Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
27. augusts, 2015
Drukāt

Ostapenko: Man viss sanāk labi! (1)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Jeļena Aļona Ostapenko 18 gadu vecumā kļuvusi par Latvijas labāko tenisisti un jau šajā sezonā izvirzījusi sev mērķi iekļūt pasaules (WTA) ranga pirmajā simtniekā. Patlaban viņai tajā ir 114. vieta.

Aizpagājušajā naktī pēc Latvijas laika rīdziniece, Ņujorkā debitējot ASV atklātā čempionāta pieaugušo turnīrā, pirmajā kvalifikācijas mačā ar 7:6 (9:7) un 6:4 pārspēja japānieti Hiroko Kuvatu. Ostapenko nākamā pretiniece būs Jūlija Gluško no Izraēlas, kura WTA rangā ieņem 158. vietu. Lai iekļūtu pamatturnīrā, jāuzvar trīs kvalifikācijas spēlēs.

Mērķtiecība

Ostapenko priekšvārds pasē ir Jeļena, kas jāizmanto arī tenisa turnīros. Taču Latvijā viņu visbiežāk uzrunā otrajā vārdā – Aļona.

Sastopot meiteni tenisa klubā “ENRI” Kalnciema ielā, no viņas staro pārliecība un mērķtiecība. No Ostapenko nedzirdēsiet vārdus “varbūt”, “centīšos”, “ja sanāks”. “Es varu un es būšu!” Aļona noskalda ar stingru pārliecību.

Mērķtiecīgais raksturs ļāvis sasniegt tenisa virsotnes junioru vecumā – gan uzvaru pasaules neoficiālajā čempionātā “Les Petits” līdz 14 gadu vecumam, gan pērnvasar Vimbldonas junioru turnīrā. Pabijusi starp spēcīgākajām juniorēm, Ostapenko vairs nevar izvirzīt mazāku mērķi kā būt starp labākajām arī WTA rangā.

Dzimusi, augusi un spēlējusi Rīgā

Bērnībā, kā jau meitenei pieklājas, izmēģinājusi dejošanu, Ostapenko kopš piecu gadu vecuma rokās tur arī tenisa raketi. Aļona daudz laika aizvadīja pie laukuma līdzās savai mammai, tenisa trenerei Jeļenai Jakovļevai, un likumsakarīgi, ka kādā dienā iemācījās bumbiņu pārsist tīkla otrajā pusē. Sportiskie gēni mantoti no abiem vecākiem, Aļonas tētis Jevgeņijs Ostapenko savulaik bija profesionāls futbolists, pēc tam amatieru līmenī spēlēja tenisu, bet tagad ir nenogurdināms meitas pavadonis turnīru apritē.

Ostapenko ar smaidu atceras savus pirmos treniņu laukumus Teikā, Aiz­kraukles ielā, lai gan pati ir no Imantas puses Pārdaugavā. Tenisa un dzīves gudrības apguvusi tepat – Rīgā. Pavasarī Ostapenko ar sudraba liecību pabeidza Zolitūdes ģimnāzijas 11. klasi, mācību grāmatas viņai allaž ir līdzi ceļojumos pa turnīriem. Iespējams, eksāmenu dēļ mazliet nāksies koriģēt nākamās sezonas turnīru plānus, taču tāpat skaidrs – ar viņas mērķtiecību izcilam rezultātam jābūt gan skolā, gan laukumā. Aļona ir piemērs citiem, ka par augstas klases tenisistu var izaugt ne tikai slavenās akadēmijās.

“Iepriekšējā un arī šī sezona rit tā, kā bija iecerēts,” stāsta Jeļena Jakovļeva, Aļonas trenere un mamma vienā personā. “Mērķis pakāpties rangā līdz vismaz 150. vietai jau sasniegts. Optimistiskais scenārijs – iekļūt simtniekā – arī ir realizējams. Šis ir pārejas gads no junioriem uz pieaugušo tenisu. Daudz kas ir citādi, vajag lielāku psiholoģisku noturību. Citreiz viss ir ļoti labi, tomēr dažreiz gadās arī kritumi. Fiziskajā ziņā Aļona jau tagad neatpaliek no konkurentēm. Pat ir labāka – jaunāka un ar milzīgu vēlēšanos ielauzties elitē. Arī tenisa tehnika ir laba. Protams, vajadzīgs darbs pie niansēm, taču kardināli nekas nav jāmaina.”

Spēle, pēc kuras viņu iepazina pasaule

Augusta sākumā Ostapenko ITF sērijas turnīrā Sobotā (Polija) aizkļuva līdz finālam. Ranga punktu un nopelnītās naudas izteiksmē tas bija otrais veiksmīgākais turnīrs šajā sezonā. “Māla laukumi man nepatīk, bija grūti spēlēt, tādēļ nepiekritīšu, ka tas bija viens no labākajiem turnīriem. Finālā drīzāk bija viena no manām sliktākajām spēlēm šosezon,” atzīst Aļona Ostapenko. “Labākā bija uzvara Vimbldonas mačā pret Suaresu-Navarro,” Ostapenko labrāt atceras šāgada Vimbldonas turnīru Lielbritānijā, kurā viņai izdevās pārspēt ranga devītās vietas īpašnieci Karlu Suaresu-Navarro. “Nebija tā, ka spāniete spēlētu slikti, tajā dienā man viss izdevās un es spēlēju labi. Tā spēle mainīja daudz – tagad mani pazīst un sveicina, lai gan sieviešu tenisā katra vairāk cenšas būt pati par sevi, te draudzenes ir ļoti reti sastopamas,” stāsta Aļona.

Jautāta par savām stiprajām pusēm tenisā, viņa atbild pat mazliet pašpārliecinoši – man viss ir labs! “Trūkst stabilitātes. Cilvēki nav roboti, un arī es tāda neesmu. Tieši ar spēles stabilitāti man ir lielākās iespējas uzlabot savu sniegumu. Daudzi juniori spēlē tādā pašā līmenī kā WTA ranga pirmā simta otrās puses tenisisti. Lielā atšķirība ir spēles stabilitātē. Pirms tam šķita, ka vadošais desmitnieks ir kaut kas cits, īpašs. Nē, tā nav. Ar viņām var cīnīties un būt līdzās, taču tikai tad, ja es spēlēšu savu labāko tenisu.”

Agresīvs teniss

Par Ostapenko spēcīgākajiem ieročiem tiek uzskatīta serve un agresīvā spēle. Tādēļ nav pārsteigums, ka viņas iecienītākie ir zālāja un cietā seguma laukumi – tādi, kuros pretiniecei nav laika aizskriet līdz bumbiņai un to atsist laukuma pretējā pusē. “Tikai ar tādu tenisu var sasniegt ranga virsotnes. Diez vai kas labs sanāks, spēlējot tikai tā, lai bumbiņu noturētu laukumā un gaidītu pretinieču kļūdas. Atsevišķā dienā vai spēlē – jā. Taču tas nav teniss, ar kuru tikt virsotnē, kādu cer redzēt līdzjutēji un kāds patīk man pašai.” Kā savu elku tenisā Ostapenko sauc Serēnu Viljamsu no ASV. “Serve, sitiens no labās, no kreisās…,” Aļonai mirdz acis. Tenisa etalons, uz ko vērts tiekties.

Tuvāk simtniekam

Šonedēļ Ostapenko sasniegusi personisko rekordu WTA vienspēļu rangā, ieņemot 114. vietu. Ja atlikušajā sezonas daļā izdosies iegūt vēl apmēram 100 ranga punktus, būs arī vieta pirmajā simtniekā. “Svarīgi, lai nākamgad “Grand Slam” turnīrus es varētu sākt no pamatturnīra. Ļoti gribētu piedalīties olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro, kur startēs piecdesmit labākās. Ir arī citi mērķi, bet par tiem skaļi vēl nerunāšu. Junioru rangā esmu bijusi augšā, tādēļ arī WTA tenisā izvirzu sev augstākos mērķus.”

Jeļena Jakovļeva neslēpj, ka līdz pasaules tenisa elitei izaugusi kopā ar meitu un mācās arī kā trenere. “Man nav pieredzes darbā ar pasaulē spēcīgākajām tenisistēm, piemēram, labāko piecnieku. Lai Aļona tur tiktu, droši vien vajadzēs piesaistīt vēl kādu speciālistu. Pagaidām iztiekam, mums ir arī zinoši konsultanti dažās tenisa akadēmijās. Atrast labu treneri, kurš būtu gatavs veltīt visu savu laiku, doties uz turnīriem un raksturā saderētu ar audzēkni – tas nemaz tik viegli nav izdarāms. Arī izmaksas ir lielas, tādēļ pašlaik konceptuāli strādājam pēc savas programmas. Lielākajos turnīros esmu klāt, pārējos kopā ar Aļonu ir tētis, bet svarīgākos lēmumus izspriežam visa ģimene kopā.” Treneru brigādei pieskaitāmi arī Ludmila un Staņi­slavs Olijari, kuri atbild par Ostapenko fizisko sagata­votību.

Šonedēļ Aļona cīnās sezonas pēdējā “Grand Slam” turnīrā – ASV atklātajā čempionātā. “Amerikā man patīk spēlēt, lai gan Ņujorkā nav viegli – var būt liels karstums un mitrums. “Grand Slam” turnīri ir mazliet grūtāki, te visas cenšas, un ir milzīgas iespējas – par vienu uzvaru var nopelnīt tikpat ranga punktu, cik citā turnīrā tiekot finālā,” Latvijas labākā tenisiste uz Ziemeļameriku devās ar viņai piemītošo mērķ­tiecību turpināt ceļu pretī pasaules tenisa elitei.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Apsveicu Aļonu, viņa ir uz pareizā ceļa. Viņa kļūs par numuru VIENS.

Draugiem Facebook Twitter Google+