Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
27. marts, 2013
Drukāt

Eksperti: Vidusšķira Lietuvā ir gaužām trūcīga

Foto - AFPFoto - AFP

Vidusšķira, ko pieņemts uzskatīt par stabilas un stipras ekonomikas garantu, Lietuvā tā sarukusi, ka vairs nespēj aizpildīt bezdibeni starp trūcīgajiem un bagātajiem. Eksperti spriež, ka pie vidusšķiras piederošie lietuvieši patlaban “migrē uz divām pusēm – vai nu nabadzības robežas virzienā, vai uz ārzemēm”.

Kolīdz vidējie ieņēmumi valstī cik necik pieaug, šo pieaugumu “apēd” cenu kāpums. 2012. gadā vidējā bruto mēnešalga privātajā sektorā palielinājās par 2,9 procentiem, savukārt gada inflācijas rādītājs 2012. gada janvārī, salīdzinot ar attiecīgo 2011 .gada mēnesi, sasniedza 3,2 procentus.

Sociālo zinātņu doktors, Viļņas universitātes docents un sabiedriskās domas un tirgus pētījumu centra “Vilmorus” direktors Vlads Gaidis nepiekrīt izteikumam, ka Lietuvā vidusšķiras vispār nav, bet atzīst, ka šis slānis ir ļoti trūcīgs. “Pēc manas sapratnes, vidusšķira – tie ir speciālisti, kas pārtiek no sava darba un kuriem pietiek līdzekļu ne tikai pārtikai un mājoklim, bet arī kultūras pasākumiem, atvaļinājumiem, bērnu izglītošanai,” viņš sacījis Lietuvas Radio un televīzijas ziņu portālam “Lrt.lt”. “Turklāt vidusšķira ir ne tikai ekonomiska, bet arī psiholoģiska kategorija. Tie ir aktīvi cilvēki, kas iesaistās demokrātijas procesos, vēlēšanās, ietekmē norises. Šai kategorijai parasti pieskaita skolotājus, ārstus, valsts kalpotājus, uzņēmējus, kā arī ģimenes biznesa pārstāvjus. Tātad šīs kategorijas cilvēki Lietuvā ir, tikai viņi ir trūcīgi. Tā arī es gribētu teikt – vidusšķira mums ir, tikai ļoti trūcīga.”

Viņam sliecas piekrist arī Seima deputāte no Darba partijas Virgīnija Baltraitiene. “Zināma vidusšķira Lietuvā pastāv, bet tā ir vāja un ļoti strauji sarūk. Vidusšķira – tie ir cilvēki, kuri saņem vismaz vidējo darba samaksu. Taču darbu kļūst mazāk, cilvēki vai nu izbrauc uz ārzemēm, vai pievienojas bezdarbnieku pulkam, vai pāriet citos, zemāk apmaksātos darbos. Tā nu cilvēki no vidusšķiras “noslīd” pie trūcīgajiem. Nošķirtība starp bagātajiem un nabagajiem pieaug,” atzīst politiķe.

Kā domā Gaidis, viens no efektīvākajiem ceļiem, kas ļautu cik necik paplašināt vidusšķiru, būtu ģimenes biznesa veicināšana. “Lietuvā, manuprāt, šo jomu nevajadzētu tik stingri reglamentēt. Tikai bagāta valsts var atļauties sarežģītu reglamentēšanas sistēmu. Tādu uzņēmumu attīstīšana varētu stiprināt vidusšķiru. Cita lieta – Lietuvā zināmu apstākļu dēļ izveidojusies situācija, ka vairāk tiek respektēts lielais bizness. Tas neapšaubāmi ir efektīvāks par mazo. Smalkmaizīšu ceptuvīte, protams, nav tik efektīva kā bulciņu fabrika. Tomēr, ja viens tirdzniecības centrs aizstāj savus pārsimt uzņēmējus, tad šie vidusšķiras pārstāvji vairs necep savas smalkmaizītes, bet kalpo kādam citam vai arī dodas projām. Mazo uzņēmēju skaita palielināšana ir atkarīga no valsts,” viņš saka.

Kā norāda Baltraitiene, lai stiprinātu vidusšķiru, ir svarīgi, lai Lietuvā būtu vairāk kvalificētu speciālistu dažādās jomās. “Vidusšķiru var glābt algu paaugstināšana, darba vietu radīšana kvalificētam darbaspēkam, lai tas neizbrauktu uz ārzemēm. Protams, nevar viennozīmīgi apgalvot, ka līdz ar algu palielināšanu tūlīt radīsies vidusšķira. Šī sistēma sagrauta daudzu gadu garumā, un viena vai divu gadu laikā to neatjaunosi,” viņa uzsver. Lai gan pašas Darba partijas solījumi vēlētājiem par minimālās mēnešalgas palielināšanu bijuši īpaši dāsni, Baltraitiene nenoliedz, ka šai medaļai ir arī otra puse, un kritizē nepārdomātus lēmumus, aicinot gādāt, lai algas pieaug kvalificētajiem darbiniekiem. “Domāju, mums jāatgriežas pie normālas darba samaksas arī budžeta iestādēs strādājošajiem, jo tagad esam atstājuši pie pašas nabadzības robežas kultūras darbiniekus, bibliotekārus, bērnudārzu audzinātājus. Palielinot minimālo mēnešalgu, ir svarīgi pārskatīt budžetu un darba samaksas fondu pašvaldībām, paaugstinot algas tiem kvalificētajiem darbiniekiem, kas šobrīd labākajā gadījumā saņem tikai 50 litus (10 latus) vairāk par minimālo algu. Esam palielinājuši darba samaksu nekvalificētajam darbaspēkam, tikmēr tiem, kuriem ir stāžs, augstākā izglītība, datorprasmes, algas nav pieaugušas vai arī viņi spiesti doties bezalgas atvaļinājumos, lai viņu iestādei pietiktu algu fonda līdzekļu,” klāsta deputāte.

Ne Gaidis, ne Baltraitiene neuzskata progresīvos nodokļus par panaceju sociālās noslāņošanās novēršanai. “Protams, tas būtu atkarīgs no izraudzītās formulas – vienā gadījumā šie nodokļi varētu tikai kaitēt, bet citā, iespējams, dotu vismaz kaut kādu labumu. Tomēr man liekas, ka svarīgākais ir solidaritātes moments – proti, ja visai sabiedrībai klājas grūti, tad arī Seima deputāti un prezidenti atsakās no zināmām privilēģijām – tam būtu nenovērtējama nozīme,” norāda Gaidis.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+