Egils Līcītis: Bordāns dārgs draugs, bet patiesība dārgāka 13
Krietnais konservatīvais Jānis Bordāns paudis ārkārtēju sašutumu, apelējis pie sirdsapziņām un klaudzinājis ar lakkurpi pa publiskā oratora tribīni, ka nav pielaists LTV rīkotajās Saeimas vēlēšanu kandidātu debatēs. Kā dārgs draugs, cienījams valsts darbinieks nokļuvis aizliegtajā zonā? Patiesība ir vērmeļrūgta. LTV namatēvi ieskatījuši, ka par plānu ir viņa atbalstītāju slānis un pārāk šaura nesošā platforma. Noapaļojot – Jauno konservatīvo partijas reitings ir nulle, bet aktīvie biedri droši vien saspiestos vienkop Nacionālās bibliotēkas lifta kabīnē. Lai kā skaistos Jānis, bet tā nemēdz notikt, ka viens ballīšu meldiņu vilcējs, pieteicies pie Zigmara Liepiņa dziedāt Otello partiju, tiktu laists uz Operas nama skatuves dēļiem, amatieru teijātera aktierus neieved Kannu kinofestivālā pa sarkano paklāju un pusaugu partijas, jaunuļus īsajās biksēs neielaiž visās TV debašu studijās.
Neapskatīsim apstākļus, kamdēļ Bordāna kungam vajadzēja irties pret viļņiem, veikt pārlidojumus no partijas uz partiju, taču tas ir nevis Premium segments, bet ekonomiskās klases sektors, kuru viņš pats izvēlējies – sīkpartija. Pret Jāni nav vērsts nekāds hibrīdkarš, sabiedriskā televīzija ar savu sietu dara to, ar ko sen vajadzēja nodarboties tieslietu ministram Bordānam, Latvijas Saeimai – apturēt mūžīgo latviešu šķelšanās un dalīšanās indevi, uzlikt puslīdz pieklājīgu, mazākais, 500 biedru minimuma barjeru, lai dibinātu politisku organizāciju, un nepieļautu, ka Latvijas mājā partiju ir vairāk nekā prusaku un tarakānu. Partijas mums ir bezgalīgs izplatījums, kā indīgi pamanījis un piezīmējis kolēģis – aiz reģistrētas pēdējās partijas atklātas vēl 25 jaunas. Televīzijas tirāniem vajadzēja rīkoties drakoniskāk un spaidīgāk un izsviest pa durvīm laukā “Vienoti Latvijai” vecos zaldātus un “Latvijas attīstībai” sīkmaņus, jo arī viņi ir ļoti sliktā priekšvēlēšanu kondīcijā bez vēlētāju atbalsta – tik daudz, ka Šlesera dēli gatavi balsot par papu un Latvijas bērni – par Einaronkuli.
Tāda ir dzīve. Nežēlīga, ne visi tiek tur, kur ielaiž politiķu amata brāļus. Nešaubos, ka konservatīvajiem bija sagatavota obligatoriski pavēstāma programma kā gara, gara indiešu kinofilma. Viņiem būtu ko teikt par cīņu ar Ebolas vīrusu. Pats līderis Jānis priecētu pateicīgos klausītājus ar kādu darba hipotēzi vai medniekstāstu, saviļņotu auditoriju ar sentimentālu eseju vai spilgtu atmiņu tēlojumu. Bet, no otras puses, laime nelaimē, jo debatēs klātesošie dod ļoti skopas liecības, ka zem kandidātu galvaskausu velves ir sveramas pelēkās vielas paliekas, ja viens boksterē no lapiņas, cits murmulē neapstrādātu runu jēlmateriālu. Tādos brīžos krītas Bordāna spīts, temperatūra, mazinās vulkānisko dusmu izvirdums, sak, labi vien bija, ka netikām pāri žodziņam – vēlētāju atmiņā paliksim kā uzvedīgi cilvēki, nevis trīcekļi pie mikrofona. Vēlēšanās cerēsim uz pazemes slēptām enerģijām. Novēlēsim Jānim nezaudēt darba spējas, nezaudēt nekā no viņa prāta atjautības.
