Elegance un traģisms klavieru trio 1
Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” dalībnieki regulāri muzicē dažādos kamersastāvos.
No kolēģiem neatpaliek arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieki – koncerti ar pieteikumu “LNSO mūziķi tuvplānā” notiek jau vairākas sezonas, sniedzot klausītājiem iespēju dzirdēt stīgu kvartetiem, klavieru trio, pūšaminstrumentu kvintetiem un daudziem citiem ansambļiem rakstītus skaņdarbus. Tas nebūt nav mazsvarīgi, jo kamermūzikas koncerti, atklāti sakot, Latvijā nekad nav guvuši tādu publikas pieplūdumu un sapratni kā simfonisko orķestru uzstāšanās. Ceturtdien, 26. novembrī, uz skatuves kāpjot vijolniekam Indulim Cintiņam, čellistei Dacei Zālītei un pianistam Mārtiņam Zilbertam, viņus tomēr sagaidīja pieklājīgs skaits klausītāju. Arī programma uzskatāma par veiksmīgi veidotu un kontrastainu, neiztrūkstot Latvijā vēl nedzirdētai mūzikai. Volfganga Amadeja Mocarta opusi, ko šajā koncertā pārstāvēja komponista pēdējos dzīves gados radītais klavieru trio Do mažorā, neapšaubāmi pieder pie atskaņotājmākslinieku standartrepertuāra. To gan gluži ar tādu pašu pārliecību nevarētu teikt par Pētera Čaikovska klavieru trio, jo tā monumentālās dimensijas un traģiskais vēstījums no mūziķiem prasa zināmu drosmi un saņemšanos. Visbeidzot, vienīgā sieviete franču “Sešnieka” vidū – Žermēna Taijfēra. No mūzikas vēsturē slavenās komponistu apvienības pārstāvjiem trīs vārdi – Fransiss Pulenks, Dariuss Mijo un Artūrs Onegers – ir vispārzināmi; cits jautājums, cik lielā mērā Latvijas publikai bijusi izdevība iepazīt viņu lielformāta darbus. Turpretī Luijs Dirē, Žoržs Oriks un Žermēna Taijfēra palikuši savu slavenāko līdzgaitnieku ēnā, un tādēļ 26. novembrī izskanējušā Taijfēras klavieru trio profesionālās kvalitātes un muzikālo noskaņu dzīvīgums raisīja vēl jo lielāku interesi.
Vispirms – Mocarta Do mažora trio, kura atskaņojuma radītie pirmie priekšstati par Induļa Cintiņa, Daces Zālītes un Mārtiņa Zilberta kopīgi izveidotā ansambļa spēli turpmākajā koncerta gaitā principā guva tikai vēl konkrētāku apstiprinājumu. Pianista Mārtiņa Zilberta priekšnesumu stiprākā puse ir ļoti precīzs un pārdomāts mākslinieciskās dramaturģijas izklāsts, skaņdarba ritmisko plūdumu, melodiskās līnijas, harmoniskās struktūras izzīmējot skaidri un pārliecinoši. Šāds pianists neapšaubāmi noder jebkurā kameransamblī. Sapratne par atskaņotās mūzikas uzbūvi interpretācijai jo īpaši nāk par labu Vīnes klasiķu darbos, un Zilberta uzmanībai nepagāja garām arī Mocarta skaņdarba emocionālo nokrāsu maiņas. Savukārt vijolnieka Induļa Cintiņa gūtie panākumi mūzikas raksturu un tēlu atklāsmē bija pietiekami, lai daudzās epizodēs varētu pienācīgi uztvert skaņdarbā pausto eleganci, skaistumu un noskaņu pretstatījumus, taču ik pa laikam tam arī stājās ceļā pārmēru neizteiksmīgie tembri un problēmas intonācijā, kas priekšnesumu uzreiz vērta neizteiksmīgu un nestabilu. Turpretī čellistes Daces Zālītes spēlē skaņuraksta pavērsieni un akcenti ikreiz guva nepieciešamo izgaismojumu, un mūziķes veikuma tembrālās kvalitātes un prasme iejusties ansamblī vēstīja, ka čellistes uzstāšanās katrā ziņā bagātinātu daudzu kameropusu interpretācijas.
Žermēnas Taijfēras klavieru trio lasījums visu triju mūziķu sniegumā kļuva par viengabalaināko un kolorītāko. Šajā mūzikā rodamos spriegas enerģijas un liriskas tēlainības kontrastus vijolnieks izjuta un atainoja patiešām veiksmīgi, čellistes priekšnesums kļuva tikai vēl spilgtāks un aizrautīgāks, turpretī pianists atrada īsto līdzsvaru starp trauksmainu izjūtu atveidojumu un mākslinieciskās izteiksmes slīpējumu. Tādējādi varēja pilnībā pārliecināties par Taijfēras opusa vērtību – skaņdarba liriskajām daļām piemita impresionistisku krāsu un noskaņu bagātība, bet straujākās uzrunāja ar trāpīgiem melodiskiem motīviem un enerģiskas fantāzijas klātbūtni.
Pēc 20. gadsimta franču mūzikai raksturīgā intelektuāli skaidrā un objektīvā vērojuma atskaņotāji pievērsās pavisam kam citam – emocionālu pārdzīvojumu atklāsmei Pētera Čaikovska klavieru trio. Induļa Cintiņa spēle katrā ziņā palīdzēja atainot muzikālā vēstījuma daudzveidīgumu un intensitāti. Tomēr dramaturģiskās arhitektonikas izvērsumos arī šoreiz bija jāpaļaujas galvenokārt uz Mārtiņu Zilbertu. Savukārt tembrāli noapaļotos un raksturā izteiksmīgos tematiskā materiāla atspoguļojumos – uz Daci Zālīti. Līdz ar to Čaikovska opusa interpretācija, lai arī mākslinieciski nevienmērīgā ansamblī, izskanēja kontrastaini un vitāli, galu galā neizbēgami nonākot līdz skaņdarba traģiskajai izskaņai. Atliek vien pieminēt, ka Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra nākamā kamermūzikas programma – jau 2016. gadā – veltīta tieši franču “Sešniekam”, nepaejot garām nevienam no viņiem un tātad atgriežoties arī pie Taijfēras. Salīdzināt būs interesanti.
