Kultūra
Kultūrpolitika

Elles ķēķa durvis paverot. Saruna ar mūziķi un aktrisi Lailu Saliņu 16


Laila Saliņa
Laila Saliņa
Foto – Timurs Subhankulovs

Maijā Latvijā rādīja muzikālu stāstu par Ņujorkā 20. gs. 50. un 60. gados strādājušo trimdas latviešu mākslinieku grupu “Elles ķēķis. Ņujorka–Latvija”. Izrādes idejas, scenārija, dziesmu un video autore ir ASV dzīvojošā latviešu mūziķe un aktrise LAILA SALIŅA.

Savukārt VEF Kultūras pilī līdz 17. jūnijam izstādē ir iespēja iepazīt “Elles ķēķa” grupas dzejnieku un mākslinieku spilgtākos pārstāvjus, atklāt interesantas liecības par viņu radošo darbību, kā arī aplūkot gleznas, mākslas darbus un dažādus priekšmetus no māk­slinieku ģimeņu personīgajiem arhīviem. Izstāde, kurā personības atklātas galvenokārt caur dzeju un vēstulēm, paver durvis un ieaicina domu, ideālu, jūtu, krāsu un bohēmas apdvestajā latviešu trimdas mākslinieku vidē. Arī tā tapusi, līdzdarbojoties dzejnieka Gunara Saliņa meitai Lailai Saliņai, kura Latvijā pirmoreiz ieradās 1989. gadā un tagad ar gandarījumu atceras savu Karmenu Nacionālajā operā.

– Laila, sakiet, lūdzu, kas īsti ir “Elles ķēķis”?

L. Saliņa: – “Elles ķēķis” jeb angliski “Hell’s Kitchen” ir ostas rajons Ņujorkā, kur 50. un 60. gados tikās jauni latviešu trimdas mākslinieki, kas bija ieradušies Amerikā cerībā uz pilnvērtīgu dzīvi atvērtā pilsoniskā sabiedrībā, ar tiesībām uz vārda brīvību. Nelielo, bet dedzīgo mākslinieku grupu spēcīgi ietekmēja amerikāņu kultūra un Rietumu mākslas virzieni. Savienojot to ar savu latvisko identitāti, viņi izveidoja īpašu stilu un kļuva pazīstami kā elles ķēķa mākslinieki. Viņu radošais gars iedvesmoja citus latviešu māksliniekus “brīvajā” pasaulē, bet padomju Latvijā aiz dzelzs priekškara par viņiem bija zināms ļoti maz. Izrādes centrā ir mīlas stāsts par maniem vecākiem – tēvu dzejnieku Gunaru Saliņu – vienu no galvenajiem šī ķēķa “pavāriem” – un manu māti filoloģi Jautrīti Saliņu, kuri iepazinās kā pusaudži Jelgavas skolotāju institūtā, iemīlējās, deviņpadsmit gadu vecumā apprecējās, piecus gadus pavadīja “dīpīšu” nometnē Vācijā, gaidot atļauju izbraukšanai uz Ameriku. Bet šis ir arī stāsts par tiem dzejniekiem un māksliniekiem, kuri veidoja “Elles ķēķa” kodolu – dzejnieku Linardu Taunu, kurš kopā ar manu tēvu radīja jaunu dzejas stilu, gleznotājiem Frīdrihu Miltu un Sigurdu Vīdzirksti, dzejnieku un vēsturnieku Jāni Krēsliņu un eksistenciālisma rakstnieku Gunti Zariņu.

Galerijas nosaukums

– Kādēļ no lielās Ņujorkas viņi izvēlējās tieši šo ostas rajonu?

– Kāda nu izvēle! Kā stāstīja mans tēvs, pirmkārt, tas diemžēl bija bīstams rajons, tādēļ arī saucās “Elles ķēķis”, taču tieši tur viens latviešu kungs – Brunis Īgals – bija kļuvis par pārzini vairākām ēkām un viņam bijusi vājība pret mūzu kalpiem. Tādēļ viņš izīrējis lētus mitekļus dzejniekiem un rakstniekiem ar Taimskvēra uguņiem logos.

Mana mamma, kura dabūja filoloģijas doktora grādu vācu literatūrā un valodā, jau no agriem “Elles ķēķa” gadiem saprata, ka visu tur notiekošo vajag dokumentēt. Viņa krāja avīzes, žurnālus, rakstus, vēstules, arī mūsu dzimtas materiālus vairākās paaudzēs. Un, kad mūža beigās aizgāja pensijā jau kā profesore, uzrakstīja veselas trīs memuāru grāmatas. Tās nav publicētas, taču arī šie memuāri bija iemesls manai sajūtai – kaut kas ar šo materiālu jādara! Nevienam citam tādas bagātības nav. Un es vēlējos tajā dalīties.

Mūsu izrāde ir diezgan neparasta, tajā ir sirreāli elementi, straujas pārejas no viena darbības lauka uz citu, pēkšņi maināmies lomām, vienu brīdi kļūstu par dzejnieku Linardu Taunu, te savā ziņā iemiesoju savu māti un pēc brīža esmu es pati, Laila Saliņa. Jā, tās ir mazliet plūstošas identitātes. Par to laiku mazzinošam skatītājam šis tas varbūt varētu šķist mulsinošs, bet tajā pašā laikā emocionāli ar dziesmu un dzeju domas plūsmu var uztvert un baudīt.

Izrādē izspēlējam, piemēram, šādu ainu no manas mammas memuāriem. Pēc tā dēvētajām “melnajām saulēm”, lielformāta gleznām savdabīgā tehnikā, pasaulē pazīstamajam Zigurdam Vīdzirstem bija milzu darbnīca bijušā arodbiedrības namā. Pagrabā, bez elektrības, bez ūdens. Ziemā, kad darbnīcu nekādi nevarēja apsildīt, gleznotājs tās vidū uzbūvēja telti, kuru pārvērta tropiskā klimata joslā Arktikas vidū. Kad jautāja – kā tu te vari paelpot? – Vīdzirkste atjokoja: es ziemā skābekli nelietoju… Liela viņa gleznu kolekcija ir nu jau labu laiku Latvijā dzīvojošajai māksliniecei Dainai Dagnijai. Fridrihs Milts, kurš aizrāvās ar daudzo Ņujorkas debesskrāpju gleznošanu, draudzējās ar Latvijā zināmā advokāta Filipa Kļaviņa – Jaunā Rīgas teātra aktrises Elitas Kļaviņas vīra – tēvu. Kad Kļaviņš seniors nomira, Milta vērienīgā kolekcija atceļoja uz Latviju pie Filipa Kļaviņa. Daudzus no šiem darbiem tagad var redzēt izstādē. Ņujorkas debesskrāpji un sieviešu portreti aizņem vai visu otro VEF Kultūras pils stāvu.

Sešdesmitajos, kad sāka arvien vairāk braukt ciemos latvieši no Eiropas, Austrālijas, Kanādas, daudzi bieži palika pie maniem vecākiem, jo Ņujorkas priekšpilsētā mums bija sava māja, ko varētu uzskatīt par otru “elles ķēķi”. No bērnības man palikušas atmiņā bohēmiskās nedēļas nogales ar teātra un izstāžu apmeklējumiem, dzejas lasīšanu, dziedāšanu un sarunām līdz agrai rīta gaismai, kas beidzās arī ar savu devu komisma… Eksistenciālisma rakstnieks Guntis Zariņš, kurš dzīvoja Londonā, vairākas reizes brauca uz Ņujorku, nakšņodams mūsu mājās. Reiz, kā memuāros rakstīja mana māte, viņš tā aizrunājies, ka nevarējis nakti gulēt, bet no rīta nekādi nebija pamodināms, kaut mājās jau sanākuši ar izcilo rakstnieku tikties gribošie latviešu mākslinieki un citi viesi. Spalvas meistaru pamodināt spēja tikai dzejnieks Linards Tauns, ieliekot viņam mutē aizdedzinātu cigareti, kuras aromāts momentā atvēra rakstnieka acis, un viņš atsāka iepriekšējā naktī pārtraukto stāstījumu…

– Kur jūs pati ieraudzījāt pasauli?

– Kā stāstu izrādē, nezinu nevienu latvieti no minētās mākslinieku kompānijas, kas būtu dzimis “Elles ķēķī”, jo viņi visi dzimuši Latvijā. Mans tēvs – Naudītē Zemgalē, netālu no Dobeles, mamma ir liepājniece. Vienīgi es, šīs sabiedrības dzīves daļiņas lieciniece, nācu pasaulē Ņujorkas debesskrāpju ēnā – Hudzonas upes otrā krastā, Ņūdžersijā mazā pilsētiņā Grendlidžā.

– Kā kļuvāt par dziedātāju un aktrisi?

– Biju taču uzaugusi mūziķu ģimenē! Mamma, kā jau kapelmeistara meita, no agriem gadiem spēlēja klavieres. Manam tēvam bija ļoti skaista balss, pusaudža gados viņš gribējis studēt dziedāšanu, bet visu atkal izjauca karš. Es kopš trīs gadu vecuma spēlēju klavieres. Bet vienu gadu vidusskolā pavadīju Minsteres ģimnāzijā, kur pamanīja manu skaļo balsi. Pēc tam studēju konservatorijā Bostonā, dabūju maģistra grādu, skolojos Šveicē, strādāju mazākās operkompānijās Amerikā, taču arvien vairāk iemīlēju ko avangardiskāku un teatrālāku, jo biju jau sapratusi, ka nekāda Marija Kallasa no manis neiznāks un ka mani vairāk vilina džezs, tango, tautas mūzika, teātris. Tagad kā jau brīvmāksliniecei mana radošā dzīve rit no viena projekta uz nākamo. Repertuārteātri kā Latvijā Amerikā ir maz sastopami. Esmu strādājusi arī ar mūziku nesaistītus darbus. Jo būt brīvmāksliniecei nozīmē – nekādu garantiju ne par ko!

– Ar izrādi “Elles ķēķis. Ņujorka–Latvija” bijāt vairākos Latvijas novados. Kā uzņēma?

– Ļoti vēlējos aizbraukt uz Dobeli, jo tur uzauga mans tēvs. Negaidīti publikā uzradās vīrs, kurš pazina mana tēva brāli Aleksandru Saliņu jeb Sašu, kurš izsūtījumā Sibīrijā bija aizvadījis septiņus gadus. Šis kungs pastāstīja par tikšanos ar tēva brāli, kad viņam bija izdevies atgriezties no Sibīrijas. Ļoti emocionāls mirklis. Bijām arī Antona Austriņa muzejā, kur redzētais mani ļoti aizkustināja, jo viņa meita Mudīte Austriņa, viena no “Elles ķēķa” mūzām, vēlākos gados palīdzēja veidot māk­slas galeriju Kalifornijā.

– Ja attālināmies no konkrētības, jūsu veidotās izrādes nosaukuma un reliģijas, kas, jūsuprāt, ir elle?

– Reiz slīku purvā – netālu no savām lauku mājām Masačūsetsā, triju stundu braucienā uz ziemeļiem no Ņujorkas. Apkārtnē dziļa aiza, klintis, strauja upe. Steidzos un gāju nevis kā parasti, bet pa taisnāko ceļu gar strautu. Jau pa gabalu redzēju lielo upi, manu ceļa mērķi. Bet zeme kļuva arvien duļķaināka, kājas sāka grimt arvien dziļāk, zaudēju pamatu… Un prātā iešāvās – velns un elle! – šajā purvā viena pati ne tikai nomiršu, bet mani draugi, mana ģimene, mans partneris, neviens pat nezinās, kur esmu palikusi… Metos slīpi, līdu uz vēdera, rāpoju uz priekšu kā čūska. Ārprāts, zināju taču, ka jāiet riņķī! Bet biju nepacietīga, nogurusi, steidzīga. Un, lūk, mācība – nav ko steigties! Arī dzīvē vajag aptvert, kas ir ap tevi, un nesteigties, bet dzīvot atvērtām acīm. Nu, protams, tādu elli kā maniem vecākiem caur karu, bēgļu gaitām, nežēlīgi smagu darbu trimdas pirmajos gados man nav nācies izjust uz savas ādas, bet priekšstats gana spilgts. Tādēļ pēc neatkarības atgūšanas dzimušajai jaunajai latviešu paaudzei, kura uzskata, ka Latvijas neatkarība ir pašsaprotama, man gribas pavaicāt – kādiem jābūt tiem politiskajiem apstākļiem, lai jūs pamestu savu zemi? Kam būtu jānotiek, lai cilvēks pieņemtu lēmumu: es te vairs nespēju eksistēt? Maniem vecākiem Latvijas brīvība bija kluss sapnis. Un tagad mums jābūt gataviem šo brīvību uzmanīt un sargāt. Mēs jau zinām, cik Krievija ir spēcīga. Zinām, kas notiek Ukrainā. Kā saka mans draugs māk­slinieks Arturs Virtmanis, Putinam tanki nemaz nav vajadzīgi, jo viņa vara ir aizkulisēs, visādās manipulācijās un sociālajos tīklos. To izjūt pat Amerikā. CIP ir pierādījis, ka Krievija iespaidoja ASV pēdējā prezidenta Donalda Trampa ievēlēšanu. Par to raksta Amerikas avīzēs, bet kā Latvijā, tā viņpus okeānam Amerikā ir cilvēki, kuri šo faktu apšauba, netic. Ir filmas un milzum daudz pierādījumu par ebreju koncentrācijas nometnēm, taču atrodas cilvēki, kuri apgalvo – nekāda genocīda nav bijis. Zinātnieki nemitīgi brīdina par pasaules pārkaršanu, bet ir cilvēki, kas arī šīm briesmām netic. Tā ir ļoti uztraucoša pazīme, ka cilvēce vairs nevar vienoties, kas ir fakti un kas tādi nav.

– Kā tagad pārvērties “Elles ķēķis”?

Saistītie raksti

– Kā jau ostas rajonā, tur joprojām saglabājusies sava noskaņa ar samērā zemām ēkām, sešstāvu īres namiem, lētiem veikaliņiem un krodziņiem, kaut varbūt viss vairs nav tik lēts. Arī tagad tas ir no ārzemēm pēc kara iebraukušo rajons, liels tautību maisījums.

– Un “Elles ķēķa” māk­slinieki?

– Mans tēvs aizgāja aizsaulē 2010. gadā, māte gadu vēlāk. Man ir brālis Lars, mācītājs, un māsa Lalita, psihoterapeite. Ir dzīvi arī daži no tās mākslinieku paaudzes, aktīvi, gaišu prātu. Ņujorkā dzīvo vēsturnieks, dzejnieks, bijušais bibliotekārs Jānis Krēsliņš, arī – dzejnieks un gleznotājs Voldemārs Avens, viņa sieva Irēna Avena bija mākslas vēsturniece, arī meita un dēls izvēlējušies mākslas ceļu. Ņujorkā joprojām dzīvo dejotāja Vija Vētra, kuru arī var pieskaitīt “Elles ķēķa” pulkam. Priecājos, ka elles ķēķis tagad plaukst Rīgā. Ceru, jaunā paaudze pēc šīs izrādes un izstādes vairāk painteresēsies par 50., 60. gadu māksliniekiem Amerikā. Jo tie bija izcili cilvēki ar plašu sirdi un dvēselisku dziļumu.

LA.lv