Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. oktobris, 2013
Drukāt

Eksistenciāla grēksūdze
 (2)

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Režisores Indras Rogas Valmieras teātrī iestudētais “Doktors Živago” sevi piesaka ne tikai kā simboliska laikmeta panorāma, attēlojot teju pusgadsimtu plašus Krievijas vēstures procesus, bet arī kā cilvēcības emocionālā kardiogramma, pārliecinot, ka tad, kad no pašas vēstures palikuši vien kaili fakti, daudz vairāk par šo “zudušo laiku” spēj pateikt cilvēku subjektīvās atmiņas.

Krievu rakstnieka Borisa Pasternaka kulta romāns “Doktors Živago” savā sarežģītībā salīdzināms ar Mihaila Bulgakova “Meistaru un Margaritu” – abos darbos rodami dziļi personiski motīvi, kas ļauj tos lasīt it kā no diviem skatupunktiem – no vienas puses, literārās pieredzes, bet, no otras, – kā zināmu grēksūdzi, kurā līdzās objektīvām kvalitātēm spēcīgu emocionālu iespaidu atstāj arī paša autora personības konteksts.

Šķiet, Indra Roga iestudējumā par galveno motīvu izvēlējusies tieši otro – subjektīvos autora personības nospiedumus romānā. Ne velti izrādes programmiņa, kurā konspektīvi attēlots romāna sarežģītais sižets, būtiskākais komponents ir pelēkā “Živago dzejas burtnīca”, kurā lasāmi romānā publicētie Živago (lasiet – Pasternaka) rakstītie dzejoļi.

Arī jaunā aktiera Kaspara Zāles hiperjūtīgi spēlētais Živago vispirms ir dzejnieks, nevis zinātnieks. Živago skatuviskajā tēlā panākts teju neiespējamais – katrs vārds, ko aktieris izrunā, skan kā dzeja, tādējādi protagonists tiek pilnībā abstrahēts no “dzīves prozas”, kas skan visapkārt. Živago personības nepiemērotība ikdienišķajam fonam akcentēta aktiera monotonajā psihofizikā – katrs žests šķiet rūpīgi aprēķināts, lai neizšķiestu spēku bezjēdzīgām kustībām. Pretstatā apkārtējam pūlim Živago personībā galvenā ir garīgā kustība, kas ļauj šo tēlu, līdzīgi kā Pasternaka romānā, asociēt ar tādiem arhetipiem kā Hamlets vai Fausts. Hamletiskā tēma izvērsta arī romānā tikai pieminētā tēlā – Živago tēvā, kas izrādē Krišjāņa Salmiņa jūtīgajā atveidojumā ir neiztrūkstoši klātesošs katrā epizodē – vienlaikus sargājot, bet arī ar savu klātbūtni mokot, atgādinot par zudušo dzīves spožumu, kas līdz ar tēva bankrotu un tam sekojošo pašnāvību zudis kā nogrimusi Atlantīda.

Izrādes kompozīcija ieturēta savdabīgā grēksūdzes formā – tās centrā režisore novietojusi kādu nakti Živago dzīvē, kuru viņš pavada sarunās ar Streļņikovu – Živago liktenīgās sievietes Laras karā pazudušo vīru, kurš atgriezies dzīvē ar gluži citu identitāti un kļuvis par vienu no asiņainās revolūcijas “dzīvajiem ieročiem”. Kaspara Zāles un Imanta Strada varoņu saruna kļūst par atskaites punktu, no kura mums, skatītājiem, ļauts fragmentāri ielūkoties Živago (un līdz ar to – visas Krievijas likteņa) retrospekcijā.

Atšķirībā no Pasternaka romāna, kurā kā Krievijas likteņa simbols skaudri ierakstīta Lara, izrādē Elīnas Vānes varone neatstāj tik dziļi metafizisku iespaidu. Aktrise Laras tēlu no sākuma līdz beigām nospēlē maksimāli sakāpinātā emocionālā stāvoklī, kas liek just līdzi abu varoņu liktenīgās mīlestības īslaicīgumam, bet ne sasaistīt šo mīlestību ar kaut ko absolūtu vai pat dievišķu, kā tas ir Pasternaka darbā.

Režisorei ļoti smalki izdevies uz skatuves pārnest romāna sižetisko uzbūvi – skatuve visu izrādes laiku šķietami sadalīta vairākos paralēlos darbības plānos, kas, izvairoties no dekoratīvisma, ļauj izjust Pasternaka darbā ierakstītos līdzāspastāvošos sižetiskos slāņus. Lieliski strādā viss Valmieras teātra aktieransamblis – Agris Māsēns, Inese Ramute, Dace Eversa, Laura Siliņa, Māris Bezmers u. c.

Izrādē līdzās melodramatiski skaudrajām varoņu attiecībām, kurām režisore pievērsusi gana daudz uzmanības, vienlīdz būtisks ir skaudri eksistenciāls filozofisks vēstījums par 
mākslinieka un laikmeta attiecībām. Ar gluži šekspīrisku vērienu izrādes vizuālajā līmenī nolasāma metafora par vēsturi kā nemitīgā kustībā esošu mehānismu, kas savā ceļā “nopļauj” jebkādu cilvēka individualitātes potenciālu. Mārtiņa Vilkārša konceptuālā scenogrāfija, ko papildina mākslinieces Annas Heinrihsones pieskaņotās toņu gammās veidotie kostīmi un gaismu mākslinieka Igora Kapustina ekspresīvie gaismu akcenti, šķiet dzīvojam un elpojam neatkarīgi no aktieru skatuviskās eksistences. Sākotnēji greznā nama fasāde, kura logos paralēli skatuves priekšplānā izspēlētajai darbībai redzama daudzu cilvēku dzīves ikdiena, pamazām tiek “nolobīta”, atstājot vien kailu, melnu dēļu siluetus – kā trauslo robežu starp labo un ļauno, gaismu un tumsu, dzīvi un nāvi.

Mārtiņa Vilkārša radītais izrādes metafiziskais skatuves noformējums ar pūlēm liek noticēt tam, ka uz skatuves redzamais ir tikai mākslas darbs. “Doktors Živago” atstāj satricinošu, neizdzēšamu emocionālo iespaidu.

Borisa Pasternaka “Doktors Živago” Valmieras Drāmas teātrī


Režisore, tulkotāja un dramatizējuma autore  – Indra Roga, scenogrāfs –  Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone, horeogrāfe – Inga Raudinga, izrādē skan Artura Maskata un Bulata Okudžavas mūzika.

Lomās: Kaspars Zāle, Imants Strads, Elīna Vāne, Ieva Puķe, Agris Māsēns, Mārtiņš Meiers, Kārlis Neimanis u. c.

Tuvākās izrādes: 19. un 20. oktobrī.

Viedokļi



Sabīne un Valdis, rīdzinieki: “Mēs speciāli braucām uz Valmieru, lai redzētu mūsu iecienītās režisores Indras Rogas uzdrošināšanos. Diezgan garā izrāde pagāja kā mirklis, un esam gandarīti par aktieru sniegumu, īpaši uzteicot Rogas izvēli – Živago lomā jauno aktieri Kasparu Zāli. Ļoti spilgts tēlojums, protams, Elīnai Vānei un Ievai Puķei. Savukārt Artura Maskata un Bulata Okudžavas mūzika paņēma savā varā ar tādu smeldzīgumu, ka brīžiem sariesās acīs asaras: par cilvēku likteņiem, par negribēto ieraušanu karos, par sāpēm, un tajā pašā laikā laimi un spēju izdzīvot un mīlēt.”

Andrejs Vībotne, pensionārs, bijušais izsūtītais: “Es zinu, ko nozīmē alkas dzīvot, ja tev pašam ir visu laiku jāatrodas nežēlīgā, pazemojošā un ļaunuma pilnā atmosfērā, kā bija mūsu ģimenei tālajā Amūras apgabalā… To redzēju arī iestudējumā, un paldies aktieriem, kuri ļāva šīs alkas saprast. Man gan brīžiem šķita, ka iet drusciņ par skaļu, bet teātris ir teātris. Esmu lasījis Borisa Pasternaka romānu “Doktors Živago”, tāpēc, protams, Živago – tātad daļēji arī paša rakstnieka un personāžu likteni – izdzīvoju ar citādām izjūtām, ar savu izpratni. Taču līdz ar to arī izrādi varēju uztvert saprotamāk.”

Sagatavojusi Ilva Misiņa

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+