Elpot arvien grūtāk… 0
Klepus, sēkšana vai čīkstēšana krūtīs un apgrūtināta elpošana ir ne tikai saaukstēšanās pazīmes. Diemžēl iekaisums bronhos mēdz izraisīt arī astmu. Ko tā sola?
Jauno laiku liga
Astmas attīstību nosaka ģenētiskie un apkārtējās vides faktori – pieaugošs alerģiju daudzums un pilsētas gaisa piesārņojums, mazkustīgs dzīvesveids, maz laika svaigā gaisā, pasīvā smēķēšana, palielināts e-vielu daudzums uzturā, par maz svaigu augļu, dārzeņu, šķiedrvielu, Omega-3 taukskābju. Ģenētiskajā nosliecē liela ietekme ir tuvākajiem radiniekiem, kuriem ir bijusi astma un citas alerģiskas slimības, kā arī mātei, kura ir smēķējusi grūtniecības laikā. Nav pasargāti arī bērni, kuri ir dzimuši ar mazu svaru.
Bērnu pneimonoloģe Renāte Snipe stāsta, ka vairākos pētījumos apstiprinājies, ka barošanai ar krūti līdz 12 mēnešu vecumam un ilgāk samazina alerģiju attīstības risku.
Slimība var sākties jebkurā vecumā, bet pirmie simptomi lielākoties parādās bērniem līdz piecu gadu vecumam. Daļai pacientu tie var atsākties pusmūžā un, ja ar astmu slimojušie ir smēķētāji pieaugušo vecumā, ir daudz augstāks hroniskas obstruktīvas plaušu slimības jeb HOPS attīstības risks.
Astmas cēlonis ir hronisks elpceļu gļotādas iekaisums, kam nepieciešama pastāvīga ārstēšana, jo bronhi sašaurinās un kļūst jutīgi pret dažādiem kairinātājiem, alergēniem, vīrusu infekcijām, fizisko slodzi, aukstu gaisu, izraisot klepu, spiedošu sajūtu, sēkšanu vai čīkstēšanu krūtīs un apgrūtinot elpošanu…
Ja astmas slimnieks nonāk saskarē ar astmas alergēnu vai kairinātāju, bronhu sieniņu gludā muskulatūra saraujas un elpceļi kļūst šaurāki. Sākas iekaisums, kas izklāj elpceļu iekšējo sieniņu, un rodas šīs gļotādas tūska, veidojas gļotains sekrēts.
Vai tā ir astma?
Ne vienmēr astmas pazīmes ir sēkšana, svilpšana un čīkstēšana krūtīs. Vienīgā sūdzība var būt klepus – biežas lēkmes, īpaši naktī, smejoties, raudot vai fizisko aktivitāšu laikā. Bērni sūdzas par sāpēm un spiedošu sajūtu krūtīs, pazeminātu apetīti, ātru nogurumu. Par astmu var liecināt arī biežas elpceļu infekcijas, kam ir tendence turpināties ilgāk par 10 – 14 dienām, paātrināta elpošana. Tādēļ drošības dēļ pneimonologs vai alergologs ir jāapmeklē! Astma nav briesmīga slimība, ja to ārstē.
Ārsts diagnozi nosaka, balstoties uz slimības norisi, simptomiem un izmeklējumu rezultātiem. Jo precīzākas ir atbildes uz ārsta jautājumiem par vispārējo veselības stāvokli, simptomiem un to raksturu, jo ātrāk izdodas noteikt diagnozi.
Ja ir aizdomas par astmu, ārsts nozīmē vairākus izmeklējumus. Maziem bērniem astmas diagnozi bieži var balstīt tikai uz slimības anamnēzi, jo agrīnā vecumā daudzus izmeklējumus nav iespējams veikt.
Veicot plaušu funkcionālo testu jeb spirometriju, ir iespējams izmērīt plaušu tilpumu un gaisa plūsmas ātrumu. Izmeklējumam ir būtiska loma astmas smaguma pakāpes noteikšanā un nozīmētās terapijas efektivitātes izvērtēšanā. Ja spirometriju veic vismaz 1 – 2 reizes gadā, tā ir galvenā metode, lai konstatētu astmas ietekmi uz plaušu funkcionālo stāvokli. Bērniem šo mērījumu pielieto tikai no piecu gadu vecuma, ja viņi ir gatavi izpildīt āsta norādījumus.
Ārsts var nozīmēt ādas alergoraudzes vai meklēt alergēnu asinīs. Šie izmeklējumi nedz apstiprina, nedz izslēdz astmas diagnozi, bet palīdz atklāt uzliesmojumu iespējamos izraisītājus: pārtikas produktus, mājas putekļu ērcītes, dzīvnieku spalvas, pelējumu, ziedputekšņus.
Ja ir aizdomas, ka simptomu cēlonis ir kāda cita saslimšana, var nozīmēt papildu izmeklējumus: krūšu kurvja vai deguna blakusdobumu rentgenu, sviedru testu, otolaringologa konsultāciju, sirds pārbaudes, tuberkulīna raudzi u.c.
Ar pacietību un zālēm
Astmas ārstēšana nenotiek vienā dienā. Tā ir pacienta un ārsta cieša sadarbība ilgā laika periodā, gan apzinot astmas izraisītājus un izvairoties no tiem, gan lietojot medikamentus. Jo vairāk informācijas ir ārstam, jo precīzāk iespējams atrast piemērotāko terapiju.
Astmu nevar izārstēt – paaugstinātais elpceļu jutīgums saglabājas visu mūžu, bet ar medikamentiem iespējams kontrolēt slimības gaitu, lai tā netraucētu ne mazam, ne lielam pacientam.
Terapijas mērķis ir panākt slimības kontroli. Tas nozīmē normālu, aktīvu dzīvi ar ļoti retiem vai pavisam bez astmas simptomiem. Tā kā zāles lieto ļoti mazās devās, jārēķinās, ka to iedarbība sākas pakāpeniski, un uzlabošanās jūtama tikai pēc kāda laika.
Ja astmu neārstē vai neseko ārsta ieteikumiem, ar laiku var rasties neatgriezeniskas sekas – elpceļu deformācija, kas būtiski ietekmē dzīves kvalitāti. Svarīgi astmu ārstēt pareizi, nevis tikai lēkmes brīdī, pašārstēšanās veidā dzēšot ugunsgrēku.
Nopietni regulāri elpošanas traucējumi, piemēram, elpas trūkums, ir tikai īpaši smagas un ielaistas astmas gadījumā. Ja papildus iekaisumu ārstējošajiem medikamentiem ir vajadzība bieži lietot arī glābējinhalatorus jeb simptomus atvieglojošās zāles, jālūdz ārstam mainīt terapiju. Astmas diagnoze ir viena, bet ārstēšanas iespēju ir daudz, un tās var būtiski atšķirties katram pacientam.
Lai gan dažkārt pastiprināta fiziskā slodze var provocēt slimības izpausmes, astmas pacientiem tomēr iesaka aktivitātes, jo tās uzlabo plaušu funkciju un stiprina organismu, tikai piemērotākais sporta veids ir jāatrod kopā ar ārstu. Pneimonoloģe R. Snipe uzsver, ka astma nekādā gadījumā nav iemesls bērna atbrīvošanai no sporta nodarbībām. Pasaulē ir daudz elites klases sportistu, kuriem ir astmas diagnoze un kuri lieto attiecīgos medikamentus, taču tas viņus nav kavējis sasniegt izcilus panākumus.
