Eksperts no Zviedrijas: Policijai būtu jāvelta laiks seksa pircēju, nevis prostitūtu sodīšanai 1
Cīņā ar prostitūciju un cilvēku tirdzniecību policijai laiks būtu jāvelta šo pakalpojumu pircēju, nevis pašu prostitūtu sodīšanai, kā tas ir daudzās valstīs, šādu viedokli intervijā aģentūrai LETA pauda Zviedrijas īpašo uzdevumu vēstnieks jautājumos, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecības novēršanu, Pērs Anderšs Sunesons.
Pēc viņa paustā, tā sauktais “Zviedrijas modelis”, kurā atbildība tiek prasīta no pakalpojumu saņēmēja, bet no sodīšanas bailēm ir atbrīvotas pakalpojumu sniedzējas jeb prostitūtas, savu uzmanību pievērš cilvēkam, kurš izmanto cita neaizsargātību. Šāda prakse tiek piekopta arī Francijā, Īrijā un citur.
Zviedrijā soda par seksa pirkšanu
Sunesona ieskatā, ir viegli apcietināt prostitūcijā iesaistītās sievietes, bet svarīgi dot signālu, ka tieši pircējs dara kaut ko nepareizu. Zviedrija šādu soli veica ar 1999.gadā ieviesto likumu, kas soda par seksa pirkšanu, bet no kriminālatbildības atbrīvo pakalpojuma sniedzējus.
Zviedrijas īpašo uzdevumu vēstnieks uzvēra, ka šāda kārtība nesusi ļoti labus rezultātu, jo tagad valstī tikai retais vairs uzskata, ka prostitūcija ir pieņemama. “Zviedrijā ļoti maz cilvēku iegādājas sievietes un meitenes seksuālām vajadzībām, un tas saistīts ar to, ka tās sabiedrībā notikušas milzīgas izmaiņas,” sacīja Sunesons.
Tāpat, pēc viņa paustā, “Zviedrijas modeļa” ieviešana ļāvusi sekmīgi cīnīties ar cilvēku tirdzniecību. “Salīdzinot ar citām valstīm, mums ir diezgan maz problēmu saistībā ar cilvēku tirdzniecību. Ik pa laikam gan ir atsevišķi cilvēktirdzniecības gadījumi darba ekspluatācijas nolūkā, kā arī gadījumi, kad cilvēki nogādāti Zviedrijā, lai ubagotu uz ielām. Vienlaikus, runājot par seksuālai ekspluatācijai pārdotajiem upuriem, salīdzinot ar citām valstīm, Zviedrijā situācija ir laba,” sacīja eksperts.
Viņš skaidroja, ka arī Zviedrijai 1999.gadā lēmums par īpašā modeļa ieviešanu nebija viegls, jo likuma ieviešanu atbalstīja apmēram puse sabiedrības, tomēr tagad, kad likums jau ilgstoši nesis labus rezultātus, to atbalsta vairāk nekā 80% no Zviedrijas iedzīvotājiem.
Iepriekš notika plašas diskusijas
Pēc Sunesona paustā, pirms modeļa ieviešanas un likuma atbalstīšanas vairākus gadus iepriekš bija notikušas plašas diskusijas, kurās īpaši skaļa bijusi sieviešu tiesību kustība Zviedrijā. Tāpat valdības veikto pētījumu rezultāti parādījuši ļoti nepatīkamu ainu, un arī tas palīdzējis pieņemt lēmumu mainīt situāciju Zviedrijā.
Eksperts norādīja, ka Zviedrijā veiktie pētījumi par prostitūciju atklāja, ka tajā iesaistītās sievietes un meitenes uzauga disfunkcionālās ģimenēs ar ļoti smagu bērnību, tāpēc secīgi sabiedrība izdarīja secinājumu, ka prostitūcijā iesaistītās sievietes ir nevis spēcīgas uzņēmējas, bet upuri. “Šīs sievietes un meitenes bija zaudējušas pašcieņu, negāja uz skolu, proti, bija vienīgi upuri, nekas cits,” uzsvēra Sunesons.
Viņš piebilda, ka tāpat sabiedrības viedoklis mainījās, dzirdot, kā vīrieši, kas pērk seksuālus pakalpojumus, runā par sievietēm kā precēm.
Pēc Sunesona paustā, laikā, kad valdība izlēma, ka nevēlas pieļaut Zviedrijā prostitūciju, bija arī cilvēki, kas teica, ka būtu jāsoda gan pircējs, gan pakalpojuma sniedzējs, tomēr, pateicoties tam, ka spēcīgāk izskanēja arguments par pircēja sodīšanu, tika pieņemts lēmums nesodīt pakalpojuma sniedzējus.
Vienlaikus pēc likuma pieņemšanas Zviedrija ļoti daudz strādāja ar sabiedrisko domu, tostarp, pēc Sunesona teiktā, ļoti daudz resursu tika izmantoti, lai izglītotu policijas darbiniekus, prokurorus, sociālos darbiniekus, turklāt palīdzēja arī dzimumu līdztiesības iekļaušana skolu mācību programmās. Zviedrijā notika arī dažādas informatīvās kampaņas, kurās, piemēram, populāri sportisti teica, ka vīrieši nepērk seksu.
Sunesons uzsvēra, ka prostitūcijas ierobežošanas likums mainīja cilvēku viedokli par prostitūciju, līdzīgi kā tas notika ar likumu, kas aizliedz sist bērnus, turklāt tagad Zviedrijas prostitūcijas “tirgus” ir praktiski miris, jo ir ļoti zems pieprasījums pēc sievietēm un meitenēm. “Protams, joprojām ir cilvēki, kuri pērk seksu, bet, salīdzinot ar citām valstīm, Zviedrijā ir daudz labāka situācija. Kad likums Zviedrijā bija darbojies jau trīs gadus, salīdzinājām mūsu stāvokli ar situāciju Norvēģijā, Dānijā un Somijā, un atšķirība starp valstīm bija milzīga,” stāstīja eksperts.
Zviedri dodas pirkt seksu ārpus valsts
Vienlaikus Zviedrija savu cīņu ar prostitūciju un cilvēku tirdzniecību nav beigusi, jo uzskata, ka visi jautājumi vēl nav atrisināti. Tā, piemēram, ir zviedri, kuri dodas pirkt seksu ārpus Zviedrijas, un arī šo jautājumu valsts vēlas regulēt. Sunesons atzina, ka saistībā ar šo tendenci diemžēl nav precīzu datu, jo ir ļoti sarežģīti izpētīt šo situāciju. Kaut arī Zviedrijā nav liela pieprasījuma pēc šāda veida pakalpojumiem, neesot iespējams ietekmēt pilnīgi visu cilvēku viedokli, un ir vīrieši, kuri dodas seksa tūrismā uz Taizemi, Latviju un citām valstīm, sacīja Sunesons.
Viņš gan norādīja, ka esošā valdība šī gada sākumā izteica priekšlikumu dot iespēju tiesāt cilvēku, kurš pērk seksu citā valstī, pat ja attiecīgajā valstī šāds pakalpojums ir legāls. Šāds regulējums jau vairākus gadus ir Norvēģijā. “Diemžēl politisku iemeslu dēļ šis priekšlikums nenonāca līdz parlamentam, bet es ceru, ka tas nonāks līdz politiķiem nākamajā parlamentā,” atklāja Sunesons.
Viņš uzskata, ka ar laiku arī šis regulējums tiks pieņemts, un tas varētu būt signāls no sabiedrības, ka tā neuzskata, ka cilvēki drīkst pirkt seksu, un arī nevēlas pieļaut, ka cilvēki dodas to darīt uz ārzemēm.
Vienlaikus eksperts atzīst, ka Zviedrijas policijai būs grūti noķert likumpārkāpējus ārzemēs – ja zviedrs dosies uz Taizemi, kur prostitūcija ir legāla, Taizemes policija nearestēs personu. Vienlaikus kopumā šāds regulējums varētu būt labs signāls no sabiedrības. Piemēram, Zviedrijā ir daudz lielu uzņēmumu ārzemēs, piemēram, “IKEA”, “ABB”, “Volvo”, un, ja tiek kriminalizēta seksa pirkšana ārzemēs, visi šie uzņēmumi savās politikās varētu iestrādāt nosacījumu, ka neviens darbinieks nedrīkst pirkt seksu citās valstīs, kam, manuprāt, varētu būt liela ietekme. Turklāt daudziem Zviedrijas uzņēmumiem šāds nosacījums jau brīvprātīgi iestrādāts politikā, piebilda Sunesons.
