Foto: Fotolia

Eksperti: Ir pamats sašust par vardarbību pret sievietēm Latvijā, neatkarīgi no tā, vai mums ir bēgļi 24

Patlaban sabiedrība šausminās par Vecgada naktī Vācijā notikušajiem uzbrukumiem sievietēm, taču Latvijā pamatoti varētu sašust par sieviešu ikdienu un vardarbību pret viņām, neatkarīgi no tā, vai mums ir bēgļi vai nav. Tā liecina ekspertu teiktais raidījumam “LNT Ziņu TOP 10”.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Eksperti vardarbības apmērus pret sievietēm Latvijā dēvē par šokējošiem un jau pašreizējā situācijā saskata vairākas problēmas. Bet, pēc tiesībsargājošo iestāžu pārstāvju atzītā, Ķelnei līdzīgos gadījumos seksuālās vardarbības pierādīšanas procesā varētu būt problēmas.

Sieviešu centra “Marta” vadītāja Iluta Lāce apgalvo, ka Latvijā vardarbības apmēri pret sievietēm ir šokējoši un tie mūs Eiropā izvirzījuši līderos. Fizisku vai seksuālu vardarbību Latvijā pieredzējuši 40% sieviešu. Turklāt lielākā daļa bailēs no vardarbības savu ikdienas dzīvi pielāgo tā, lai no tās izvairītos – neiet viena, vēlu vakarā, piedomā, kā ģērbties, uzvesties, lai nenonāktu provocējošā un divdomīgā situācijā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tomēr tas, ko uzzinām no dažādiem statistikas datiem un pētījumiem, ir tikai aisberga redzamā daļa.

“Tas, kas mani satrauc: nereti no tām institūcijām, kurām būtu jāsniedz atbalsts un palīdzība, šī palīdzība ir neatbilstoša, ir sievieti vainojoša attieksme. Pirms diviem gadiem mums bija atklāta sarakste ar Ģenerālprokuratūru, kur klaji tika pausti viedokļi, ka sieviete, ja tikusi izvarota, ir pati vainīga, neatbilstoši apģērbusies vai lietojusi alkoholu un tas bijis par pamatu,” atstāstīja Lāce.

Sociālantropoloģe Aivita Putniņa spēj tikai pabrīnīties par pašmāju iedzīvotāju liekulību, uzskatot, ka seksuālie noziegumi pret sievietēm Latvijā kļūs aktuāli vien ar imigrantu uzņemšanu. Šāds viedoklis viņai radies, piedaloties bēgļu atbalsta piketā.

“Seksuālās uzmākšanās tēma un izvarošanas tēma bija pašas galvenās, kuras šī mītiņa pretinieki mēģināja runāt, un viņi to darīja ļoti seksuāli aizskarošā veidā,” secināja Putniņa. Viņasprāt, sabiedrība šausminās par notikušo Vācijā, bet pamatoti varētu sašust par sieviešu ikdienu tepat, neatkarīgi no tā, vai bēgļi mums ir vai nav.

“Lielā mērā arī mums uz ielas – ja redz kādu uzmākšanos, iereibušu puišu bariņš mēģina runāties ar meitenēm, cilvēki ko parasti dara? Pasmaida, nu jaunie cilvēki, jaunatne, varbūt tur pat kaut kas labs sanāks. Proti, mēs uz šīm lietām esam skatījušies kā uz ļoti dabiskām – visi vīrieši piedzeras un sievietēm izrāda uzmanību un kas tur tāds sevišķs. Tas, ka ir brīdis, kad tā uzvedība var kļūt bīstama un tā ir bīstama, mēs tikai to tagad pamanām, kad to ieraugām citā perspektīvā,” uzskata Putniņa.

Reklāma
Reklāma

Psihoterapeite Marija Ābeltiņa, kas gan savā privātpraksē, gan krīzes centrā “Skalbes” gadiem ir uzklausījusi no vardarbības cietušo sieviešu stāstus, norāda, ka pie mums sistēmiskā attieksme, ka sieviete ir aizsargājama, vēl tikai veidojas.

“Ir pavisam traģiski gadījumi, kad paši tiesībsargājošo iestāžu darbinieki ir vardarbīgi. Tad ir ļoti grūti. Ja nāk šādu cilvēku sievas, kurām tīri objektīvi vairs nav, kur griezties, jo viņš ir iecirkņa vadītājs vai kaut kādu amatu ieņem, un viņas saka – kur es iešu, jo mani tāpat pēc dzīvesvietas sūtīs tur atpakaļ,” stāstīja Ābeltiņa.

Valsts policija gan ar savu statistiku mēģina apgāzt sacelto paniku. Tur norāda, ka 60 izvarošanas gadā uz kopējo iedzīvotāju skaitu nevar saukt par mlzīgu procentu. Vienlaikus policijā nenoliedz, ka šādiem noziegumiem ir pietiekami augsta latentuma pakāpe.

Vēl pirms pāris gadiem, ja tikai teorētiski Ķelnes situāciju pārnestu uz Latviju, juridisku rīku sievietes aizsardzībai nebūtu, norāda krimināltiesību pētniece, “Providus” pārstāve Sanita Sīle.

Šobrīd situācija ir mainījusies un administratīva soda vietā jau varam runāt par kriminālatbildību.

“Konkrētais regulējums – Krimināllikuma 160.pants ar grozījumiem 2014.gadā – tika pārfrāzēts veidā, kas ir stipri plašāks, kas principā ietver vairāk gadījumu. Seksuāla vardarbība – ir gana plašs uzstādījums, te var saukt pie atbildības cilvēkus, kas citus aizskāruši,” skaidroja Sīle.

Lai gan seksuālas uzmākšanās gadījumā pāridarītāju patlaban var baidīt ar cietumsodu, Valsts policijā tik optimistiska attieksme pret seksuālā varmākas sodīšanu nav. Liela daļa šādu gadījumu tiktu traktēta kā huligānisms, jo seksuālās vardarbības pierādīšanas procesā var būt problēmas.

“Un te mēs nonākam pie situācijas Ķelnē, ka mums tiesu sistēma nemaz nav gatava, lai šāda veida noziegumu vispār varētu kvalificēt kā noziegumu, tā ir pierādīšanas, gan piefiksēšanas sistēma. Tā Latvijā ir bijusi vājā vieta pat bez visiem bēgļiem,” uzskata Putniņa.

Policijā nenoliedz – precedentu nav bijis un ar iesniegumiem par publiskiem aizskārumiem nav nācies sastapties. Taču tas, ka iesniegumu nav, nenozīmē, ka nav arī problēmas.

Speciālisti norāda, ka vēl ir daudz nepadarīto mājas darbu, lai sievietes pasargātu no visa veida vardarbības, turklāt rīcībai jāseko nevis no atsevišķiem entuziastiem pašiniciatīvas līmenī, bet tai jābūt politiskai gribai.