Egils Līcītis: Valda valdīšanai aizejot 2
Neteiksim, ka piedzīvots leiputrijas veiksmes stāsts. Premjera Dombrovska četru gadu valdīšanā nenotika uzkāpšana zelta kalnos un nesasniedzām ideālu tiesiskuma valsti. Viņa pasaulīgā dzīves koncepcija, šķiet, vispār neparedzēja sasniegt paradīzi, bet visās lietās ieturēt vidusmēru un saglabāt līdzsvaru, īstenojot “step by step” bruņurupuča gaitas politiku, rāpties ārā no bedres, kur Latviju bija noveduši iepriekšējie kaklakungi. Atšķirībā no neskaitāmiem bezsmadzeņu populistiem mūsu politikā (Vācijas ārlietu ministrs bija tik laipns un aizdeva man šo delikāto apzīmējumu) Valdis Dombrovskis nelokāmi sekoja arhibīskapa Vanaga ieteikumam labāk runāt rūgtu patiesību, nevis murrāt politkorektas lietas. Kā lāčuks atnācis par premjeru, viņš pacēlās par politikas morālo līderi un ar neuzpērkama valstsvīra tēlu kaut nedaudz atjaunoja padzēstās ētikas mērus tēvzemē un godīguma normas politiskajā dzīvē. Pat Dombrovska kritiķi un nelabvēļi bija spiesti atzīmēt viņa dotības stabiluma nodrošināšanā un “mēslu savākšanā”, kaut viņi paši, ne plika graša vērti utubungas, protams, lielījās daudzkārt pārspēt šo “grāmatvedi”.
Salīdzinoši Dombrovska valdībām bija pamaz piedzīvojumu. Un noziegumu – ne vairāk kā melns aiz naga. Pa lielākai daļai bija jāatmudžina nodarījumi, ko šmaucēji savērpa, kā Latvijā saka, sashēmoja gadiem iepriekš. Valda valdības kungu sejas palika tikpat bālas un iekritušas kā parastu ļaužu, kurpretī agrākos laikos varasvīri pampa un pieblīda visu acu priekšā. Dombrovskis nedz sabāza kabatā, nedz iesēja lakatā, un varēja manīt, ka visām varām pietuvinātiem ložņām un dāvanlašiem laupīts viņu peļņas avots, proti, ne aizdarītas, bet krietni pievērtas durvis uz valsts kasi. No visiem pinekļiem gan netika vaļā, ne velti Dombrovskim ieteica biežāk cilāt divstobreni vai 40. dzimšanas dienā Repšes dāvināto sentēvu zobenu, lai paretinātu politspekulantu rindas. Bet tas nebija premjera iekšējā konstitūcijā, asus piparus viņš nesadeva.
Būdams nesabiedrisks cilvēks, Dombrovskis tomēr iemantoja vēlētāju cieņu. Citus bijušos premjerus un līderus tauta sūta bekot, bet “Vienotības” lokomotīve stāv uz sliedēm kā stāvējusi. Nav tikai zināms, kad un no kura perona aties. Bez šaubām, skolotais un uzvedīgais premjers bija mūsu gaismeklis arī Eiropā. Tā min, ka nākotnē Valdis spīdēšot tur. Esot pelnījis “atpūtu”, nepalikšot te kā četrās šaurās sienās ieslēgts ērglis. Kaut āriene apliecina garu valdības gadu algu – pāragri nosirmojušus deniņus –, Dombrovskis neizskatās pēc pārguruša maratonista, kura pēdējie spēki iztecējuši. Ja nu Valdis pie airiem rudenī turpinātu no tās vietas, kur viņu pārtrauca? Tas būtu ļoti lietderīgi, kad šajos bēdu laikos nelabais vairāk nekā jebkad jaucas latviešu darīšanās un tam ir dikten naski izpalīgi. Āre, pat zeltainie šakāļi esot Latvijā parādījušies!
Tātad galvenais vērtējums Valda Dombrovska darbam – valsts ir uzlabota, ar visiem lineāliem mērot. Dr. Apinis par viņa personīgo devumu ielika atzīmi “9”, es domāju, ka Valdis eksāmenu izturējis ar apaļu desmitnieku.
