Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
28. aprīlis, 2015
Drukāt

Sandra Vensko: Eksposito un Kristus (9)

Vensko

Sandra Vensko

Protams, teorētiski arī līdz šim zināju, kas ir gavēnis. Zināju, ka daudzi ļaudis gavēņa laikā ievēro diētu, gatavojas vasaras sezonai un cenšas novājēt. Zināju arī, ka kristieši no Pelnu dienas līdz Klusajai sestdienai atceras Jēzus Kristus ciešanas un nāvi un pavada šo laiku klusumā un pārdomās. Šogad atšķirībā no citiem gadiem arī es pamēģināju gavēņa laiku izdzīvot kā kristiete. Sāku apmeklēt dievkalpojumus, centos domāt par Kristus ciešanu jēgu. Gribēju visu saprast. Lielajā piektdienā piedalījos Krusta ceļa gājienā.

Liepājā Krusta ceļa mistērija iesākās Svētās Trīsvienības katedrālē un noslēdzās Svētā Jāzepa Romas katedrālē, un šajā īsajā ceļa posmā mana iekšējā pasaule piedzīvoja neizmērāmi spilgtu notikumu. Sapratu, cik stipri Dievs mūs visus mīl. Un šī bija arī manis gaidītā atklāsme, kurai, gavēnim sākoties, cerēju noticēt, un man tas izdevās.

Krusta gājiena laikā sapratu, ko kristietim nozīmē krusta zīme, Jēzus Kristus nāve pie krusta. Sapratu, ka spēju Kristus krusta nāvi uztvert kā dāvanu, kuru man Dievs ir pasniedzis, lai caur to es spētu nožēlot savus grēkus. Ikdienišķāk sakot, lai spētu atstāt savas kļūdas pagātnē un dzīvi sākt dzīvot no jauna. Un vēl es iedomājos par Kristum piemītošo drosmi, ar kādu viņš nesa krustu uz savas nāves vietu. Gājiena laikā pie sevis domāju par Kristus spēju uzupurēties cilvēku labā. Šī uzupurēšanās ir tik liela, ka daļai no mums tā nešķiet reāla. Kristus taču ir tik visspēcīgs. Dieva dēls pavisam viegli varēja aizpūst savas bendes aiz horizonta, bet tā vietā viņš ļāvās pienaglot sevi pie krusta un vēl sacīja par saviem mocītājiem: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara…” (Lūk.23:34) Ticēt vai neticēt šim Lieldienu stāstam? Protams, Latvijas Republika ir laicīga valsts, un viena no mūsu sabiedrības pamatvērtībām ir apziņas brīvība – gribi tici, gribi netici.

Šāda apziņas brīvība gavēņa laikā valdīja arī Liepājā. Baznīcās dievkalpojumi, pilsētā raibu raiba dzīvespriecīgā ņudzēšana – teātra izrādes, Lieldienu jampadracis, amatnieku tirdziņš, dažādas izstādes. Visi šie pasākumi gan dievnamos, gan ārpus tiem labi papildināja viens otru, un tas bija iespējams tikai tādēļ, ka tie nebija pretrunā cits citam, bet savstarpēji saistīti ar Lieldienu gaidīšanu. Notikumu daudzveidība pilsētas ielās tikai atgādināja to, ka pavisam drīz būs svētki, kurus mēs visi tā gaidām, bet kurus atzīmējam tik dažādi, gan ticot, ka Kristus ir augšāmcēlies, gan vienkārši svinot un priecājoties par pavasara atnākšanu.

Bet ne viss ir tik rožains, kā sākumā šķiet, un tieši tādēļ tomēr gribu pakavēties pie gleznu izstādes, kas gavēņa laikā tika atvērta Liepājā, – Italo Rene Eksposito “Dievs. Mīlestība. Kuba”. Izstādes nosaukums likās rosinošs, tādēļ arī aizgāju uz tās atvēršanas svētkiem, bet gleznās ieraudzīju kailu, kaislīgu vīrieti, kurš uzkrītoši līdzinājās Kristum. Kristus bildē mīlējās ar sievieti, bet pār viņiem rāpuļoja kaut kādas būtnes, kas līdzinājās enģeļiem. Šis it kā Dieva dēls bija no Golgātas atstiepis līdzi krustu… Tāda ir šīs izstādes tematika – par sensacionālo Kristus intīmo dzīvi, kuru Liepājas ļaudīm gavēņa laikā (izstāde apskatāma joprojām) atklāj kāds Eksposito no Kubas? Pēc izstādes apmeklējuma lasīju, ko anotācijās par šo “Kristus seksa kolekciju” raksta mākslas pazinēji, jā, kā vienmēr – gudrus teikumus, kas pēc šā gada Lieldienu gavēņa vairs nespēj mani pārliecināt, jo Kristus nāvi un augšāmcelšanos izdzīvoju kopā ar kristiešiem un, pateicoties viņiem, iepazinu patieso, nevis visādi “intelektuāli piesmieto” Kristu.

Kādēļ šajā savā viedoklī uzrakstīju par gavēni un konfrontēju to ar izstādi muzejā? Tādēļ, ka izstādes apmeklējuma laikā starp izliktajām gleznām savā iztēlē ieraudzīju tos baznīcas ļaudis, ar kuriem šogad kopīgi izdzīvoju Lieldienu notikumu un kuru pārliecībai šīs izstādes kontekstā tiek šobrīd pārbrists pāri tā, it kā šādu cilvēku starp mums nemaz nebūtu. Es vēlējos par viņiem tikai atgādināt…

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Skumji, ļoti skumji būtu, ja šāda attieksme sāktu parādīties arī Vensko darbos. Ja gribas molarizēt, un SV to acīmredzot grib, tad ir jānoliek pildspalva malā.

  2. ................. Atbildēt

    man nekas cilcvēciskais nav svešs, teica ļeņins un nemaz nezināja, KAS IR CILVĒCISKS
    vispār jau jēzu tiesāja par nodokļu nemaksāšanu
    Dievs ir Daba
    viss cits ir mīti

  3. .................... Atbildēt

    pamatnoteikums viņiem, lai CITI REDZ, DZIRD kā viņi nožēlo.
    Izdarīji nepareizi, apgriezies uz papēža un pārdari pareizi

  4. visi atkarīgie nožēlo, lai sāktu no jauna. Bet vajag sākt no jauns uzreiz!!!!!!!!!!!!! Tajā paša minūtē!!!!!!!!!!!

  5. Visu cieņu autorei, taču, tas ir visai šaurs skatījums uz mākslu. Es pati arī esmu kristiete, bet dotajā situācijā māku atšķirt baznīcu no mākslas un mākslinieka skatījuma (pieļauju, ka tagad daži nopurpina – kas tā par kristieti, kauns). Bet vienmēr ir iespēja – ieiet izstādē, vai nē, tā ir katra brīva izvēle ikvienā situācijā. Tieši šī iemesla dēļ neredzu iemeslu sacelt tādu trauksmi

    • Kā kristietis var atšķirt savu baznīcu no māklsas? Kas šādam cilvēkam tādā gadījumā ir māksla un, kas ir baznīca? 🙂
      Vai attieksme pret rakstītu vārdu, uzzīmētu bildi, noskaitītu lūgšanu utt nav katra kristiešaiekšējās pasaules spoguļattēls? Kurā brīdī tad viens un tas pats cilvēks ir patiess attieksmē pret sevi, pret Dievu? Vai tad, kad šāds kristietis piedalās dievkalpojumā, jeb tad, kad viņš apmeklē izstādi, kurā tiek izsmiets tas Kristus, kuru šis pats cilvēk pirms mirkļa ir uzrunājis ar savu lūgšanu ?

  6. Jāteic, ka, lai gan izstāde atvērta gavēņa laikā, tā neuzliek par pienākumu katram arī to apmeklēt. Tā ir brīvas gribas un atvērta pasaules skata izpausme. Kristieši sabiedrībā ir tieši tāda pati grupa kā citas, bet pēc raksta autores domām šķiet, ka gavētāji būtu jāuztver kā kaut kas augstāks. Jāatminas, ka ne visi Latvijā ir piederīgi kādai konfesijai. Tāpat izstāde tiek rādīta, lai rosinātu domāt un parādītu kāda (šajā gadījumā Italo Rene Eksposito) viedokli par šo jautājumu. Tikai cilvēks pats nosaka savas attiecības ar Dievu un Jēzu, tāpēc, manuprāt, daudz nopietnāk būtu jāvērtē kādas sajūtas un pārdomas šī izstāde, redzētie darbi rosina katrā pašā. Cik tālu Jēzum var piedēvēt cilvēciskas īpašības, tikumus un netikumus? Kur ir tā robeža, kur viņš ir ar mums un kur šī robeža beidzas?

  7. Nezināju,ka gavēnis var radīt pēkšņus puritānisma uzplūdus galvā, kad sveša kļūst ne tikai grēka izjūta,kas bija Kristum zināma visos veidos, bet arī vajadzība atgriezties pie tā. Puritāniskais autores raksts virza uz to, lai ļaunumam, kāds ir cilvēka dvēselē un darbos, pēkšņi pēc autores gavēņa un krusta ceļa rastos tāda šķietama pieklājība ar atgādinājumu kā svētdienas skolā;
    Fui-fui,cik slikts mākslinieks,kurš grēko un pārkāpj pāri svētajiem un šķistajiem.Mēs,redziet gavējam un izgājām Kristus moku ceļu ..Šāda sterili,norobežojošos cilvēku sadalīšana ir bīstama,tāpat kā viss kardinālais,kā korumpētās baznīcas.,kā abortu aizliegšana u.t.t, Raksta beigās autore didaktiski atgādina par ticīgajiem cilvēkiem,it kā tie būtu būtnes bez miesas un asinīm. Atpestī Dievs no šādiem ākstiem!

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+