mednieki jau tagad ievēro šo praksi un apmeklē šautuvi ja ne regulāri, tad vismaz reizi gadā, taču ne mazums ir tādu, kas plinti plecā uzmet tikai pirms došanās uz mežu. Pēc J. Baumaņa domām, šaušanas tests uzlabotu gan mednieku sekmes, gan drošību medībās. Viņš norāda, ka norvēģu šaušanas prasmes ir stipri virs vidējā Latvijas mednieka līmeņa, arī nelaimes gadījumi medībās ar šaujamieročiem Norvēģijā ir stipri reta parādība.

“Latvijas mednieku vidū pret šo jautājumu parasti bijusi neviennozīmīga attieksme – kā tas parādās, sākas demagoģija, ka šādi tiks lobētas šautuves, un pie tā esam apstājušies,” lai gan atzinīgi par šaušanas eksāmena ideju, tomēr visai skeptiski par iespēju to ieviest mūsu zemē izsakās Valsts meža dienesta (VMD) ģenerāldirektora vietnieks Mārtiņš Līdums. No ceļojuma viņš atgriezies ar atziņu, ka ar norvēģu pieredzi medniecības jomā būtu vērtīgi iepazīties arī virsmežniecību darbiniekiem.

 

Aļņu limiti un vilku postījumi

Foto - Jānis BaumanisFoto - Jānis Baumanis

Latvijas delegācija kopā ar norvēģu medniekiem šautuvē vērtē eksāmena grūtības pakāpi.

Izņemot lielos plēsējus, par kuriem atbildīga valsts Dzīvās dabas aģentūra, pārējo medījamo sugu apsaimniekošanas regulēšana Norvēģijā nodota pašvaldības jeb komūnas rokās. Tāpat kā virsmežniecības Latvijā, tur par limitiem, postījumu novēršanu u. c. medniecības jautājumiem, ņemot vērā datus par iepriekšējos gados nomedītajiem dzīvniekiem, par ceļu negadījumos bojā gājušiem zvēriem, par dzīvnieku nodarīto kaitējumu u. c., lemj komūnas speciālisti, sadarbojoties ar valsts aģentūru. J. Baumanis stāsta, ka Norvēģijā, tāpat kā pie mums, palielinoties aļņu populācijai, par aktuālu problēmu kļūst mežsaimniecībai nodarītie zaudējumi. Lai tos efektīvi samazinātu, viņu medniekiem no ikgadējā populācijas pieauguma 70% jānomedī teļi un pusotrgadīgie dzīvnieki, pieaugušajiem dzīvniekiem izmantojot 30% no limta. Medību atļaujas izsniedz pieaugušu dzīvnieku šaušanai neatkarīgi no to dzimuma, taču kolektīvs saņem rekomendāciju par vienlīdzīgas dzimumu proporcijas ievērošanu medībās.

M. Līdums no sarunām ar divu komūnu vadītājiem pat bijis pārsteigts, cik dziļi medību lauciņā varot iebrist pašvaldība. “Ja kāds mednieku kolektīvs netiek galā ar alni, kurš regulāri nodara postījumus, pašvaldība ir tiesīga piesaistīt kompetentu mednieku, un viņš šo dzīvnieku nomedī, bet iegūto gaļu komūna pārdod, ienākumus ieskaitot savā budžetā,” viņš stāsta.

Norvēģu medniekiem un zemniekiem lielas raizes sagādā vilki, kas nodara ievērojamus postījumus zemnieku aitu bariem un mājsaimniecībām. Salīdzinot ar Latviju, viņu vilku populācija ir krietni mazāka, taču bezbailīgāka, jo pārdesmit gados, kopš plēsējus bija aizliegts medīt, tie daļēji zaudējuši dabisko baiļu instinktu no cilvēka. Norvēģija nolēmusi, ka viņu zemē atļauts dzīvot trīs vilku reproduktīviem pāriem, pārējie – jānomedī. Šis nosacījums neattiecas uz Zviedrijas pelēčiem, kas uzturas uz robežas ar Norvēģiju un ik pa laikam pasiro pa norvēģu apdzīvotajām vietām un saimniecībām. Notiek cīkstēšanās starp vilku aizstāvjiem, medniekiem un zemniekiem. Lai gan valsts izmaksā brangas kompensācijas par zaudētajiem mājlopiem, mednieki, nesagaidot atbildīgu un ātru rīcību no institūcijām, ķeras arī pie nelegāliem paņēmieniem – bez atļaujas medī vilkus paši.

 

Mazāk birokrātijas

LMS pārstāvjiem, tiekoties ar pašvaldību vadītājiem, lielākās mednieku organizācijas – Norvēģijas Mednieku un makšķernieku asociācijas – ļaudīm, radies priekšstats, ka birokrātiskais slogs medniecībā norvēģiem noteikts vieglāks nekā medniekiem mūsu valstī. Spilgtākais piemērs, uz kuru norāda abi LMS līderi, ir smagnējā procedūra, kā Latvijā VMD administrē zemes īpašnieku un mednieku noslēgtos medību tiesību nomas līgumus. “Visās sanāksmēs vai tikšanās reizēs šis ir viens no medniekiem sāpīgākajiem jautājumiem,” uzsver V. Jaunzems.

M. Līdums piekrīt, ka dienests kā valsts iestāde tērē pārāk daudz spēka, mēģinot administrēt divu pušu civiltiesiskās attiecības, un norāda uz iespējamo problēmas risinājumu. “Man šķiet, ka to varētu risināt, nosakot iecirkņa ārējās robežas, ja kolektīvi par tām vienotos – tas būtu solis uz to, lai atvieglotu šo kārtību.”

J. Baumanis līdzīgu priekšlikumu sola tuvākajā laikā uzlikt uz papīra un piedāvāt to gan medniekiem, gan dienestam. Ja pusēm izdosies atvieglot birokrātijas nastu, pieredzes apmaiņa Norvēģijā būs vainagojusies ar panākumiem.

Raksts veidots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.

Pievienot komentāru

Komentāri (14)

  1. nedaudz jāatgādina par pagrimušo Baumani:

    2009.gada novembrī uzpeldēja skandāls par mednieku apliecību viltojumiem. Laika posmā no 2006.gada līdz 2009.gadam mežos ar ieročiem rokās devās vesels bars cilvēku (vairāk par 400), kuru mednieku apliecību likumība radīja lielas aizdomas. Starp šiem šaubīgajiem tipiņiem atradās arī pazīstamu politiķu vārdi.

    Pārbaudēs ir atklājušies pārkāpumi, par kuriem var tikt piemērota kriminālatbildība – dokumentu un parakstu viltošana, dienesta pilnvaru pārsniegšana un dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.
    Tā visa rezultātā Valsts meža dienesta Medību daļas ilggadējais vadītājs Jānis Baumanis iesniedza atlūgumu pēc paša vēlēšanās. Kā izrādījās, tikai, lai pārietu darbā Latvijas valsts mežzinātnes institūtā Silava, no kurienes viņš piedalīsies medību politikas vadlīniju izstrādē caur saviem ieteikumiem Valsts meža dienestam. Turpat gadiem ilgi piestrādāja arī bēdīgi slavenais Vitauts Gaross, kam visas meža problēmas ir reducējamas uz vilku un lūšu klātesamību Latvijas mežos. Nevarētu gluži teikt, ka Jānis Baumanis lieliski saprastos ar astoņdesmitgadīgo Garosu, bet domstarpības ir vairāk taktikas ziņā – pēdējais ar savu vilku nīšanu drīzāk kaitē mednieku interesēm nekā tās veicina, jo Latvijai formāli jāievēro parakstītās starptautiskās saistības vilku aizsardzības jautājumos.

    • Baumanim patīk darboties savādāk – klusāk un efektīvāk. Tā, piemēram, par to, kā viņam patīk kārtot lietas, var pārliecināties no intervijas “Igauņzemē sauc, letiņpusē atskan“ „savējo” žurnālā MMD īsi pirms atlūguma uzrakstīšanas 2010.gada martā, kurā viņš stāsta par to, kā Baltijas valstu mednieki sadarbojas un tirgojas, lai saglabātu savas izpriecas.
      „MMD: – Kāds ir šo tikšanos mērķis?
      Jānis Baumanis: – Parasti “topā” ir pārrunas par Eiropas Savienības prasībām medību jomā, par to piemērošanu, par problēmām, tiesu darbiem, “draudu vēstulēm” utt. Ja šai ziņā kādai valstij ir vai draud kādas nepatikšanas, pārrunājam situāciju, padomājam, vai kādam no kaimiņiem jau nav līdzīgas pieredzes, varbūt kāds var kaut ko labu ieteikt vai brīdināt par atkārtotu nekāpšanu uz grābekļa. Ir svarīgi arī izstrādāt vienotu pozīciju – parasti, kad ES līmenī aktualizējas kāds ar medībām saistīts jautājums, dalībvalstis tiek lūgtas sniegt komentārus vai viedokli, un šādos gadījumos ir labi, ja kaimiņvalstu pozīcija ir līdzīga. Tad argumentiem ir lielāks svars.
      – Vai iespējams minēt kādu konkrētu piemēru?
      – Šādas sadarbības rezultātā, piemēram, tapa atbalstošs Latvijas viedoklis par roņu medībām, kad somi un zviedri tās bija atsākuši, bet Eiropas Komisija zaļo spiediena rezultātā piktojās. Varēja, protams, atrakstīties un teikt, ka mūs tādas zviedru un somu problēmas neskar (tā rīkojās Lietuva), taču mēs tomēr kaimiņus atbalstījām. Zinot – brīdī, kad atbalstu vajadzēs mums, to arī saņemsim.
      – Piemēram, ja kāds sadomās prasīt, lai Latvija izbeidz vilku un lūšu medības….
      – Jā, šādā gadījumā mēs nebūtu priecīgi, ja somi klusētu. Tādēļ vien šādas informējošas tikšanās ir vajadzīgas. Cits, ne mazāk svarīgs ieguvums, ir cilvēcisku kontaktu iedibināšana – tas ļoti palīdz brīžos, kad tev piepeši un steidzami vajag kādu informāciju no kaimiņiem. Personīgi pazīstamam kaimiņzemes medību speciālistam tu vari “aizsist” e-pastu ar jautājumu un ātri, pāris dienu laikā, saņemt atbildi. Oficiālo birokrātisko ceļu ejot, tas prasītu krietni ilgāku laiku.”

      Der tikai atcerēties, ka to saka nevis privātpersona, bet gan valsts iestādes ierēdnis, kas darbojas par nodokļu maksātāju naudu. Un sabiedrības nostāja pat mednieku propagandas kontekstā ir simpatizējoša vilkiem un lūšiem. Līdz ar to šādas aktivitātes no ierēdņa puses, kura iestāde skaitās uzraugoša medību procesu un to, lai tiktu nodrošināts vilka kā aizsargājamas sugas statuss, ir stipri dīvainas.

  2. pārdesmit gados, kopš plēsējus bija aizliegts medīt, tie daļēji zaudējuši dabisko baiļu instinktu no cilvēka
    +++

    Muldēšana.
    ASV 115 gadu laikā notika 2 incidenti, kur gāja bojā 2 cilvēki. Viens Saskačevanas reģionā Kanādā (un nevar saprast vai vilki vai lācis bija nāves cēlonis). Otrs Aļaskā, kur vilki bija pieraduši pie pārtikas avotiem cilvēka darbības rezultātā (atkritumi, kautuves etc).
    Der atcerēties, ka govis nobada / sabradā katru gadu daudz vairāk cilvēkus.

    Jeloustonas parku ASV gadā apmeklē 3.4 miljoni tūristu un nav noticis nekāds incidents ar vilkiem. Jeloustonas parks ir Kurzemes lielumā un vilku skaits arī ir līdzīgs ~100 vilku.

    Vācijas teritorijā, kur ir vilki arī nenotiek medības un nav incidentu. (teritorija arī ir Kurzemes lielumā un vilku skaits šī gada pavasarī pirms mazuļu dzimšanas bija ~250 vilku).

    Polijā kopš 1998.gada nav vilku medības. Atkal nav nekādu incidentu.

    Latvijā mednieki paši sevi nošauj vairāk nekā vilki visā Ziemeļamerikā 115 gadu laikā.

    “Nelaimes gadījumi”, kas notiek medībās. Izrādās, tādu nav maz – tai skaitā nodarīti arī miesas bojājumi, kas klasificēti kā viegli, vidēji, smagi un letāli. Pēc Valsts meža dienesta apkopotās informācijas, Latvijā laikā no 1969. līdz 2007.gadam tādu pavisam ir bijuši 230 (viegli – 32, vidēji – 61, smagi – 65, letāli – 72).

  3. lai izlīdzsvarotu šādu atbaidošu neprofesionalitāti, jānopublicē 22. septembra raksts Limbažu “Auseklī”:

    “Latvija ir vilku māšu un kucēnu šāvēju valsts”

    Pēc laikrakstā publicētās ziņas par nežēlīgo kucēnu slīcināšanu upē Svētciema apkaimē, redakciju uzrunāja valmierietis Mareks Viļķins, kurš gadiem ilgi cīnās par vilku medību ierobežojumiem Latvijā. Kamēr raudat par pieradināto vilku mazuļiem, savvaļā dzīvojošie iet bojā, jo vilkus šauj nedomājot, ka viņiem ir kucēni! Tieši pretēji, prese, tostarp arī „Auseklis”, nekritiski slavina mednieku panākumus plēsēju izšaušanā un pat publicē fotoattēlus.

  4. M. Viļķins uzsver: – Eiropā Savienībā (ES) vilki ir aizsargājama suga, bet Latvijā tā ir pakļauta gandrīz 9 mēnešus ilgai absurdai medību slodzei. Tas panākts 2004. gadā ar atrunu, ka vilkus var medīt, ja pierāda, ka to skaits nesamazinās. Ik gadu valsts teritorijā atļauts nošaut 300 vilku, kas ir apmēram 43 % populācijas, lai pēc medību sezonas saglabātos 200 – 300 šo dzīvnieku. To mēdz dēvēt par optimālo skaitu. Pētījumi gan liecina, ka minimālais skaits, lai vilki Latvijas mežos spētu pildīt savas ekoloģiskās funkcijas, ir 700. Turklāt šie dzīvnieki var panest maksimums 35 % medību slodzes. Tad kā ir iespējams, ka populācija nesamazinās un vēl iet vairumā? Vai medību pārmērības kompensē tie 15 – 30 vilku pāru, kas ienāk no kaimiņzemēm – Lietuvas, Igaunijas un Pleskavas apgabala Krievijā, kur viņus tik intensīvi neapšauj?

  5. Latvijā vilki izrādās savairojušies un nokož mājlopus. M. Viļķins šo apgalvojumu noraida: – Tas ir labs pantiņš, lai pamatotu medību kvotas. Apkopojot reģionālajos laikrakstos pieejamo informāciju, izrādās, ka 2012. gadā no 170 nokostiem mājlopiem vismaz 143 ir suņu darbs, bet 2013. gadā no 174 – vismaz 129. Matemātika ir vienkārša – par vienu aitu nošauj 10 vilku. Medniekiem tās esot izklaides. To pierādījušas vilku medības Zvārdē, kur, lai nošautu vienu vilku ģimeni, ieradās 400 mednieku, tāpat ne tik senā Pāles vilku šaušana, par ko rakstīja arī Auseklis.

  6. – Vairums iedzīvotāju nezina, kas notiek, jo presē neraksta par nošautiem vilku mazuļiem un grūsnām vilcenēm. Tas notiek pa kluso, – piebilst M. Viļķins. 2013. gadā līdz oktobrim no 113 nomedītajiem vilkiem 74 bija vilcēni. Tas nozīmē, ka nošauj pat pusotra mēnešus vecus vilcēnus. Turklāt pirmajos trīs dzīves manioc jau tā ir lielākā kucēnu mirstība – pat līdz pusei no metiena. Tāpat presē nepiemin ievainotos dzīvniekus. – Ja uz katru nogalināto vilku viens būtu savainots, valstī vairs nebūtu neviena nesašauta vilka, – secina M. Viļķins.

  7. – Nepieņemami, ka Latvijā 21. gadsimtā notiek Eiropā aizsargājamu dzīvnieku izšaušana. Šī izklaide valsts mežos jāierobežo, jāmaina likuma normas, nosakot vilku medību sezonu trīs mēnešus – no oktobra līdz decembrim. Medības būtu atļaujamas tikai apgabalos, kur ir notikuši atkārtoti uzbrukumi mājlopiem, – uzskata vilku aizstāvis. Tā, viņaprāt, uzlabotos Latvijas tēls Eiropā. Patlaban tā kotējas kā vilku māšu un kucēnu šāvēju valsts. M. Viļķins arī norāda, ka vilki var dot ekonomisku pienesumu. Piemēram, Amerikā Jeloustonas parks, kas ir mūsu Kurzemes lielumā, ar vilku ekotūrismu ik gadu pelna 70 miljonu dolāru.

  8. No vilku aizsardzības M. Viļķins saskata vēl citus ieguvumus. Vilkiem ir būtiska, neaizvietojama loma meža ekosistēmā. Uz Latvijas ceļiem samazinātos aļņu, briežu, stirnu un mežacūku izraisītu autoavāriju skaits. 2013. gadā bija 660 tādu gadījumu. Valsts mežos mazāk būtu postījumu, kuru novēršana gadā izmaksā aptuveni 6 miljonus eiro. Tāpat mazāk būtu sējumu postījumu. Jaunaudžu postījumi valsts mežu teritorijās no 4 500 hektāriem 2013.gadā šogad jau pieauguši līdz 7 000. Atjaunošanas izmaksas attiecīgi lēšamas 8,5 miljonu eiro apjomā. Taču arī mežinieku valdē un reģionālajās struktūrās daudzi ir mednieki, tādēļ par zaudējumiem kokrūpniecības nozarē, kas veido ievērojamu daļu eksporta, joprojām notiek konstruktīvas sarunas. Attiecībā uz vilkiem šādu diskusiju nav un nekad nav notikušas. – Mednieki vilku uztver kā meža ugunsgrēku, pēc kura pāri paliek tikai ragi un nagi, – M. Viļķins konstatē.

  9. Viņš piebilst, ka postījumi, kas rodas no šīs racionālās medību saimniecības, kas vairo savvaļas pārnadžus, aizvien aug augumā. Nu tiem jāpieplusē Āfrikas cūku mēris un līdz ar to arī apdraudējums cūkkopībai, jo tieši cūkgaļa veido ievērojami lielāko daļu no Latvijas iedzīvotāju gaļas koppatēriņa. – Cūku mēra izplatībai Latvijā ir radīti izdevīgi apstākļi, – uzskata M. Viļķins. – 1998.gadā ieviesa vilku populācijas monitoringu un intensīvās medības. Bet mežacūkas kopš 90. gadu otrās puses piebaro cauru gadu un no atļautā limita nomedī tikai pusi. Tā tas turpinājies arī pēc 2004. gada, kad Latvija iestājās ES.

  10. Zemkopības ministriju šajā laikā vadīja Mārtiņš Roze, Jānis Dūklavs, kurš arī ir mednieks, un Laimdota Straujuma. Medību daļu Valsts meža dienestā vadīja Jānis Baumanis, kurš ir pašreizējais Mednieku Savienības vadītājs un arī cūku mēra problēmas risinātājs. – Viņš saņem tūkstošus par informatīvo darbu ar medniekiem, bet, kad pats varēja reāli risku samazināt ar administratīvām metodēm, to nedarīja. Tieši pretēji – aizmiedza acis uz mežacūku piebarošanu, jo tās medniekiem ir gaļas ieguves avots, un nodrošināja vilku apšaušanu, jo tie samazinātu mežacūku skaitu, – piebilst vilku aizstāvis. Kad 2011.gadā J.Baumanis pēc mednieku apliecību viltojumu skandāla labprātīgi piespiedu kārtā pameta savu amatu, viņa vietā stājies Jānis Ozoliņš, kurš līdz tam bija Baumaņa vietnieks – labā roka. Pērn amatā stājās Valters Lūsis, kurš arī ir aktīvs vilku mednieks. – Maiņas ir notikušas, bet turpinās tā pati politika, – secina M.Viļķins.

  11. Taču mēri apritē uztur un izplata tieši mežacūkas. Fermās, veicot bioloģiskos drošības pasākumus, ne uzreiz, tomēr varētu panākt situācijas kontroli. – ES galvenais gaļas ieguves avots ir lauksaimniecība, nevis medniecība. Taču Latvijas mednieki apzināti vismaz gadus 15 kāpinājuši mēra risku un kaitējuši cūkkopības nozarei ne tikai Latvijā, bet arī citās ES dalībvalstīs, – uzskata M. Viļķins. Viņš norāda uz izmaksām, kas mērāmas miljonos, – par administratīvajiem un dezinfekcijas pasākumiem, tāpat izkaušanas izmaksas un kompensācijas. Zaudējumi ir ne tikai cūkkopjiem, bet arī lauksaimniekiem, kas audzē lopbarību, jo tā, kurā konstatēts mēra vīruss, vairs nav izmantojama.

    – Ja pārtiku iegūst no lauksaimniecības, tad savvaļas dzīvnieki jāliek mierā un jāļauj ekosistēmas procesus regulēt dabai, – konstatē M. Viļķins. Runājot par pieminētajām problēmām lauksaimniecībā, viņš ir pārliecināts, ka tās rada mednieki ar savu teoriju par likumīgām un zinātniski pamatotām vilku medībām.

    Sagatavoja Aija SEDLIŅA
    Limbažu laikraksts “Auseklis” 2015.gada 22.septembris 7.lapaspuse

  12. vispār kā jau neprofesionāla žurnāliste Ilze Pētersone veiksmīgi piemirsa, ka Pasaules Dabas Fonda Norvēģijas filiālē strādā Žaneta Andersone-Lilley, kas varētu šo to precīzāk pastāstīt par vilku ‘postījumiem’.

    Piemēram to, ka 2007. gadā no 2 miljoniem aitu 140 000 gāja bojā. 100 000 aitu nāves cēlonis nebija plēsēji, bet gan slimības, saindēšanās, noslīkšana u.c. 40 000 aitas novāca plēsēji, no kurām 10 400 uz tiņu rēķina, 10 000 – lūšu, un tikai 380 aitu uz vilku rēķina.
    bet tas, protams, netraucēs bļaustīties par vilkiem , kas nokož aitas kas ganās mežā.

    You cannot fix stupid
    😀

  13. uzjautrina, ka Latvijas mednieki nenogurstoši slavina malumedniecību kā tikumu, ja tā tiek attiecināta uz vilkiem un lūšiem. Tāpat viņiem patīk blefot un melot lai savu viedokli uzspiestu pārējai sabiedrībai.

    Labi, ka paši norvēģi uzskata savādāk un šogad 5 malumedniekus notiesāja un piesprieda cietumsodu – uz gadu un 8 mēnešiem. Cerams, ka Baumanis, Barviks un pārējie no jautrās kompānijas, nākamreiz, kad viesosies Norvēģijā tiks pieķerti malumedniecībā un attiecīgi notiesāti.

    Baumanis & Barviks ir subjekti, kuriem patīk notrallināt tūkstošus, kurus saņem par ‘mednieku informēšanu’ kā ar vismazāk efektīgākajiem paņēmieniem samazināt mežacūku skaitu, kuru centās maksimāli palielināt vismaz 15 gadus nobarojot visu cauru gadu un no limita nošaujot tikai pusi.
    🙂

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +7.0
Alūksne +2.0
Daugavpils +7
Saldus +7
Liepāja +7.0
Jelgava +7
Ventspils +6.3
Limbaži +4
Madona +5
Rēzekne +5
Draugiem Facebook Twitter Google+