Uncategorized

Eļļas linu audzēšana – brīva niša biznesā 1


Zied eļļas lini
Zied eļļas lini
Foto – Valdis Semjonovs

Lini pie mums audzēti jau izsenis, bet to platības gadu no gada samazinājušās. Tomēr kultūraugs uzskatāms par perspektīvu, jo pieprasījums pēc produkcijas Eiropā ir liels.

Bauskas novada Mežotnes pagasta zemnieku saimniecības “Vismaņi” saimnieki Anita un Ziedonis Vismaņi eļļas linus audzē jau sesto gadu. Arī šogad, tāpat kā pērn, viņi plāno iesēt 20 ha linu un izaudzēto ražu pārdot sadarbības partneriem Lietuvā un SIA “Iecavnieks & Co”. Saimniecībā vēl aptuveni 500 ha audzē graudaugus un 20 ha – lopbarības pupas. Sējumu struktūru zemkopji domā saglabāt.

“Tiem, kuri nolēmuši audzēt linus, pirmkārt, jāizvērtē, kur realizēs produkciju. Otrkārt, jānoskaidro, kas ražu nokuls, ja pašiem nav sava kombaina. Tikai pēc tam var domāt par augsnes izvēli,” stāsta mežotnieši.

Atšķirībā no Latgales reģiona, kur patlaban veiksmīgi strādā eļļas spiestuves zemnieku saimniecībā “Vīnkalni”, “Vaicuļevas” un citur, Bauskas pusē ir tikai viena, arī pieprasījums pēc linsēklu produkcijas te ir mazs. Toties eļļa ir viens no iecienītākajiem produktiem Latgalē un Vidzemē, ko lieto katoļticīgie gavēņa laikā.

“Linkopība Latgalē varētu būt viena no perspektīvākajām nozarēm, tāpēc ir vērts mēģināt. Drīz sāksies jaunā linu audzēšanas sezona, un tad zemniekiem būs jādomā par šogad sējamo platību lielumu,” norāda SIA “Latgales Lauksaimniecības zinātnes centrs” direktore Veneranda Stramkale. “Izaudzēt eļļas linus ar bioloģiskām metodēm ir ļoti grūti, komerciālos nolūkos to darīt neatmaksājas. Labas ražas ieguvei vajadzīgi minerālmēsli un augu aizsardzības līdzekļi. Latvijas lauki ir stipri piesārņoti ar nezālēm – ja vārpata vai viengadīgās nezāles nomāc linus, par ražu nav ko domāt. Ļoti bīstami ir arī linu spradži. Neapkarojot tos, kaitēkļi vienas dienas laikā spēj noēst visus linu dīgstus.”

Ne tikai nabadzīgās augsnēs

Tas ir sens mīts, ka lini jāsēj tikai sliktās augsnēs, jo ir pieticīgi. Eļļas lini labi aug dažādās augsnēs (gan mālā, gan smiltī), taču tajās nedrīkst būt nezāles. Priekšnoteikums, ierīkojot sējumus, ir augsnes reakcijas, organisko vielu, minerālvielu satura noteikšana. Augsnes reakcija nedrīkst būt mazāka par pH 5,5. Ņemot vērā analīžu rezultātus, augsni mēslo un kaļķo. Nevar sēt pārāk mitrā vai izkaltušā augsnē (it īpaši mālā, jo, iestājoties karstam laikam, iesētās sēklas sliktāk dīgst). Ja augsne ir smilšaina un tās virskārta sausa, sējumi obligāti jāpieveļ.

Agra sēja

Eļļas linus sēj agri pavasarī, kad augsne iesilusi vismaz līdz +3 °C. Agrāk selekcionētajām šķirnēm, piemēram, ‘Lirina’, ‘Ruta’, ‘Rasa’, ‘Flanders’, izsējas norma ir 40–50 kg, savukārt jaunās, intensīvās šķirnes ‘Raciola’, ‘Amon’ sēj retāk – līdz 35 kg/ha, jo eļļas liniem vajag saņemt pietiekami saules gaismas un stublāju galos jāveidojas slotiņām (pogaļām). Jo blīvāk iesēs, jo vairāk stiebri tieksies uz augšu un neveidos slotiņu. Sēklas iestrādā 2,5 cm dziļi. Linu dīgsti viegli pārcieš īslaicīgas salnas (-5…-6 °C), bet nav izturīgi pret salu. Apsalušie ataug no jauna, tomēr pagarinās veģetācijas laiks, arī raža ir mazāka.

Vieta augu sekā

Pirms liniem nevajadzētu audzēt rapšus. Čehu audzētāji izpētījuši, ka šie krustzieži atstāj augsnē vielas, no kurām cieš un tāpēc slikti aug lini. Eļļas linus sēj pēc priekšaugiem, kas augsni atstāj tīru no nezālēm un bagātu ar barības vielām. Piemērotākie ir kartupeļi un graudaugi. Tiesa, Latvijā kartupeļu audzēšanas saimniecības patlaban specializējas galvenokārt tupeņu un kāpostu audzēšanā, un labība aizņem ļoti mazu daļu no platības. Labi, ja pēc linu nokulšanas zemnieki vēl paspēj iesēt ziemājus, jo tad var iegūt aptuveni tonnu lielāku graudaugu ražu. Lai izaudzētu prāvas eļļas linu ražas, nevajadzētu tos sēt vienā vietā divus gadus pēc kārtas, jo augi jau ir iztērējuši augsnē esošās barības vielas. Ir dzirdēts mīts, ka lini noplicina zemi. Tā nav taisnība, tieši pretēji – lini ar savu zaroto sakņu sistēmu spēj uzņemt no augsnes dažādus savienojumus, ko nepaņem citi kultūraugi. Eļļas lini ielabo un irdina augsni.

Mēslošanu lini novērtē

Lai būtu raža, eļļas liniem vajag daudz barības vielu. Zemnieku saimniecībā ‘Vismaņi” augsnes pamatmēslojumam izmanto kompleksos NPK minerālmēslus, kas satur mazāk slāpekļa. Optimāls slāpekļa daudzums ir 50–80 kg/ha tīrvielā (smilšainā augsnē deva ir lielāka, bet mālainā vai smilš­māla – mazāka). Ar slāpekli pārmēsloti augi tiek izdzīti, un ziedēšana var ievilkties vairāku nedēļu garumā.

Atšķirībā no graudaugiem lini zied pakāpeniski. Skaidrās, siltās dienās uzplaukst no rīta, un tajā pašā dienā jau vainaglapas nobirst, nākamajā dienā parādās jauni ziedi. Ziedēšanas laikā, kas ilgst aptuveni divas nedēļas, sējumi izskatās kā zila ziedu jūra. Kad lini noziedējuši, stiebrs garumā vairs neaug.

Liniem, tāpat kā rapsim, sēkliņu veidošanai ļoti nepieciešams sērs. Tādēļ pēc ziedēšanas, kad veidojas sēklas, augiem dod amonija sulfātu, devā 180–300 kg/ha. No mikroelementiem nozīmīgs ir arī bors. Ja mēslojumā tā nav, boru dod virsmēslojumā – 3 l/ha, kad lini ir t.s. eglītes fāzē (11–12 cm gari).

Pēc uzdīgšanas, t.i., līdz šai fāzei, lini parasti izskatās ļoti vārgi. Audzētāji tad pieļauj lielāko kļūdu – pārsteidzas un dīgstus papildus mēslo ar slāpekli. Šajā laikā tos nevajag piebarot, jo augi sakrīt veldrē un rodas problēmas ar nokulšanu, kaut gan sēklas no pogaļām ārā nebirst. Ja nepieciešams, liniem šķidro mēslojumu dod tikai tad, kad sējumi saņēmušies spēkā.

Sējumu apstrāde

Latvijā liniem ir sertificēti tikai daži augu aizsardzības līdzekļi. Ar to nepietiek, lai nodrošinātu normālu augšanu un attīstību, tāpēc “Vismaņu” saimnieki, izmantojot Valsts augu aizsardzības dienesta izsniegtu vienreizēju atļauju, ik gadu ieved no Eiropas Savienības valstīm dažādus ķīmiskos preparātus.

Pagaidām eļļas linus nebojā nekādas slimības, jo Latvijā tos audzē maz, tādējādi arī nav nepieciešami slimību ierobežošanas pasākumi. Šajā saimniecībā linu audzēšanā izmanto fungicīdu, augu augšanas regulatoru Folikūrs. Preparāts veic divas funkcijas – ārstē augus un samazina augumu līdz 50–60 cm (neapstrādātiem liniem stiebru garums ir 70 cm).

“Tā kā Latvijā nav attīstīta rūpnieciskā eļļas linu stiebru pārstrāde, savā saimniecībā tos sasmalcinām ar kombainu, izklājam uz lauka un pēc tam iearam zemē. Piemēram, Čehijā audzētāji šos 50–60 cm garos stiebrus pēc nokulšanas ar kombainu nesasmalcina, bet atstāj vālos, lai vēlāk savāktu un nodotu rūpnīcām pārstrādei,” stāsta Anita Vismane.

Ražas novākšana

Šķirnēm ‘Raciola’, ‘Amon’ ražu vāc pēc 108–118 dienām (augusta beigās, septembra sākumā). Nogatavojies linu lauks ir kā zelts.

“Sausā laikā linus var nokult bez problēmām, taču rudenī dienas kļūst arvien īsākas, ražas novākšanas laiks sarūk. Labībai graudu mitrums ekstremālos apstākļos novākšanas laikā var būt līdz 25%, un tos var kult līdz pat vakaram. Eļļas liniem ir citādi – tiklīdz saule sāk norietēt, graudu mitrums jau pārsniedz 13%, lini no gaisa uzņem mitrumu un sāk tīties uz kulšanas agregāta, tāpēc darbam jāmet miers,” pēc pieredzes zina teikt audzētāja.

Čehu audzētājiem ir tāds teiciens – ja lini ir gatavi, atmet visu un kul linus! Praksē gan vietējie lielie graudu audzētāji vispirms kuļ labību, bet linus atstāj uz vēlāku laiku. Ja kulšanas laiku pārtrauc ilgstošas lietavas, tas nokauj cerības uz labu ražu – linu lauks divu nedēļu laikā var pārvērsties neglīti pelēks.

Lai atvieglotu novākšanu un nezaudētu ražu, “Vismaņos” izmanto desikantu Reglons eļļas linu vienmērīgākai nogatavināšanai (preparāts veicina augu izžūšanu). To lieto, kad sēklas arī uz sāndzinumiem iekrāsojušās šķirnei raksturīgā krāsā. Kulšanai liek lietā vecāka ražojuma kombainu ar mazāku hederi, ar kuru strādā paralēli lielajam graudu kombainam (ar to savukārt kuļ tikai labību).

Pēc novākšanas kūlums nekavējoties jāved uz pārstrādes uzņēmumu. To nedrīkst ilgstoši glabāt mašīnas kravas kastē vai sabērtu kaudzē, jo tad sēklām saplīst ārējie apvalciņi un iegūtā eļļa ir rūgta. Ja zemkopim tajā pašā dienā ražu nav iespējams aizvest un liniem sēklas mitrums pārsniedz 12%, tie tūlīt jāizber šķūnī (var arī atklātā vietā, bet tad sēklas jāpārsedz) un ļoti intensīvi jāventilē, jāgroza (nevis jākaltē!), lai nesāktu gruzdēt vai pat degt.

Eiropas Savienības valstīs, kur plaši attīstīta linkopība, novākšanai izmanto modernu tehniku, piemēram, kombainu “John Deere”, kas aprīkots ar lentēm, lai izlīdzinātu linu stiebru masu. Citiem kombainiem, kam nav šādu lentu, linu stiebri uztinas uz hedera gliemeža transportiera, veidojot bumbuļus, kas nevienmērīgi tiek padoti uz kuļtrumuli, tādējādi apgrūtinot kulšanu. Lai linus labi izkultu, kombains jāaprīko ar jaunu, asu griezējmehānismu (izkapti). Tā kā linu sēklas ir ļoti slidenas, jāraugās, lai kombainā nebūtu spraugu un caurumu, pa kuriem tās var izbirt.

Sēklu raža ideālos laika apstākļos var būt līdz 2,5 tonnām, saimniecībā “Vismaņi” līdz šim augstākā raža bijusi 2–2,1 tonna no hektāra.

Eļļas linu sēklām jābūt dzeltenām, spīdīgām. Tās nedrīkst būt matētas, smakojošas, jo tad iegūtajai eļļai un raušiem ir ļoti slikta kvalitāte.

“Čehijā un Polijā tagad lielāks noiets ir nevis linsēklu eļļai, bet gan spraukumiem, raušiem – tos konditorejas fabrikās pievieno cepumiem, kūkām. Pērn Čehijas kooperatīvs, kas nodarbojas ar linu selekciju, audzēšanu un realizāciju, izaudzēja un pārdeva 60 tūkstošus tonnu blakusproduktu. Latvijā tā vēl ir brīva niša, ko vajadzētu izmantot,” ir pārliecināta Anita Vismane. “Ja man vajadzētu izvēlēties starp divām kultūrām – vasaras rapsi un eļļas liniem, noteikti sētu linus. Audzējot rapšus, ļoti daudz jāiegulda minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu iegādē, turklāt raža tikai par nieka tonnu lielāka, kult var tikai septembra vidū, beigās. Ja sākas lietus periods, pākstis atveras un sēklas izbirst, rapšu raža aiziet postā un ir pamatīgi zaudējumi.”

No liniem, kas neatbilst pārtikas kvalitātes kritērijiem un uz lauka zaudējuši kvalitāti, var iegūt līdz 35–38% eļļas, ko iespējams izmantot tehniskajām vajadzībām, tāpat arī iegūt raušus. Liniem normālos laika apstākļos pogaļas pašas neveras vaļā, tāpēc nevajag bažīties, ka izbirs sēklas. Pogaļas var atvērties tikai krusas gadījumā un arī tad, ja lini ilgstoši gulējuši veldrē.

Eļļas linu sēklas materiāls maksā aptuveni tikpat dārgi kā rapsim – pāri par 1000 eiro tonnā. Zemnieki, kuri vēlas uzsākt linkopību, pirmā ataudzējuma sēklas var iegādāties Čehijā (importa sēklas līdz marta beigām iespējams pasūtīt arī pie Anitas Vismanes).

Uzziņa

Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem, pašlaik Latvijā kopējās pieteiktās apstiprinātās eļļas linu platības ir 337,33 ha, to skaitā bioloģiskās lauksaimniecības atbalstam pieteikti 2,39 hektāri.

Galerijas nosaukums

Uzziņa

• Atkarībā no nogatavošanās laika eļļas linu šķirnes iedala agrīnās, vidēji agrīnās un vēlīnās. Latvijā praktiska nozīme sēklu iegūšanai var būt tikai agrīnajām šķirnēm, kas nogatavojas 108–118 dienās.

• Pasaulē ar eļļas linu selekciju pārsvarā nodarbojas Čehijā, Francijā, Vācijā, Beļģijā. Čehijā izaudzētā jaunā šķirne ‘Raciola’ ES sertificēto sēklu katalogā iekļauta kopš pagājušā gada, bet ‘Amon’ sertificēta 2010. gadā. Abas ir dzeltenās linu šķirnes, kam eļļa ir mazāk rūgta.

• Eļļas linu sējumu platības Eiropas Savienībā arvien palielinās. Nozīmīgākās audzētājvalstis ir Čehija, Polija, Francija, Beļģija, Vācija.

• Latvijas Lauku attīstības programmas 2014.–2020. gadam pasākuma “Bioloģiskā lauksaimniecība” ietvaros plānots 117 eiro/ha liels atbalsts eļļas linu audzētājiem. Viens no būtiskākajiem nosacījumiem, lai saņemtu bioloģiskās lauksaimniecības atbalstu, sākot ar 2015. gadu, – visai saimniecībai jābūt bioloģiski sertificētai.

LA.lv