Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
27. septembris, 2012
Drukāt

Elita Kļaviņa: tā vēl neesmu spēlējusi
 (1)

klavina_022

Jaunā Rīgas teātra aktrise Elitai Kļaviņa uzskata, ka labs teātris liek uzdot īstos jautājumus. Viņai ļoti patīk spēlēt “nevaroņus”, jo tas palīdz kaut ko saprast, ļauj atzīties kādā vājumā un – dara brīvāku.

 

Šā gada „Spēlmaņu nakts” balvai aktrise nominēta kā Gada aktrise par Alīdes Trū lomu izrādē „Muša”, bet šovakar viņa kāps uz skatuves Alvja Hermaņa veidotajā Īzaka Baševisa Zingera „Kabalas noslēpumu” pirmizrādē.

Elita runā apdomīgi, neļauj skriet vārdiem pašplūsmā. Aktrise raugās tālumā, itin kā vērojot, lai sacītajā neiezogas kas lieks, nejaušs. Iespējams, par šo īpašību jāpateicas vēl pirms aktrises gaitām pieredzētajai žurnālistikas skolai, tomēr šķiet, tā drīzāk ir atbildība par katru vārdu, vai drīzāk – jēgu, ko tas neizbēgami nes sev līdzi. Arī spēlējot uz skatuves, katrā aktrises žestā, trauslā detaļā, šķiet, koncentrējas spēcīga enerģija, kas katru lomu liek spēlēt kā tobrīd vienīgo, ienirt teātra virpulī līdz matu galiņiem. Protams, redzīgs režisors, bez tā gan nevar. Ja viņš neuztver īsto noti, vibrāciju, „tās lielās tēmas gaisā” tā, lai visiem skatītāju zālē būtu skaidrs, kādēļ to gabalu iestudē tieši tagad un ko ar to grib pateikt, tad gan ir grūti.

Jau vairākas nedēļas kopā ar „Kabalas noslēpumu” aktieriem Elita ienirusi pirms-pirmizrādes mutulī.

 

Mēģinājumu karstumā cilvēkam, kas teātrī ir ar visu sirdi un dvēseli, no prāta izkrīt tādi „nenozīmīgi” notikumi kā, piemēram, paša vārdadiena – par to negaidīti atgādina tikai draugu telefona zvani. „Muļķīgi,” Elita it kā vainīgi pasmaida, „piemirsu” un reizē atzīst, tomēr patīkami, ja atceras cilvēki, kurus nesatiek ilgāku laiku.

 

Jaunajā Rīgas teātrī sezona aktieri ierauj izrāžu un mēģinājumu virpulī no augusta līdz pat Jāņiem. Arī vasaras viducī reizēm pat īsti nesanākot attapties. „Nu jau ir piemirsies, kā tas bija, kad bija vasara. Pēc atvaļinājuma bijām ļoti „atlaidušies”, bet jaunā izrādē ir tik daudz kustību! Satikāmies kā tādi kārtīgi latviešu zemnieki, ķiploku audzētāji. Bija jāsapurina sevi, lai ieietu vajadzīgajā ritmā. Tagad jau ir temps, darbs, pirmizrāde,” teic aktrise.

Par tālākiem sezonas plāniem Elitai veltīgi jautāt, to apsvēršanai šobrīd neatliekot nedz laika, nedz dvēseles telpas. „Visa esmu „Kabalas noslēpumos”,” viņa vienkārši paskaidro. Tiesa, atzīst aktrise, viņai, ģimenes cilvēkam un trīs bērnu mammai pilnībā veltīt sevi tikai un vienīgi teātrim neesot iespējams. „Ir jāsadalās starp konkrēto lomu un sadzīves pienākumiem, kas, protams, nav atcelti pirmizrādes dēļ.” Aktrise atklāj, gadiem ejot, gan pati, gan mājinieki iemācījušies sadzīvot ar situāciju, ka teātris nereti „nāk līdzi uz mājām”. „Protams, nav tā, ka pārnākot nedodu bērniem ēst, bet varu „strādāt” arī stāvot pie plīts. Aktiera darbs taču nav tikai teksta kalšana, ir daudz jāpārdomā lomas sakarā, to var darīt arī mašīnā pie stūres un putru vārot. Tādā ziņā aktiera profesija ir labs darbs.”

Elitas Kļaviņas aktrises darbā „Kabalas noslēpumi” ir jau otrā tikšanās ar ebreju rakstnieku Baševisu Zingeru. Uzticīgākie JRT skatītāji atcerēsies pirms piecpadsmit gadiem Dž. Dž. Džilindžera iestudēto “Muzikantu un prostitūtu”, veidotu pēc Zingera stāsta „Šoša”.

 

“Toreiz, manuprāt, biju par jaunu, lai nospēlētu to sievieti, tipāžu, kas viņam atkārtojas vai katrā darbā. Tagad ir iespēja nospēlēt to, ko toreiz neizdarīju līdz galam.” Ironiskā kārtā tāpat kā toreiz, arī tagad visa izrāde esot jāspēlē, valkājot augstpapēžu kurpes, šoreiz nomainot pat trīs Monikas Pormales izmeklēto kurpju pārus.

 

„Mums te reizēm pārmet, ka visas Jaunā Rīgas teātra aktrises spēlējot tādās kā “humpalu” drēbēs, tad nu šoreiz būs pilnīgs pretmets,” smej aktrise.

Ko aktrisei nozīmē režisora Alvja Hermaņa pieminētā jaunā teātra valoda? “”Kabalas noslēpumi” šajā ziņā ir tāda staigāšana pa plānu ledu. Nav drošības sajūtas un šķiet, ka viss, ko aktiera mūžā esi uzkrājis, viss, ko zini, var arī nederēt. Tā neesmu spēlējusi nekad. Ir citas prasības, uzstādījumi, jo ir kopā mūzika, ķermenis, tēls – ne tik daudz ar galvu te vajag spēlēt, lai gan nekad jau tikai ar galvu nespēlē. Cenšamies, lai tas nav nekāds literārais teātris. Alvim šobrīd ir operu periods. Svarīgi ir tas, kā mūzika ietekmē stāstu. Arī mēs tagad ejam tajā virzienā, būs ļoti daudz mūzikas.”

Ne velti teātra programmiņā starp izrādes tēliem varam atrast arī ebreju izcelsmes dziedātājas Eimijas Vainhausas vārdu. Patiesībā mūsu saruna aizkavējas, jo noņemt slavenajai dziedātājai raksturīgo grimu ir gana laikietilpīgs process. „Sliecos domāt, ka Eimija ir aizgūts vizuālais tēls. Viņas personība liek domāt par daudzām lietām, par ko stāsts arī izrādē – par dzīves trauslumu, alkām, nemieru un tukšuma sajūtu. Tas viss bija arī Eimijas Vainhausas dzīvē un šīs īpaši talantīgās dziedātājas nāve liek par to domāt. Man viņa ir iedvesmas avots, impulss, ļoti pretrunīga personība. Pēc virsotnēm, ko viņa sasniedza mūzikā, to bija grūti savienot ar vienkāršo dzīvi.”

Visu Baševisa Zingera stāstu galvenie varoņi ir ebreji, nākoši no hasīdiskas vides, tomēr Elita teic, stāsti ir absolūti vispārcilvēciski, jo lietas, par kurām runā Zingers ir saprotams budistam, hasīdam vai pagānu dievību pielūdzējam. Runājot par gaidāmo izrādi, Elita nevilšus aizraujas – stāsts ir par to, kā cilvēki tiecas uz virsotnēm, pēc laimes, un par to, cik grūti, īstenībā – bezcerīgi pie tās nokļūt. „Tur ir visu cilvēku tiekšanās uz augstāko virsotni. Dievinu viņa stāstus, tie stāsti ir tik dzīvi, Dievs dod nesabojāt! Atmosfēra, par spīti vienkāršajiem notikumiem, ir gluži metafiziska.”

Elita priecājas, ka pēc lomas „Mušā”, kur viņas spēlētā igauniete Alīde Trū mīt pēckara pasaulē starp nodevību un izdzīvošanu, var doties jaunā virzienā, lai arī nenoliedzami, nominācija Gada aktrises godam esot ļoti patīkama.

 

„Loma nav viegla nedz aktieriski, nedz emocionāli, bet nezinu, kas tad ir viegli. Aizvakar bija četras „Mušas” pēc kārtas. Pēc vasaras pauzes jūtu, ka izrāde manī ir norūgusi kā labs vīns, ka papildus dimensija ir klāt un kaut kādas lietas, ko sēdēju un nesapratu, tagad atveras bez spiediena. Tas ir patīkami, ka jaunā sezonā vecās izrādes iegūst jaunu līmeni,” spriež aktrise.

 

Elita atzīst, vienīgais, kas iztukšojot, ir rutīna. „Iespējams, sakritība, iespējams neapzināti, bet katru jaunu lomu veidoju tā, lai tajā būtu pilnīgi cits, jauns virziens. Kaut ko mainot, tu iegūsti jaunu spēku. Tomēr tu nevari sākt kā balta lapa, jo katra – profesionāla un dzīves pieredze, kas bijusi līdz tam, tomēr palīdz. Tomēr ar visu to reizēm gadās lomas, kurās nevar “trāpīt”, jo tavā dzīvē vienkārši nav tāda faila. Esmu sapratusi, lai būtu formā, jāspēj daudz. Iespējams, arī tagad, pēc sešām „Kabalas” izrādēm gribēšu aizsviest augstpapēžu kurpes kaut kur tālu un kādu laiku tās neredzēt. Taču ir sajūta – jo vairāk tu dod, jo kaut kur šī enerģija pēc tam tevī rodas no jauna. Reizēm brīžos, kad liekas – nu jau gan vairs nē, pietiek. Es tam ticu, paļaujos, ka kāds gādā, lai tā notiktu.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Draugiem Facebook Twitter Google+