Kadrs no Lailas Pakalniņas spēlfilmas “Ausma”.
Kadrs no Lailas Pakalniņas spēlfilmas “Ausma”.
Publicitātes (Ivara Burtnieka) foto

Ekspresivitāte palēninājumā 2

Lailas Pakalniņas jaunākā spēlfilma “Ausma” piedāvā formāta maiņu – vērtējot šīs filmas mērogu vizuāli ekspresīvajā stāstā par aktīvo pionieri Jānīti, sava tēva nodevēju, iepriekšējie Pakalniņas darbi šķiet piemērojami kamerstilam.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Teju tūkstotis masu skatu dalībnieku, garas un mērķtiecīgas kameras kustības, krievu 20. gs. 20./30. gadu avangarda kino atgādinājumi – Pakalniņa ar panākumiem Latvijas vidē pārceļ Sergeja Eizenšteina “Tērču pļavas” ieceri. Filma pelnīti tikko kā saņēmusi pirmo starptautisko balvu un tieši par operatordarbu Tallinas “Black Nights” filmu festivālā.

Atkāpe par Eizenšteinu

Režisore iedvesmu un sižeta pamatu radusi Aleksandra Ržeševska scenārijā, kurš savukārt atsaucas uz Ivana Turgeņeva stāstu. “Tērču pļava” izvērtās par sarežģītu punktu Eizenšteina radošajā biogrāfijā. Tai vajadzēja kļūt par viņa atgriešanās filmu Krievijā pēc prombūtnes gadiem un neizdošanās Meksikā, bet iznāca pretēji – Staļins aizliedza filmu pabeigt, Eizenšteinam pārmeta neatteikšanos no saviem agrākajiem estētiskajiem principiem. Šajā līdz galam netapušajā filmā iespējams ielūkoties caur 20. gs. 60. gados izveidotu nepilnu pusstundu garu filmas versiju, kas rekonstruēta nekustīgos kadros pēc scenārija. Mizanscēnas un kadrējums aicina “Tērču pļavas” uztvert kā līdzinieci Eizenšteina izcilajām mēmā kino filmām, kurās izteiksmīgi kadri un montāžas sekvences bija filmas naratīvu daļa. Vienlīdz būtiski šeit gan cilvēku tuvplāni, gan kadra laukumu, mizanscēnas saspēle. Līdzīgu vizuālo izteiksmību scenārijā saskatījusi arī Pakalniņa un iekļauj to “Ausmā”, taču dara to ar mazliet citiem līdzekļiem.

Pakalniņas interpretācija

CITI ŠOBRĪD LASA

Jau kopš dokumentālās īsfilmas “Doms” (1991) un triptiha “Veļa” (1991), “Prāmis” (1994), “Pasts” (1995) laika, kam sekoja pirmā spēlfilma “Kurpe” (1998), Pakalniņas stilam raksturīgs ieturēts, nesteidzīgs kameras vērojums. Bieži tas izpaužas garos, nepārtrauktos kadros, kas slīd līdzi filmas varoņiem, vai arī tie paši kadrā nonāk un atkal iziet no tā, netraucējot kadra plūdumam (ilgstoši Pakalniņas filmu uzticamais operators bija Gints Bērziņš). “Ausma” ir pirmais Pakalniņas un poļu operatora Vojceha Starona kopdarbs, kam gribētos lietot “kameras horeogrāfijas” apzīmējumu. Tas izpaužas jau pašā pirmajā melnbaltās filmas kadrā. Kamera paceļas augšup un slīd tuvāk mežā esošajam tiltam, zem kura izskrien meitene pionieru formā, kurai piestiprināti eņģeļa spārni. Šī vide rada pasakas atmosfēru, un to paspilgtina kameras apstāšanās pie vīrieša, kas pagriezis kamerai muguru (Rūdolfs Plēpis) un atstāsta notikumu par īpašnieka nodošanu, kā tas 20. gs. 40. gadu politiskajos apstākļos tika darīts. Tikai pēc tam iepazīstamies ar filmas galveno tēlu – pionieri Jānīti (Antons Georgs Grauds), kas veidots pēc padomju mitoloģijā radītā varoņa Pavļika Morozova tēla un “Tērču pļavā” nes Stepkas vārdu. Sižets ir pārnests uz Latvijas laukiem 20. gs. 50. gados, kad kolektivizācija ir jaunās padomju dzīves realitāte. Jānis nodod savu tēvu (Vilis Daudziņš), izstāstot politpārvaldē naktī noklausīto tēva un sabiedroto sarunu, kuri grasās veikt ļaunprātīgu dedzināšanu kolhozā. Tēvs, piesaucot Dieva vārdu, apgalvo, ka tēvam, kuru nodevis paša dēls, ir tiesības savu atvasi nogalināt. Jānīti un mazo māsiņu savā aizbildniecībā ņem vietējās partorganizācijas un kolhoza uzticamākie darbinieki (poļu aktieris Viktors Zborovskis, Andris Keišs, Liena Šmukste), bet tēvs pievienojas saviem biedriem.

Spilgta vizualitāte

Vizuālas simbolikas pilnas ir epizodes baznīcā, kurā kolhoznieki ielaužas sagūstīt tur noslēpušos dedzinātājus. Keiša sejas tuvplāns, filmēts uz apaļa loga fona, kļūst par moderno sava laika ikonu, līdzīgiem paņēmieniem veidojot arī citas sasauces. Šīs ainas visvairāk atgādina baznīcu grautiņu epizodes Dzigas Vertova filmā “Entuziasms (Donbasas simfonija)” (1931), kurā cilvēku pūļi atbrīvoja dievnamu no gadsimtiem senām vērtībām. Filmā ir daudz spilgtu vizuālu mirkļu, kuri demonstrē režisores prasmi vadīt šāda mēroga inscenējumus. Krāšņas un reizē emocionālas ir epizodes tuvu filmas izskaņai ar notikumiem naktī pļavās, kad bērni sargā labību un Jānis sastopas ar tēvu. Filmā ļoti būtiska ir Vestarda Šimkus komponētā mūzika, kuru izpilda Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, ierakstā pie diriģenta pults debitējot Šimkum.

“Ausmā” darbība iet pa apli – sākas ar vistām un nāvi un beidzas ar nāvi un vistām. Padomju Latvijas himna filmas finālā to pavisam tieši pievelk mūsu valsts pagātnei, par kuru lielai daļai no mums ir savas atmiņas. Filmas iedarbības spēks varētu būt vēl pārliecinošāks, ja tiktu atklātas būtiskas informatīvas sižeta nianses, kas ļautu mērķtiecīgāk parādīt un arī uztvert notikumu attīstību, to saistību, nozīmi. Izlasot Ržeševska scenāriju, atsevišķas detaļas “Ausmā” kļūst skaidrāk izprotamas (tāpēc vēl jo vairāk rodas jautājums, kāpēc Ržeševska vārds titros norādīts tikai kā iedvesmas avots, neskatoties uz to, ka dialogi nereti ir precīzi pārmantoti). Līdzīgi jāsaka par filmas galvenajiem tēliem – stāstnieku, kurš ievadīja filmu, Jānīti, Keiša varoni, kuri ir būtiski varoņi atsevišķos filmas mirkļos, bet nesaglabā noteiktu vietu visas filmas garumā, nojaucot viengabalainības iespaidu, ieviešot lieku fragmentētību.

Ko Eizenšteins panāktu ar ekspresīvu un jēdzienisku kadru savirknējumu ar montāžas palīdzību, Pakalniņa sasniedz ar palēninātu kameras tuvošanos objektam, saglabājot uzticību savam stilam un radot vienu no vizuāli krāšņākajiem aktuālajiem latviešu kinodarbiem.

Reklāma
Reklāma

Uzziņa

“Ausma”, spēlfilma. Latvija, Polija, Igaunija, 2015.

Režisore un scenārija autore Laila Pakalniņa, operators Vojcehs Starons, mākslinieks Jurģis Krāsons, mūzika: Vestards Šimkus, montāžas režisors Kaspars Kallass.

Lomās: Viktors Zborovskis, Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Antons Georgs Grauds, Liene Šmukste u. c.

Tuvākie seansi: kinoteātros visā Latvijā (piemēram, “Splendid Palace” 1. 12. plkst. 17; 2. 12. plkst. 16; 4. 12. plkst. 18)