Bioloģijas skolotāja Daiga Martinsone jau bērnībā rotaļājās ar klases žurnālu 0
Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas bioloģijas kabinets iekārtots kā aizraujoša izziņas telpa. Pēc nesen notikušās stundas – uz grīdas evolūcijas ceļš, uz palodzēm – trauki ar augiem, kam jāizaudzē saknes. Pilni plaukti visdažādāko vulkānu modeļu, ar kuriem iespējams uzskatāmi parādīt izvirdumu. Pie sienām – kabineta saimnieces, bioloģijas skolotājas Daigas Martinsones pašas fotografētie skaistie dabas foto. Decembrī D. Martinsone saņēma Ekselences balvu kā visradošākā bioloģijas skolotāja.
– Kur smeļaties idejas radošām stundām?
D. Martinsone: – Liela nozīme tam, ka mūsu skola darbojās projektā “Dabaszinātnes un matemātika”. Tajā iesaistītie skolotāji septiņu gadu laikā izgājuši cauri otrai augstskolai: bija iespēja vērot kolēģu stundas un pašai rādīt savas stundas, analizēt redzēto, izstrādāt mācību materiālus, piedalīties semināros. Kolēģa ideju gan nekopēju, bet attīstu. Redzu, ka divas trešdaļas no Ekselences balvas pretendentiem bijuši iesaistīti šajā projektā un viņi jūtas droši radošā darbā.
– Vai pēdējo gadu laikā mainījāt savu darba stilu?
– Noteikti. Savulaik, kad tikko sāku strādāt, svarīgākais bija panākt, lai skolēns apgūtu jēdzienus, iegūtu pamatzināšanas un varētu izpildīt rak-stiskus uzdevumus. Tagad pat trešdaļu stundu laika veltām pētniecībai, modeļu izgatavošanai, zīmēšanai. Arī vienā no konferencēm stāstīju kolēģiem par to, kā mācībās izmantot modeļus. Skolēni paši gatavo plaušu, hidras un citus modeļus, šādi apgūstamo vielu vairāk izdzīvojot caur sevi.
– Vai galu galā skolēns arī apgūst teoriju?
– Lielākā daļa – jā. Turklāt, pateicoties radošām metodēm, skolēns mācību vielu izprot labāk, nevis mehāniski iekaļ kā kādreiz. Eksāmenā jau vairs arī neprasa tik stingri atskaitīt jēdzienus. Uzdevumi sastādīti tā, ka, tos risinot, vairāk nepieciešama izpratne, zināšanu izmantošana un radoša pieeja.
– Kādreiz bija tā: jo precīzāk atstāstīja grāmatas tekstu, jo labāku atzīmi skolēns saņēma.
– Tagad toties no mācību grāmatas virzāmies arvien tālāk. To, protams, var lietot, bet uzdevumus dodu tādus, ka nevar iztikt tikai ar grāmatas tek-stu – jāliek klāt izdoma: jāsalīdzina, jāanalizē. Pamatlietas, protams, jāzina joprojām.
– Kādēļ ir tā: kaut arī mācību kabineti modernizēti, metodes kļuvušas radošākas un dabaszinātņu skolotāji parasti stāsta, ka stundās bērni darbojas labprāt, tomēr joprojām pārāk maz skolu absolventu kārto centralizētos eksāmenus dabaszinātnēs un izvēlas šo nozari studēt?
– Tādēļ, ka dabaszinātnes tomēr ir ļoti sarežģītas un to apguve prasa piepūli. Sociālajās un humanitārajās zinātnēs, manuprāt, var iztikt ar mazāku zināšanu apjomu, tur galvenais ir prast runāt, izteikt savas domas. Tikmēr ķīmijā un fizikā jāzina konkrētas lietas, jāspēj veikt matemātiskos aprēķinus. Sevi piepūlēt cilvēkam īsti negribas, ja vien neredz spēcīgu motivāciju. Šanhajas skolēni tikko parādīja visaugstākos rezultātus starptautiskā salīdzinošā pētījumā. Domāju, tas ir tāpēc, ka tur ir milzīga konkurence: lai izsistos cilvēks ir spiests mācīties. Ja to nedarīs, paliks maznodrošinātā slānī.
– Pie mums jau it kā ir līdzīgi: tāpat jāmācās, lai kaut ko sasniegtu.
– Tomēr konkurence nav tik liela, līdz ar to daudziem bērniem nav tik liels cīņasspars. Viņi redz, ka ir daudzas jomas, kurās potenciāli var labi pelnīt un kas izskatās vieglākas. Piemēram, Juridiskā fakultāte – manos jaunības laikos tā noteikti nebija tik populāra kā šodien. Daudzi mūsu skolēni aizgājuši uz Banku augstskolu, jo bankās taču arī var labi pelnīt. Jauniešus interesē ekonomika, uzņēmējdarbība un datorzinības. Tomēr ik gadu divi trīs absolventi aiziet studēt medicīnu vai kādu no dabaszinātnēm. Trīs mani pēdējo gadu skolēni absolvējuši tieši Bioloģijas fakultāti, un pēdējo 15 gadu laikā skolēnu interese par bioloģiju tomēr augusi.
– Vai jūtat, ka ikdienā jūsu darbu novērtē?
– Jā, piemēram, nesen saņēmu pateicības vēstuli no kāda skolēna mammas. Viņa rakstīja, ka jūtot: meitu ļoti ieinteresējušas dabaszinības. Skolēniem bieži lūdzu uzrakstīt stundas vērtējumu, lai uzzinātu, ko viņi tajā ieguvuši. No trim metodēm – laboratorijas darbiem, modeļu veidošanas un plakātu izveidošanas – skolēniem visvairāk interesē laboratorijas darbi. Par tiem viņi liek visaugstāko vērtējumu – 7, citas metodes tomēr novērtē zemāk.
– Vai varat aprakstīt kādu laboratorijas darbu?
– Apmēram puse laboratorijas darbu bioloģijā ir vērsti uz sevis izpēti. Piemēram, sava redzeslauka mērīšana: centrālā un perifērā.
– Vai tad tādiem pētījumiem nevajag īpašu aparatūru?!
– Nē, pats no papīra var izgatavot transportieri ar iedaļām. Mums ir iekārtas, lai laboratorijas apstākļos skolēni varētu noskaidrot savu plaušu tilpumu, izmērīt asinsspiedienu. Pētām arī, piemēram, auga šūnas. Šķiet, ka vislabāk gan skolēniem patīk paša, nevis citu organismu izpēte.
– Skolotājiem gan Latvijā tagad nav tie vieglākie laiki: algas mazas un arī skolotāja darba prestižs krities.
– Tā ir, bet es piekrītu projekta “Dabaszinātnes un matemātika” vadītājai Dacei Namsonei, kura vienmēr uzsver, ka skolotājs pats veido savas profesijas prestižu. Kāpēc gan lai skolotāja darbs nebūtu prestižs? Tas ir gana sarežģīts, mēs strādājam interesantu un svarīgu darbu.
Līdz ar Ekselences balvu saņēmu 1000 latu prēmiju. Mazākajiem skolēniem tā liekas liela summa, viņi ar apbrīnu jautā: “Vai jūs tiešām laimējāt 1000 latus?” Tas ir būtiski, ka skolēni redz: skolotājs var saņemt arī tādu atalgojumu, nevis tikai visu laiku cīnīties par kārtējo nelielo algas pielikumu un sūdzēties, ka par maz maksā. Diemžēl tā nu ir, ka zemās algas dēļ daļai sabiedrības skola šķiet pēdējā vieta, uz kuru iet strādāt. Gribētos, lai būtu kā Somijā, kur algas pedagogiem ir lielas un pēc darba vietas skolā ir rinda. Runājot tieši par manu atalgojumu, uzskatu, ka pelnu adekvāti. Lai gan strādāju vairāk nekā “parastais” skolotājs: nekad neesmu strādājusi mazāk par divām slodzēm.
– Tā jau var pārstrādāties!
– Kad ieeju darba ritmā, asinis riņķo straujāk un darbs veicas labi. Ar to gan negribu teikt, ka visiem skolotājiem vajadzētu strādāt tik lielu slodzi. Jo man pietrūkst laika, lai kvalitatīvi sagatavotos stundām. Pa šiem gadiem sakrājies daudz mācību materiālu. Gribētos tos visus kārtīgi izpētīt, bet laika trūkuma dēļ sanāk izmantot tos, kas tuvāk. Tāpēc labāk, protams, būtu, ja adekvātu atalgojumu varētu nopelnīt, strādājot tikai 20 kontaktstundas un tikpat darba laika izmantot, lai gatavotos stundām.
Bet ne jau tikai algā ir problēma. Skolotāji, kuri darbojas projektā “Dabaszinātnes un matemātika”, ir privileģēti, jo bijušas daudzas iespējas mācīties, apmainīties ar pieredzi, piedalīties radošās darbnīcās. Citu priekšmetu skolotājiem šādu iespēju ir mazāk vai nav nemaz. Tāpat pie Ekselences balvas ir iespēja tikt tikai bioloģijas, matemātikas, fizikas un ķīmijas skolotājiem. Humanitāro priekšmetu skolotāji man ir teikuši, ka viņiem arī gribētos līdzīgas iespējas. Izglītības ministrijai būtu jādomā, kā veicināt skolotāju izaugsmi.
– Kāpēc savulaik nolēmāt kļūt skolotāja?
– Mani vecāki bija skolotāji. Kaut arī vēlāk viņi amatu mainīja un aizgāja strādāt vadošos amatos, pedagoga darbs mani ieinteresēja jau kopš bērnības. Mamma bija atnesusi mājās tukšu klases žurnālu, un man ar to ļoti patika spēlēties. Tomēr uzreiz pēc studijām par skolotāju nekļuvu: vispirms devos strādāt zemkopības institūtā zinātnisko darbu. Studiju laikā no skolas biju attālinājusies un secinājusi, ka pedagoga darbs varētu būt pārāk grūts. Likās, ka zinātniskais darbs būs mierīgāks. Tā arī bija. Taču, kad man piedāvāja nākt uz šo skolu, eksperimentālā kārtā piekritu. Tā eksperimentēju jau 27 gadus. Skolā man patīk tas, ka ir sajūta: darba diena paskrien ātrāk nekā institūtā, kur katru dienu bija jādara viens un tas pats – jādarbojas ar mēģenēm. Skolotāja darbā visu laiku nepieciešams nodarbināt gan savu, gan arī skolēnu prātu. Man patīk tā sajūta, kad apzinos: viņu prāts ir iedarbināts.
– Dzirdēts, ka skolotājiem jācīnās, lai bērnus piespiestu mācīties.
– Jā, dažkārt ir šī cīņa. Taču gadu gaitā uzkrātā pieredze liecina, ka ar visiem šo cīņu nemaz nevar izcīnīt. Tad gandarījumu gūstu darbā ar bērniem, kuriem bioloģija patīk un interesē. Priecājos par brīžiem, kuros bērniem, kam it kā nav intereses par bioloģiju, šī interese tomēr uzplaiksnī. Taču nevar noliegt, ka skolotājiem jāstrādā paaugstināta stresa ap-stākļos. Diemžēl ir agresīvi skolēni, par kuriem nekad nevaru iepriekš zināt, kādā noskaņojumā šodien ienāks klasē. Bet skolotājam jābūt kā psihologam – jānomierina skolēns un arī pašam jāsaglabā aukstasinība.
