Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
30. decembris, 2013
Drukāt

Elizabete Zagorska: Dziedot vieglāk atzīties mīlestībā
 (3)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

– Dziedāšanu es neuztveru kā darbu. Izbaudu to brīdi, kad esmu uz skatuves un mani pārņem sajūtas, ka aizpeldu. Nevaru dziedāt pragmatiski, neieliekot savas jūtas, jo tad ar klausītājiem neveidojas emocionālā saite, līdz viņiem aiziet tikai skaņas vads. Taču Ziemassvētku dziesmas mani īpaši paceļ spārnos, – stāsta dziedātāja Elizabete Zagorska.


Viņa kopā ar mūziķi Niku Matvejevu izveidojusi akustisku koncertprogrammu “Debesis vaļā”, kurā iekļautas skaistākās Ziemassvētku dziesmas, un šie koncerti klausāmi vairākos Latvijas dievnamos. 


– Iecere par koncertprogrammas veidošanu pie mums atnāca plūstoši. Aizsākums bija jau pērn, kad izdevām Ziemassvētku dziesmu albumu gan ar Nika Matvejeva kompozīcijām, gan klasiskajām dziesmām Ata Auzāna aranžējumā. Pēc tam Anglikāņu baznīcā sarīkojām koncertu, kas sildīja ne vien mūs pašus – mūziķus, bet arī klausītājus. Šā gada koncertā īpaši uzsveram latvietības tēmu. Mēs esam palikuši tik maz, ka vajadzētu pat pārspīlēti rūpēties par latvietību, stiprināt vienam otru un palīdzēt, – uzskata Elizabete.

Iepriekšējo reizi ar dziedātāju tikos pirms gadiem septiņiem. Pa šo laiku viņas dzīvi skārušas vairākas pārmaiņas. Elizabete ir apprecējusies, pasaulē nākusi otra meita, un arī mājoklis ir nomainīts.

– Es nepieķeros vietām. Agrāk sevi šaustīju, ka man nav vienas un nemainīgas mājas, bet galvenais tomēr ir cilvēki, kuri man atrodas līdzās. Lielajai meitai Loretai tagad jau ir divpadsmit gadi, Luīzei – četri. Esmu mājas cilvēks, īpaši netīk apmeklēt skaļus pasākumus. Mēģinu līdzsvarot darbu ar ģimenes dzīvi un vakaros cenšos būt mājās. Mums ir mazās meitas gulētiešanas rituāls, kas, klausoties pasakas un dziedot dziesmiņas, reizēm ievelkas divu stundu garumā. Man patīk eksperimentēt virtuvē, gatavojot jaunus ēdienus. Pirms diviem gadiem kļuvu par veģetārieti, pagaidām ģimenē tāda esmu vienīgā. Tās ir tikai iedomas, ka bez gaļas nevar paēst. Kopš vairāk gatavoju dārzeņus, vecākā meita ir atklājusi, ka baklažāni tomēr ir ēdami. Mans vīrs Rolands arī gatavo ar entuziasmu. Viņš pat apsver, ka vajadzētu mācīties par pavāru. Vīrs ēdienam, gluži tāpat kā dzīvei, prot piebērt īstās garšvielas, – paslavē Elizabete.

Daru zināmu sarunu biedrei, ka dažiem radies iespaids – Elizabete ir šerpas dabas sieviete.

– Drīzāk esmu uzņēmīga, nevis šerpa. Šī īpašība man ir jau kopš bērnības, kad sapratu – viss jāizdara pašai. Mēs katrs esam nācis pasaulē viens, lai viens arī pa dzīvi cīnītos. Līdzcilvēku palīdzība, protams, ar pateicību jāpieņem. Nesen mans vīrs, spēlējot hokeju, salauza potīti, un tad sapratu, kā man pietrūkst praktiska atbalsta, ko var sniegt vīrietis. Patiesībā jau mēs, sievietes, esam trauslas, lai arī ikdienā sakām – visu varam, – spriež Elizabete.

Mūsu sabiedrībā gan brīžiem šķiet, ka tieši vīrietis ir vājais dzimums, un pašas sievietes viņos šo vājumu kultivē.

– Mēs satiekam tos cilvēkus, kurus sev piesaistām. Man apkārt ir skaisti, gudri, ģimeniski vīrieši. Tie, kas pieraduši skraidīt apkārt, jo nav atraduši iekšējo mieru, to arī turpinās darīt. Īpaši izdevīgi tas ir mūsu sabiedrībā, kurā ir paliela sieviešu izvēle. Iespējams, ka sievietes ir izlaidušas vīriešus, pieļaujot necienīgu izturēšanos pret sevi. Pieņemu, ka mūžīgā knapināšanās ar naudu, cīņa par izdzīvošanu arī pazeminājusi kultūras un morāles līmeni.

Netrūkst sieviešu, kuras saka – jūtos pašpietiekama, man nevajag nevienu blakus, labāk dzīvoju pati sev.

Elizabete par to saka: – Ja cilvēks labi jūtas viens, tad viņš varbūt tādējādi izpilda savas karmiskās saistības un tā ir norma. Taču, ņemot vērā mūsu valsts demogrāfisko situāciju, ir vieglprātīgi deklarēt, ka vēlas dzīvot tikai pats sev. Man šķiet, ka īpaši jau sievietēm dabas māte iekodējusi vēlēšanos atstāt pēcnācējus. Ko tad citu aiz sevis atstāsi? Mūziku, dziesmas, tekstu? Ja kāda apgalvo, ka dzīvē vissvarīgākā ir karjera, tad visbiežāk tā ir tikai maska, aiz kuras aizslēpties, lai citi nepiekļūtu klāt. Tā jau pie mums kļuvusi par sistēmu, un mēs daudzās lietās esam aizgājuši no mātes dabas noteiktajām vērtībām. Senlaikos sievietes noteikti nelauzīja galvu par to, vai nepieciešama ģimene, vai vajag dzemdēt bērnus. Es tomēr atzīstu klasisko modeli, ka ģimeni veido māte, tēvs un bērni, – pārliecināta Elizabete.

Bet ne vienmēr diviem cilvēkiem izdodas saglabāt ģimeni mūža garumā. Kad Elizabetes vecāki izšķīrās, viņai bija gadi piecpadsmit.

– Es nemēdzu iztirzāt vecāku dzīvi, tā attiecas tikai uz viņiem pašiem. Vecāki savulaik satikās un mīlestībā aizvadīja noteiktu dzīves posmu. Aktieriem nav viegli izdzīvot vairākas dzīves vienā dienā, – par vecākiem teic Elizabete.

Kādā radiostacijā dzirdēju Elizabeti sakām, ka viņa uzvārdu Zagorska neizjūt kā savējo. Pirms tam jau ko līdzīgu paudis viņas tētis, aktieris Rolands Zagorskis.

– Mans tētis tagad ir Rolands Zagorskis Rolands. Viņš savulaik teica – kad nosauc uzvārdu Zagorskis, vienmēr tā kā salecas. Tas nav mūsu dzimtas uzvārds. Tēta vectēvu adoptēja Zagorsku ģimene, un no viņiem mums šis uzvārds. Esmu nolēmusi drīzumā to mainīt un pieņemt vīra uzvārdu, kas ir Veikša, – atklāj dziedātāja.

Elizabetē ir savienojies gan radošums, gan praktiskums. Viņa pirms kāda laika izveidoja privāto bērnudārzu “Lāsīte”, kuram tagad jau radušās arī filiāles.

– Man ir laba atbalsta grupa, brīnišķīga bērnudārza vadītāja, tāpēc šim darbam varu pieslēgties radoši. Vēlējos, lai bērnudārza vide pēc iespējas vairāk līdzinātos mājām, nevis iestādei. Lai bērnam nerastos iespaids, ka viņam jāiet uz darbiņu, kā reizēm vecāki mēdz teikt. Bērniem jājūt, ka viņus gaida, jāatrodas emocionālā un fiziskā drošībā. Bērni patiešām ir vecāku spogulis. Mammas ievēro, ja ģimenē ir stresa situācijas, bērni saķer iesnas. Šajās garajās Ziemassvētku brīvdienās mums vairāk atliks laika pabūt kopā pašiem ar sevi un tuviniekiem. Varēsim apstāties, ieskatīties esībai acīs un mēģināt rast atbildes uz jautājumu – kāpēc esam šeit nākuši. Uz šiem jautājumiem tāpat reiz nāksies atbildēt. Par to jārunā arī ar bērniem, vismaz Tēvreize viņiem jāiemāca.

Elizabetei ome jau bērnībā stāstīja, kas ir baznīca un Dieva pasaule. Viņa gāja svētdienas skolā, apmeklēja dievkalpojumus, bet tad kādu mirkli, Elizabetes vārdiem runājot, bija pazaudējusies, pieķērusies ikdienišķajām, materiālajām vērtībām. Tad atkal pienāca brīdis, kad patiesās vērtības nostājās īstajā vietā. Elizabete sākusi dziedāt arī Rīgas gospeļu korī. Viņa uzskatījusi par vajadzīgu iesaistīties brīvprātīgā darbā Daktera klauna kustībā, dodoties uz Bērnu slimnīcu, lai mazajiem slimnieciņiem sniegtu smieklu terapiju.

– Man savulaik bija vēlme kļūt par ārsti, bet ir jau arī citi veidi, kā sevi var ziedot, palīdzot citiem. Uz slimnīcas pacientu neskatos kā uz slimu bērnu, es redzu bērnu, kurš nevēlas slimot un grib dzīvot. Ja emocionālo pasauli var pavērst gaišāku, tad arī slimais ķermenis ātrāk sakārtojas. Ne vienmēr ar bērnu vajag jokot, reizēm klusēšana un līdzās būšana viņam nepieciešama vairāk.

Elizabete spriež, ka ikdienā mēs kautrējamies otram pateikt labus, mīļus vārdus. Dziedot vienkāršāk apliecināt – es tevi mīlu. Tāpēc viņa aicina dziedāt gan tad, kad grūti, gan tad, kad gribam otram ko labu teikt.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Kur taada dzied?

  2. Elizabete, nevajag to ģīmi tik traki notriept.

  3. Elizabet ,skaists raksts par tevis . laimīgu jauno gadu tev un tavējiem …. ilze

Draugiem Facebook Twitter Google+