Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
22. decembris, 2015
Drukāt

Eksperiments ar vētru

Publicitates (Gata Priednieka-Melnača) fotoPublicitates (Gata Priednieka-Melnača) foto

Izrādes laikā rodas iespaids par pagrīdes metālistu "tusiņu", kura atvērtajā struktūrā pārsteidzoši labi iederas arī rainiskie uzsaukumi.

Enerģētiski uzlādētā “Vētras sēja” ir Valmieras Drāmas (VDT) teātra un režisora Reiņa Suhanova Aspazijas/Raiņa dzejas triloģijas noslēdzošā daļa – pēc izrādēm “Bērns, vārdā Rainis” un “Sarkanās puķes”.

Šoreiz izrādē piedalās trīs aktieri Māris Bezmers, Mārtiņš Meiers un Kārlis Neimanis. Viņi, kopā ar režisoru iemiesojot Raiņa 1905. gada dzejoļu krājuma liriku, izvēlējušies izaicinošu izrādes formu. Lauzta jebkāda dramaturģiska struktūra, nepastāv zāles un skatītāju dalījums, nav ievēroti kompozicionāli likumi utt. Tas darīts apzināti. R. Suhanovs jau iepriekš medijos brīdinājis par topošās izrādes žanru, kur disharmoniju raisīs aktieri, viņi “kaut kādā ziņā skrapšķēs cits gar citu”. Pieteiktā ekspresīvā iecere, kur skaņas radīs cirvis, zāģis, akmens, intriģē.

Tomēr, pretēji gaidītajam, pirms izrādes tumšinātā (vislielākie aplausi gaismu māksliniekam Dāvim Burmeistaram ekspresīvās melnbaltās partitūras dēļ visas izrādes garumā) zāle pildīta ar jūtīgi intīmu atmosfēru. Skanot grupas “The Beat­les” dokumentālam skaņu celiņam, atrodamies muzikāla ieraksta mēģinājumā, kad balss (šķiet, Pols Makartnijs) vēlreiz un vēlreiz atkārto melodijas “Yesterday” sākumu, meklējot precīzāko toni, instrumentāriju. Izrādes ievads ir harmonisks, pat mājīgs un acīmredzot tāds, pret ko protestē “Vētras sēja”. Asi metāliski sitieni pārrauj meditatīvā mēģinājuma gaisotni, parādās trīs vīri melnās maskās, kas postamentēti augstu virs skatītājiem. “Mesti ir kauliņi, brāžat uz priekšu, viesuļi,” viņi izkliedz dzejas rindas, raisot agresīva uzbrukuma draudus.

Ekspresīvais lādiņš un aktieru pašatdeve ir augsta, taču saglabājas atklātā mēģinājuma sajūta. Varbūt tāpēc, ka lielākoties – deviņdesmit procentu – aktieri dzeju lasa no lapām un tādēļ, ka izskan daudz kas cits, ne tikai ekspresīvs pārmetums mietpilsoniskai apcerei, apsūdzība liekulīgai politikai, ne tikai svēts patoss (dažos fragmentos asociējot ar Raiņa “Daugavas” iestudējumu 1988. gadā Valentīna Maculēviča režijā, kas manifestēja neatkarīgas Latvijas valsts ideju), bet arī apjukums, strupceļa sajūta un mehāniska tveršanās pie vārdiem. Ik pa brīdim pirms dzejas rindām skan skolnieciska preambula: “Kā Rainis mūs māca…”, it kā gaidot, ka dzeja pateiks priekšā īsto dzīves scenāriju.

Spilgta un izjusta ir 
M. Meiera epizode par liela notikuma priekšnojautām Dziesmu svētku estrādē, kas jēdzieniski cieši saslēdzas ar dzeju: “Lūk, sarkani kāvi; Debesīs mācas; Pauž karu, postu un nāvi!” Priekšnojautas par pasaules apdraudētību “pieslēdz” aktieri kā mediatoru kādai enerģijas strāvai, ļaujot baterijas uzpildīt arī skatītājiem. Tāds spēles paņēmiens dominē “Sarkanajās puķēs”, taču “Vētras sējā” nav konsekvences. Iedarbīgs pirmajā daļā ir K. Neimaņa nospēlētais 2009. gada 13. janvāra grautiņu dalībnieka konkrētais tipāžs. Parupji un tieši viņš lamā birokrātijas absurdumu par bezjēdzīgām krimināllietām, un šoreiz konkrēti un iedarbīgi skan Raiņa dzeja: “Tā nevar palikt, tā nepaliks.”

Pirmajā daļā no tribīnes gluži kā mītiņa skatītājus uzrunā oratori, bet otrajā daļā darbība turpinās uz estrādes, skanot pašsacerētiem dziesmu fragmentiem, kas apraujas pēc dažiem akordiem. Muzikālie fragmenti ir žanriski raibi – no liriskas impresijas līdz bungu solo. Lai arī dziesmu secībā nav mērķtiecības, dziedot raisās patiesa personiskā saķere ar Raiņa dzeju. Atdzīvojas arī skatītāja līdzpārdzīvojums, jo emocionālie tuvplāni ļauj pirmās daļas melnajās bezpersoniskajās figūrās ieraudzīt atšķirīgo – 
M. Meiera traģigrotesku, 
K. Neimaņa naivo aizvainojumu un M. Bezmera smalko liriku un ironiju –, kā arī citas žanra kombinācijas.

Izrādes laikā rodas iespaids par pagrīdes metālistu “tusiņu”, kura atvērtajā struktūrā pārsteidzoši labi iederas arī rainiskie uzsaukumi (“Labāk ir negaidīt daudz; Neprasīt, nelūgties – ņemt”, “Visu zemju vārgdieņi – savienojieties!”). Šeit vietā aktuālo pasaules notikumu atsauces uz Ukrainas politiskajiem notikumiem, bēgļu krīzi, Parīzes teroru, kas pārsteidzoši līdzīgas simts gadus senam vēstures noskaņojumam.

Brīžiem šķiet, ka nepareizība un destrukcija ir pašmērķīga un atbalsojas tikai četrās sienās. Tomēr šādai eksperimentālai izrādei ir augsts risks. Neapšaubāmi, ieguvums ir pieteiktās idejas – dzeja kā sabiedrisko notikumu komentārs, dzeja kā iekšēju šaubu un pretrunu mirkļi, dzejas valoda kā bagātinoša un paplašinoša telpa.

Priecē ziņa par Valmieras teātra iestudējuma “Vētras sēja” viesizrādēm Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mājā “Zirgu pasts”, kur galvenā auditorija ir studenti. “Izrāde jauniem cilvēkiem,” ar šādu žanra apzīmējumu gribas papildināt režisora Reiņa Suhanova radīto apakšvirsrakstu “Kliedziens 1 daļā”, jo jaunībā skaļums visbiežāk nozīmē protestu. Ceru, ka tieši jaunieši uztvers izrādes skaļuma virstoni – garīgo maksimālismu, un jaunības tiesības protestēt pret jebko atbalsosies katra skatītāja konkrētajās pārdomās.

 

Uzziņa

Rainis, “Vētras sēja”, ­iestudējums Valmieras Drāmas teātra zālē LMT Mansards.

Režisors: Reinis Suhanovs.

Lomās: Mārtiņš Meiers, Māris Bezmers, Kārlis Nei­manis.

Nākamās izrādes: 15. janvārī (VDT), 16. janvārī (viesizrādes LKA “Zirgu pastā”).

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+