Ekspertes: Kāpēc rūpīgi apsveram automašīnas iegādi, bet politiķus izvēlamies nepārdomāti? 4
Autores: Aiga Ārste-Avotiņa, Personāla atlases tīkla AMROP vadošā partnere, Ilona Baumane-Vītoliņa Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes vadošā pētniece, asociētā profesore
Jebkurā sabiedrībā valda sava hierarhija, taču principi, kuri veido šo hierarhiju, mēdz atšķirties.
Lai tos saprastu, vispirms ir jāizprot konkrētās sabiedrības elites veidošanās pamatprincipi. Vēsturiski eliti parasti veidojuši tie, kas uzņemas atbildību un veic svarīgākos pienākumus sabiedrības labā.
Vai politiķus un biznesa vadītājus var vērtēt pēc vieniem un tiem pašiem kritērijiem? Un kas būtu jāņem vērā, izdarot izvēli par labu kādam no politiķiem?
Senajā Grieķijā eliti veidoja visrūdītākie karavīri, kuri allaž bija gatavi pakļaut savu dzīvību briesmām.
Cīņā uzvarējušie devās mājup ar vairogiem rokā, savukārt kritušos pārnesa uz vairogiem. Lai stātos pirmajās rindās, ir vajadzīga patiesa drosme.
Kas ir raksturīgākās līderu prasmes mūsdienās?
Vai mūsdienās līderi ir tie, kuri ziedo sevi sabiedrībai un nebaidās peldēt pret straumi?
Politiķiem un uzņēmumu vadītājiem īstenībā ir daudz kopīgu iezīmju. Kā vieniem, tā otriem jāuzņemas vadība un milzīga atbildība par saviem lēmumiem, kas ietekmēs daudzu cilvēku dzīvi nākotnē.
Gan uzņēmumu vadītājiem, gan politiķiem jāprot domāt radoši, jābūt gana drosmīgiem un spējīgiem rast risinājumus sarežģītās situācijās.
Ņemot vērā šādu atbildības apjomu, varam pieņemt, ka uzņēmumu vadītāju un politiķu atlases kritērijiem kopumā vajadzētu būt visai līdzīgiem.
Gan spējīgam uzņēmuma vadītājam, gan veiksmīgam politiķim jābūt apveltītam ar analītisku prātu un kritisko domāšanu, lai sekmīgi pārstrādātu lielu sarežģītas informācijas apjomu un izprastu dažādu sociālekonomisko procesu cēloņus un sekas.
Turpretī rezultāti un sniegums, pēc kuriem tiek vērtēti uzņēmumu vadītāji vai politiķi, krasi atšķiras.
Uzņēmējdarbībā panākumi galvenokārt tiek mērīti peļņā vai zaudējumos, savukārt politiskās darbības rezultāts ir krietni daudzpusīgāks – tas skar ne vien ekonomisko izaugsmi, bet arī sabiedrības attīstību daudz plašākā nozīmē.
Tādējādi var pieņemt, ka politiķiem vajadzētu būt pat gudrākiem nekā uzņēmumu vadītājiem. Lai gan sastopami arī ļoti gudri cilvēki, kuri nav ieguvuši augstāko izglītību, formālo izglītību var izmantot kā līdzekli, lai novērtētu šādas dotības – atzītas universitātes grāds visbiežāk liecina par spējām un vēlmi strādāt ar sarežģītu informāciju.
Runājot par atšķirīgo, varam apgalvot, ka uzņēmēji var daudz brīvāk izvēlēties līdzekļus vai paņēmienus savu mērķu sasniegšanai.
Protams, arī uzņēmējus ierobežo sabiedrības spiediens un korporatīvā sociālā atbildība, kā arī viņu rīcības tiešās un netiešās sekas, tomēr daudz mazākā mērā nekā politiķus.
Pēdējiem jārēķinās ar daudz plašāku ieinteresēto personu loku un allaž jācenšas rast kompromisu – vismaz tā tas pieņemts demokrātiskās sabiedrībās.
Politiķiem ir jārod kopīga valoda ne vien ar citām politiskajām partijām, bet arī savā komandā, kurā uzticība konkrētai politiskajai grupai vai idejai var būt pat svarīgāka par efektivitāti un rezultātu sasniegšanu.
Uzņēmējdarbībā un politikā atšķirīgi tiek uztverts arī rezultāta jēdziens.
Teorētiski politiķiem savā darbībā daudz biežāk būtu jāietver arī nākotnes plāni, vēlams, ilgstošiem periodiem, tomēr realitātē politiķus nereti interesē vien vēlēšanu cikli un viņiem daudz nerūp, kas notiks pēc 15 vai 20 gadiem.
Vēlēšanas un vēlme tikt ievēlētam ir daudzu politisko lēmumu pamatā, tādēļ nepopulāru lēmumu pieņemšana ir ļoti sarežģīta, jo tad politiķis, visticamāk, netiktu ievēlēts atkārtoti.
Spēja pieņemt nepopulārus lēmumus norāda uz harismu vai iedvesmojošas vadības iezīmēm, kas sabiedrībā ir diezgan reti sastopamas, tomēr ārkārtīgi nepieciešamas gan biznesa, gan politiskajiem līderiem.
Ja vēlamies panākt ilgtspējīgus rezultātus, vismaz runājot par mūsu valsti, politikā būtu jāpieņem arvien vairāk nepopulāru lēmumu.
Šajā ziņā biznesā jau atkal ir krietni vienkāršāk pieņemt izšķirošus lēmumus un ieviest izmaiņas, jo skaitļi un racionālas finanšu analīzes parasti norāda, kā jārīkojas, lai sasniegtu lielāku peļņu.
Bet sabiedriski aktuālos jautājumos, tātad arī politiskajā sfērā, ir daudz sarežģītāki jautājumi, piemēram, sabiedrības novecošana, iedzīvotāju skaita samazināšanās lauku reģionos, nepieciešamās izglītības un veselības aprūpes reformas utt.
Tas savukārt liek rēķināties gan ar ekonomiskajiem, gan uz sabiedrības labklājību vērstajiem apsvērumiem.
Tādēļ gan vadītājiem, gan politiķiem jāpiemīt ne tikai izcilām analītiskajām prasmēm, bet arī skaidri jāizprot situācija un tās konteksts, kā arī jāspēj precīzi novērtēt cilvēku jūtas un emocijas, kuras ir īstais cilvēka uzvedības virzītājspēks.
Vienā vārdā to var saukt par dzīves gudrību, un to ir visai grūti novērtēt vai izmērīt, taču ir iespējams novērtēt pieņemto lēmumu piemērotību situācijai pēc tam, kad pagājis zināms laiks un, balstoties uz tā, spriest, vai konkrētais lēmums vai rīcība bijis atbilstošs.
Visās kultūrās un tradīcijās dzīves gudrība parasti tiek piedēvēta vecāka gadagājuma cilvēkiem, tādējādi radot pieņēmumu, ka gudri lēmumi radušies lēmēja personīgās pieredzes un dzīvesgājuma rezultātā.
Šī iemesla dēļ pieredze vadošos amatos un personāla vadībā ir būtisks kritērijs, kurš jāņem vērā, izvēloties gan uzņēmuma vadību, gan politiķus.
Līderi – neatkarīgi no tā, vai tie ir politiķi, vai uzņēmumu vadītāji – nedrīkst ignorēt viedokli, kuru pārstāv vairākums viņu atbalstītāju.
Trampa fenomens liecina par to, ka sabiedrībai ir apnikuši nekompetenti līderi.
Tādēļ pēdējā laikā popularitāti ieguvis piezemēts un uz iedzīvotāju interesēm vērsts politiskās vadības stils ar mazāk izteiktām statusa atšķirībām, kurā padotie jeb elektorāts tiek uzklausīti, kļūdas tiek atzītas un līderis ir gatavs mainīt stratēģiju, ja tas ir nepieciešams.
Tādējādi iespējams secināt, ka gan politiķu, gan uzņēmumu vadītāju novērtēšanai kritēriji ir līdzīgi, taču tajā pašā laikā politiķu darbības lauks ir sarežģītāks, ar lielākiem ierobežojumiem un nepieciešamību stingri ievērot noteikumus.
Tas varētu norādīt uz to, ka politiķiem jābūt labāk kvalificētiem un izglītotiem nekā uzņēmumu vadītājiem, lai gan realitātē tā diemžēl ne vienmēr notiek.
Galvenie kandidāta vērtēšanas kritēriji gan politikā, gan uzņēmējdarbībā ir analītiskās un kritiskās domāšanas spējas, gudru un drosmīgu lēmumu pieņemšana, kā arī iepriekšēja pieredze vadošā amatā un zināšanas attiecīgajā nozarē.
Ja palūkojamies uz politiķiem, kuri iegūst visvairāk balsu rietumvalstīs, iespējams secināt, ka diemžēl vēlētāji šos kritērijus neņem vērā.
Internets un sociālie mediji veido efektīvu platformu, caur kuru manipulēt ar vēlētājiem, izmantojot populistiskus saukļus un lētus solījumus, kuri apdraud demokrātiskās vērtības un liek pašos pamatos apšaubīt tādus jēdzienus kā sociālā vienlīdzība un visu vēlētāju tiesības piedalīties politisko lēmumu pieņemšanā.
Ja pašreizējā politiskā populisma tendence turpināsies arī nākotnē un vēlētāji turpinās balstīt savus politiskos lēmumus uz emocijām tā vietā, lai racionāli un kritiski izvērtētu katru politisko kandidātu, sekas var būt postošas.
Latvijas tauta ir bagāta ar spēcīgiem un talantīgiem cilvēkiem visās dzīves jomās.
Ir pienācis laiks šiem cilvēkiem aktīvi iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, lai kopīgi atrisinātu pašreizējās problēmas un sniegtu Latvijai drošu un skaistu nākotni.
